Anda Rožukalne: Kāpēc veicas populistiem, nevis to atbalstītājiem?

Kā var būt, ka tik daudziem vēlētājiem ļoti patīk populisti? Kāpēc tik daudziem populisti nešķiet pievilcīgi? Kāpēc mēs nevaram pārliecināt cits citu par populisma bezjēdzību vai vērtību? Jābūt kādam iemeslam, kāpēc populistiem izdevies izmainīt dažādu valstu politisko spēku struktūru.

Šie jautājumi kopš 2014.gada ir bijuši daudzu valstu sociālo zinātņu pētnieku uzmanības centrā. Pētījumu  rezultāti piedāvā vērtīgas atziņas populisma analītiskai izpratnei arī situācijā, ja Latvijā šādu pētījumu nav. Bet mums ir populistiski politiskie spēki un populistiski politiķi.

Nepārtraukta citu "vainošanas spēle"

Skaidrojot populisma pamatus, pētnieku diskusija koncentrējas uz populistu ideju un komunikācijas analīzi. Īsi atgādināšu populisma pamatus. Vērtējot realitāti, populisti iedala sabiedrību divās lielās grupās. Viena no tām ir tauta vai "ļaudis", kas parasti ir bez vainas, nav atbildīgi par savu rīcību un stāvokli ("blameless people"). "Tauta" cieš, nevar pilnvērtīgi pastāvēt, jo tai traucē otra grupa jeb "vainīgie citi" ("culprit others")[1], kam jāatbild par "ļaužu" problēmām un grūtībām. Populisti parasti kā vainīgos izvēlas esošos politiķus, amatpersonas, institūcijas. Tas ir antielitisms, pie varas esošo vainošana. Parocīga "vainošanas spēlei", kas raksturo populistu komunikāciju.

Ja "ļaudis" nav vainīgi un tiek pretstatīti citiem, tad ārējās grupas viegli nosaucamas par atbildīgām, nomaināmām, sagraujamām. Vairākās valstīs ''vainīgie citi'' ir ne tikai katrā sabiedrībā esošās elites pārstāvji, kam pieder arī profesionāli mediji un žurnālisti, bet citas ārējās grupas, kuras var vainot grūti risināmu sociālo un ekonomisko problēmu radīšanā, piemēram, imigranti, citu etnisko grupu pārstāvji, starptautiskas institūcijas, turīgi uzņēmēji un lielas korporācijas, citas valstis.

Parasti populistu skatījumā katra no definētajām grupām ir homogēna, to raksturo tikai dažas pazīmes. Tā viegli noteikt un atpazīt vienmēr "labos" un pastāvīgi "ļaunos".

Dati par politisko partiju sekotājiem parāda, ka populistus vairāk atbalsta vīrieši nekā sievietes. Analizējot "Facebook" komunikāciju [2], konstatēts, ka vīriešiem antielitisms šķiet pievilcīgāks neatkarīgi no partijas, kas  par to iestājas.

Nevar teikt, ka populisti nosauc neesošas problēmas. Katrā valstī ir kādas nopietnas grūtības, un populistu kritika liek sajust nedrošību pie varas esošajai elitei, reizēm populisti pievērš uzmanību iepriekš pietiekami neievērotu sabiedrības grupu ciešanām. No otras puses, populistu darbība var apdraudēt demokrātijas kvalitāti un vērtības, jo, izmantojot vēlēšanu tiesības, populisti vēršas pret neatkarīgu institūciju, tādu kā tiesas un mediji, darbību.

Kā rodas "dusmīgie" vēlētāji?

Skaidrojot populistisku politiķu panākumus, Kleis de Vrīzs ar līdzautoriem (2018) definē divus galvenos cēloņus – ekonomisko nestabilitāti un kultūras lejupslīdi [3]. Ekonomiskās un sociālās problēmas ir pateicīga vide, kurā tiek sašķelti liberālie un konservatīvie vēlētāji, dodot iespēju viņu vērtības izmantot autoritāru populistu panākumu veidošanai[4].

