Ārpus ētera
2018. gada janvārī es gatavojos sarunai “NN” balvas pasniegšanas ceremonijā. Tās tēma bija jāsaista ar Dullā Daukas tēlu, ar apvāršņa sasniegšanas iespējamību. Kopā ar sarunas biedru Tomu Treibergu nolēmām apspriest idejas, kuras mēs kā mākslinieki gribētu īstenot 2018. gadā, ar jēgu svinot simtgadi un domājot par valsts nākotni. Īpaši jau gaidāmo 13.Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tad arī dzima pirmais melnraksts idejai, kuras galarezultāts redzams filmā “2018.Latvijas hronika” Nr.5.
„Dārgie kolēģi! Drīz jūs kļūsiet ne tikai par Briseles, bet arī par Luksemburgas korespondentiem,” joko Diego un uz ātru roku sarīko randiņu grupai tuvāk zināmo Briselē bāzēto žurnālistu. Viņš pats ir no Luksemburgas, kur vēlēšanas būs nākamnedēļ 14. oktobrī, un, lai palīdzētu pārējiem kolēģiem saprast politiskos virzienus, partiju uzstādījumus un sabiedrības vēlmes, gluži vienkārši izstāsta jaunāko valstī. Un mēs esam pateicīgi, jo strādāt Briselē nozīmē ne tikai sekot līdzi notiekošajam Eiropas Savienības (ES) institūcijās un NATO, bet arī dalībvalstīs, un tieši vēlēšanas tajās ir būtiskākais magnēts.
Jau vēlēšanu pēcpusdiena daudzviet Latvijā būs ar siltu un saulainu laiku, bet nākamās nedēļas otrajā pusē gaidāma atvasara un, iespējams, pat +20 grādi.
Ir diena pirms vēlēšanām, un pieļauju, ka daudziem ir sajūta “nu, tas vismaz būs aiz muguras”. Man tādas sajūtas nav, un patiesībā gan jau daudzi nojauš, ka, pieklājīgi sakot, vēl visādi brīnumi stāv priekšā. Koalīcija jātaisa, ietekmes sfēras jādala un tā tālāk. Un tas viss notiks bez vēl pirms dažām dienām tik kvēli mīlēto vēlētāju zināšanas un teikšanas.
Septembra vidū notika ilgi gaidītais – Otavas „Senators” zviedru aizsargu Ēriku Karlsonu beidzot aizmainīja uz citu komandu. Karlsons devās uz latviešiem tik ļoti pazīstamo Sanhosē „Sharks”, kur savulaik karjeru sākuši Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš, bet aizvadītajā sezonā šī kluba sistēmā spēlēja Rūdolfs Balcers. Tagad Balcers bija iesaistīts šajā maiņas darījumā, dodoties pretējā virzienā uz Kanādas galvaspilsētu.
Lai gan esmu diezgan flegmātisks cilvēks, atzīšos, ka viens politiskās retorikas paņēmiens mani tracina – vispārinājumi. “Latvijas pensionāri balsos par…”, “Ārpus Latvijas dzīvojošie atbalsta…”, “Jaunā paaudze izvēlas…” utt. Kaut kā kandidāti zina, par ko balsos “vidzemnieki”, “zemnieki”, “mediķi” un vispār “darītāji”.
Divi pretēji viedokļi, no kuriem viens aicina pēc iespējas samazināt jebkurus kontaktus ar Krievijas Federāciju, bet otrs tomēr mudina sarunāties un uzrunāt šīs valsts sabiedrību, izskatās kategoriski nesatuvināmi. Vienā pusē atsauces uz iebrukumiem citās valstīs, te pieminēsim divas mums sevišķi nozīmīgas – Gruziju un Ukrainu, ar tajās pastrādāto vardarbību, bet otrā labi saprotamā vēlēšanās pēc cilvēciskiem kontaktiem vismaz ar inteliģentiem cilvēkiem Krievijā.
Priekšvēlēšanu periodā viena no publikas izpriecām – visnotaļ saprotamām, jāsaka – ir skatīties, kā politiķi atbild uz tā sauktajiem nepatīkamajiem jautājumiem. Nevēlos sacensties ar citiem, mēģinot izprātot, ko vēl kaut ko tādu kandidātiem varētu pajautāt, tomēr man ir daži ierosinājumi, kas turklāt neattiecas nedz uz kandidātu personisko dzīvi, nedz ir no sērijas “kā būtu, ja būtu”.
Sākotnējā ideja par filmu man radās maijā. Es sapratu – SIMTGADE, tas ir CEĻŠ, un noteikti jāparāda ar tāda cilvēka darbu, kurš redz ceļu caur savas ikdienas profesijas reālo prizmu. Un tad es atradu Dimu (Dmitriju Zoļinu).