Šiem skaidrojumiem viegli atrast pamatojumu nesenajā vēsturē, kad 21.gs. sākumā daudzas valstis piedzīvoja smagu ekonomisko krīzi. Ekonomiskās grūtības un sociālo nedrošību Eiropas Savienībā (ES) pastiprināja starptautiskā migrācijas krīze. Pieauga ekonomiskā nevienlīdzība gan katrā atsevišķā valstī, gan starp dažādām valstīm.

Populisti nevar radīt graujošas sekas valstīs, kurās ir stabila parlamentārā demokrātija, spēcīgas demokrātiskās institūcijas, neatkarīgi un sabiedrības uzticību ieguvuši mediji. Latvija, vērtējot pēc šīm pazīmēm, kvalificējas nopietna riska zonai. Mūsu valsti smagāk nekā citas ES valstis pirms desmit gadiem skāra globālā ekonomiskā recesija. Strauji pieauga bezdarbs, emigrācija, nevienlīdzība. Sabiedrība Latvijā ilgstoši neuzticas demokrātiskām institūcijām (parlaments, valdība, tiesas). Mediju vide ir sadrumstalota, to raksturo dažāda izpratne par mediju atbildību [5]. Veiksmīgi darbojas nedaudzi profesionāli mediji, bet liela daļa nav brīvi no to dibinātāju vai ietekmētāju politiskajām un biznesa interesēm.

Lai gan pašlaik Latvija piedzīvo ekonomiskās izaugsmes periodu, Latvijas Barometra dati rāda, ka cilvēku vērtējums par valsts attīstību nav uzlabojies [6]. Skaidrs, ka Latvijā dažādās sociālās grupās ir cilvēki, kuri ilgstoši cīnās par eksistenci; daļa sabiedrības vēl nav sajutusi un nezina, vai jebkad sajutīs labklājības pieaugumu. Šīs grūtības rada dusmīgos vēlētājus [7], viņus vieglāk pārliecināt, ka citi vainojami problēmās un neveiksmēs. Interesanti, ka daudzās valstīs populistu atbalstītāji kopumā zemāk vērtē reālo ekonomisko situāciju. Arī Latvijas populistus raksturo sauklis “viss ir slikti”, sociālajos medijos esmu ievērojusi, cik nikni populistiskie politiķi vēršas pret oficiālo statistiku par ekonomiskas stāvokli, ja tā neatbilst viņu politiskajiem lozungiem.

Populismam raksturīgā sabiedrības grupu pretnostatīšana notiek ar komunikācijas palīdzību. Populisms vāji kvalificējas kā ideoloģija, tas drīzāk skaidrojams kā politiska prakse un komunikācijas stils[8]. Tāpēc, vērtējot populisma mūsdienu izpausmes, par to pētījumos pārsvarā runā no komunikācijas zinātnes perspektīvas.

Sekojot dusmīgo fanu grupām

Populistu panākumi būtu pieticīgāki bez emocionālā komunikācijas stila. To raksturo agresivitāte, moralizēšana un sensacionālisms. Tie izmanto emocionālu, dramatisku, absolūtisma piesātinātu valodu [9]. Populisti uzsver savu un "ļaužu" morālo pārākumu, tā cenšoties "citus" parādīt no morālā viedokļa negatīvi. Politisks vēstījums klasificējams kā populistisks, ja tas vēršas pie "ļaudīm" kā vienotas un pozitīvi uztvertas grupas, saturā tiek diskreditēta elite un izslēgtas konkrētas sabiedrības grupas, tās definējot kā nelabvēlīgas "ļaužu" interesēm. Arī citi politiķi, redzot, kas uzrunā vēlētājus, mēdz atdarināt populistu komunikācijas stilu.

Populistiem palīdz sociālo platformu iespējas. To lietotājus  var uzrunāt tieši, ātri, izvairoties no mediju profesionālo standartu filtriem. Sociālie mediji rada ilūziju, ka populistiskie politiķi ir tuvāki, tie pastiprina populistu stilam raksturīgo familiaritāti [10], ļaujot vieglāk apgalvot, ka citi politiķi ir vienaldzīgi pret vienkāršo ļaužu problēmām. Tā kā populistu antielitisms paredz, ka profesionālie mediji arī vainojami sabiedrības problēmu nerisināšanā, populisti komunikācijai izvēlas sociālos medijus.

Sociālo mediju vidē ātri un viegli veidojas atbalstītāju pulciņi, kas izmanto komentārus un emocijpogas, lai reaģētu uz politisko vēstījumu un populistu politiķiem.  Algoritmu sistēma un citi sociālo mediju struktūras elementi palīdz vienu ideju atbalstītājiem citam citu atrast tīmeklī, veidojot cieši sasaistītas grupas [11].

Vienveidīga "Twitter" un "Facebook" piedāvāta satura ritmiska patērēšana var palielināt mobilizācijas efektu, izveidojot vienādi domājošu, kopīgu emociju iedvesmotu indivīdu pūļus.

Populistu politiskās komunikācijas paņēmieni sadala ne tikai sabiedrību, bet strukturē arī savus vēlētājus atbalstītājos un svešajos. Aktīvākie atbalstītāji tiek īpaši uzrunāti, radot lozungus, veidojot notikumus, piedāvājot vizuālo identitāti. Komunikācijas saturs, forma, kā arī izvēlētie komunikācijas kanāli rada un uztur populistu politiķu fanu grupas. Faniem dažādās jomās (popkultūra, sports) raksturīga vēlme identificēties ar elku, tie maina uzvedību un ārējo izskatu, lai apliecinātu savu fanu statusu, atšķirtos no citiem. Tas palīdz samazināt attālumu starp fanu un viņa apbrīnas objektu.

Fani aktīvi izmanto politiķu piedāvāto saturu, lozugus integrējot savā ikdienas komunikācijā. Tas redzams, analizējot politiķu atbalstītāju uzvedību un sarunas tīmeklī, kā arī vizuālo pašprezentāciju. Emocionāla piesaiste ļauj vēlētājiem vieglāk izvēlēties starp dažādiem politiskiem vēstījumiem.

Protams, ka fani ir arī citu virzienu politiķiem, bet izjūtu sakāpinājumu rada tieši populistu komunikācijai raksturīgās emocijas. Tās aizvieto politikai raksturīgo un nepieciešamo racionalitāti, diskusiju par problēmu risinājumiem.

Politizēto fanu grupām raksturīga saikne ar slavenībām un slavenību kultu. Cilvēki, kas pirms politiskās darbības ieguvuši atpazīstamību, izvēloties karjeru politikā, izmanto savus jau esošos fanus, lai popularizētu noteiktas politiskas idejas, raksta Džonatans Dīns[12]. Kad fanu apbrīnas objekts ieņem noteiktu politisku pozīciju, slavenības pielūdzēji var tikt politizēti. Pasaules politikas vēsturē viegli atrast slavenības, kas izmanto savu statusu un fanus, lai gūtu priekšrocības vēlēšanu laikā. Visi dzirdējuši par par Švarcenegeru, Reiganu, Trampu. No jaunākās slavenību plejādes arī Kardašjanu ģimenes pārstāvji, kas fanu bāzi ieguvuši, demonstrējot ķermeņus un popularizējot savu dzīves stilu, ir pozicionējušies iepretī politiskām idejām.

Politisko līderu apbrīnotāji ir viegli salīdzināmi ar sporta faniem - arī politiķu atbalstītājiem tiek piedāvāta iespēja ar apģērbu, krāsām, atpazīstamiem lozungiem kļūt par daļu no izrādes. Arī politiķu fani vēlas atšķirties, tie asi nostājas pret savas apbrīnas objekta konkurentiem.

Lai būtu par fanu un identificētos ar konkrētu grupu, nepieciešama piederības izjūta iedomātām kopienām. Raksturojot fanu iesaistīšanās pakāpi, svarīgi saprast, cik tā ir intensīva, vai fani vienkārši ir gatavi balsot par politiķi, vai tie entuziastiski aizstāv savu favorītu interneta politiskajās diskusijās, vai iesaistās partijas aktivitātēs un piesaista citus atbalstītājus?