Ir tādi apgalvojumi, kurus apšaubīt ir grūti, tomēr vienlaicīgi tie galīgi neiepriecina. Viens no šādiem apgalvojumiem - politikas kontekstā - skan, ka ļoti liela nozīme vēlētāju izvēlē ir kandidātu publiskajām debatēm pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām.
Kā var būt, ka tik daudziem vēlētājiem ļoti patīk populisti? Kāpēc tik daudziem populisti nešķiet pievilcīgi? Kāpēc mēs nevaram pārliecināt cits citu par populisma bezjēdzību vai vērtību? Jābūt kādam iemeslam, kāpēc populistiem izdevies izmainīt dažādu valstu politisko spēku struktūru.
Jautājums: cik ilgs laiks paiet, līdz kandidāts ievēlēšanas gadījumā strauji samazina savu uzmanību, ar kādu pirms vēlēšanām aplaimojis elektorātu? Cik ilgs laiks paiet, lai solījumi būt sasniedzamam dārgajam vēlētājam 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā būtu aizmirsti?
Nedēļas nogalē Latvijas futbola virslīgas čempionātā notiks viena no gada svarīgākajām spēlēm, kad “Arkādijas” stadionā tiksies abas galvenās pretendentes uz valsts čempionu titulu – “Riga" FC un “Rīgas Futbola skola” (RFS). Neaizmirsīsim, ka cerības uz pirmo vietu saglabā arī FK “Ventspils”, taču uzvaras gadījumā “Riga" FC spers platu soli pretī zelta medaļām. Jebkurā gadījumā šā gada virslīgas turnīrs jau tiek saukts par vienu no pēdējā laika interesantākajiem un augstvērtīgākajiem čempionātiem.
Pēdējos gados rudeņi un ziemas Latvijā bijuši krietni mierīgāki nekā šī gadsimta pirmajā desmitgadē. Šis rudens iesācies vētraini, taču, vai tas nozīmē, ka rāmo rudeņu periods beidzies?
Viena no amizantākajām lietām, ko var pamanīt deputātu kandidātu izteikumos un solījumos, ir – cik maz uzmanības tiek veltīts tam, vai un kas maināms pašu deputātu darbā Saeimā. Tiek visnotaļ daudz runāts par koalīcijas padomi, ministriju skaitu, citām izpildvaras struktūrām, un tas viss ir noderīgi, bet elementāra loģika saka, ka vispirms jau vajadzētu tikt skaidrībā ar pašu tiešo darba vietu.
Priekšvēlēšanu periodā kandidāti neskopojas ar labām idejām un nodomiem. Ir tikai viens “bet”. Tās tiks īstenotas vienīgi tad, ja viņus un viņas, dārgumiņus, ne tikai ievēlēs Saeimā, bet arī ievēlēs tādā skaitā, lai dārgumiņi būtu valdošajā koalīcijā.
Domāju, ka pat Latviju apciemojušais Romas pāvests neiedomājas, ka spēj paredzēt nākotni. Savukārt kandidāti uz Saeimu, cik saprotu, gan spēj.
Kopš bērnības vasarām jūras malā esmu uzskatījis jūru par pašsaprotamu vietu vienmēr līdzās, kura sniedz atpūtu, iedvesmu, spēku. Bija skumji un satraucoši medijos uzzināt, ka Baltijas jūras piesārņojums progresē. Tāpēc likumsakarīga bija mana sastapšanās ar filmas protagonistu Andri Andrušaiti, 62 gadus vecu hidrobiologu, profesoru, Latvijas Universitātes (LU) Hidrobioloģijas katedras bijušo vadītāju, šobrīd Helsinkos bāzētās Starptautiskās Baltijas jūras pētījumu programmas “BONUS” vadītāju.
Diezin vai ir taisnība tiem, kas pārmet Latvijas atjaunotajai valstij pārlieku koncentrēšanos uz traģiskajām nacionālās vēstures lappusēm un ciešanu pārspīlētu kultivēšanu.
Trīs dienas pēc kārtas (šodien būs trešā diena) Latvijā uzstādīts jauns konkrētā datuma nacionālais maksimālās temperatūras rekords. Vasarā šādos apstākļos mēs piedzīvotu mokošu karstumu. Pie neierastās temperatūras vainīgi spēcīgi cikloni, kas veidojas virs Atlantijas okeāna. Taču tie tikai sākumā nes siltumu; tūliņ, tūliņ tie Eiropā iepludinās aukstumu.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