Vērojot dažādu cilvēku izbrīnu sociālajos medijos, kāpēc viņu draugi un paziņas priekšvēlēšanu laikā ir tik aizkaitināti un iesaistās niknās vārdu kaujās ap politiskām pozīcijām, atpazīstu pētījumos minēto par kolektīvajām emocijām un fanu grupām, kas veido nodalītas un cīņai gatavas ''ciltis'' tīmeklī.

Mediatizēta komunikācija rada tikpat spēcīgas emocijas kā realitātē piedzīvotās. Lai gan emocijas ir mainīgas, tās tāpēc ir grūti pētāmas, mediju veidotie notikumi, piemēram, politiķu emocionālas uzrunas, var pastiprināt kolektīvās emocijas. Vēl vairāk - piedalīšanās vienādos, emocionāli ietekmējošos notikumos palielina grupas ietekmi uz katra indivīda emociju spektru. Kā raksta Džoanne Garde-Hansena un Kristīne Gortone, emocionāli notikumi savieno to dalībniekus ar auditoriju, radot “sinhronizētu un hiperreālistisku kolektīvo halucināciju”[13]. Šķiet, ka priekšvēlēšanu laikā mēs to gan varam vērot, gan tādā piedalīties.

 

 

1. Hameleers, M., L. Bos & C. H. de Vreese. 2016. “”They Did It”: The Effects of Emotionalized Blame Attribution in Populist Communication.” Communication Studies, 1-31. DOI: 10.1177/0093650216644026.

2. Bobba, G., Cremonesi, C., Mancosu, M., & Seddone, A. 2018. „Populism and the Gender Gap: Comparing Digital Engagement with Populist and Non-populist Facebook Pages in France, Italy, and Spain“. The International Journal of Press/Politics, 1–18.

3. De Vreese, C. H., Esser, F., Aalberg, T., Reinemann, C., & Stanyer, J. 2018. Populism as an Expression of Political Communication Content and Style: A New Perspective. The International Journal of Press/Politics, 23(4) 423–438.

4. Skat. arī Pippas Noriss un Ronalda Ingleharda grāmatu “Cultural Backlash: Trump, Brexit and the Rise of Authoritarian Populism”.

5. Dimants, A. 2017. Latvia. Different journalistic cultures and different media accountability within one media system. In: Eberwein, T., Fengler S., & M. Karmasin (Eds.), The European Handbook of Media Accountability (pp. 143 – 149). London and New York: Routledge.

6. SKDS. Augusts, 2018. LATVIJAS BAROMETRS. Latvijas iedzīvotāju noskaņojuma vērtējums. Rīga: SKDS Pētījumu centrs.

7. Wahl-Jorgensen, K. 2018. Media coverage of shifting emotional regimes: Donald Trump’s angry populism. Media, Culture & Society, 40(5), 766–778.

8. Wolkenstein, F. 2015. “What can we hold against populism?”. Philosophy and Social Criticism, 41(2), 111–129.

9. Wirz, D. S., Wettstein, M., Schulz, A., Müller, Ph., Schemer, C., Ernst, N., Esser, F., & Wirth, W. 2018. The Effects of Right-Wing Populist Communication on Emotions and Cognitions toward Immigrants. The International Journal of Press/Politics, 23(4), 496–516.

10. Tuukka, Y. 2017. Familiarity as a tool of populism: Political appropriation of shared experiences and the case of Suvivirsi. Acta Sociologica, 60(4), 342–357.

11. Gerbaudo, P. 2018. Social media and populism: an elective affinity? Media, Culture & Society, 40(5), 745–753.

12. Dean, J. 2017. Politicising fandom. The British Journal of Politics and International Relations, 19(2) , 408–424.

13. Garde-Hansen, J. & Gorton, K. 2013. Emotion Online. Theorizing Affect on the Internet. UK: Palgrave Macmillan.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti