2018. Latvijas hronika

«2018. Latvijas hronika» 4. sērija. Pjotrs Karpuhins

2018. Latvijas hronika

«Ko svinam?»: Valsts dzimšana

«2018. Latvijas hronika» 5. sērija. Krista Burāne

Latvijas hronika. Krista Burāne un «Samin savu hūti pats»

2018. gada janvārī es gatavojos sarunai “NN” balvas pasniegšanas ceremonijā. Tās tēma bija jāsaista ar Dullā Daukas tēlu, ar apvāršņa sasniegšanas iespējamību. Kopā ar sarunas biedru Tomu Treibergu nolēmām apspriest idejas, kuras mēs kā mākslinieki gribētu īstenot 2018. gadā, ar jēgu svinot simtgadi un domājot par valsts nākotni. Īpaši jau gaidāmo 13.Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tad arī dzima pirmais melnraksts idejai, kuras galarezultāts redzams filmā  “2018.Latvijas hronika” Nr.5.

Manas domas par to, ko es vēlētos izdarīt, iespaidoja vairāki notikumi un novērojumi: 

  1. Bez tiesiskumu atjaunojošiem rezultātiem beidzās Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm darbība. Pusgadu mēs bijām vērojuši farsu, kura forma un saturs tikai apstiprināja žurnālā “Ir” publicēto "Rīdzenes" jeb "oligarhu sarunu" patiesumu un atklāja to, ka valsts nozagšana ir realitāte, kurai pretī stāvēt ar tiesiskiem līdzekļiem šobrīd nav iespējams. Emocionāli tas bija ļoti smags laiks, kuru vēl smagāku darīja apziņa, ka, visticamāk, lielai daļai Latvijas pilsoņu zaglis, kas dalās, šķiet labs cilvēks. Un zagšana ir norma.
  2. Partijas “Saskaņa” pārstāvji Rīgas domē (un arī Saeimā) turpināja demonstrēt to, kā iznīcināt demokrātiju. Pati biju sastapusies ar cenzēšanas mēģinājumu no Rīgas domes puses, pēc tam ar klajas melošanas stratēģiju noliedzot un cilvēku apziņā atceļot šo notikumu, padarot to par nebijušu. Biju pieredzējusi, cik ļoti spēcīgi Latvijā darbojas oficiālas autoritāras un tiesiski nihilistiskas iestādes, kas simulē demokrātiju. Bet to pamana un pret to cīnās neliela iedzīvotāju daļa. Neapšaubāmi, ka Latvijas valsts nozagšana ir tiešā veidā saistīta ar zemu demokrātijas un pilsoniskās līdzdalības izpratni.
  3. Lekcijās un radošos semināros, satiekot jauniešus no visas Latvijas, nācās atzīt, ka ļoti daudzi no viņiem skolās nejūtas brīvi. Ir skolas, kuras joprojām nodarbojas ar pakļaušanu, mācot bezierunu autoritātes atzīšanu.

2018. Latvijas Hronika. Krista Burāne

Kristas Burānes veidotā "2018. Latvijas hronika" būs skatāma LTV 1 22.05 un replay.lv. Visas hronikas un to režisoru stāsti skatāmi un lasāmi LSM.lv sadaļā. 

Tieši tāpēc šķita, ka jāizmanto iespēja, ko piedāvāja šis gads. Un jāmēģina cilvēkus uzrunāt Dziesmu un deju svētku laikā, aicinot samīt to, kas viņiem traucē būt brīviem, un tas nozīmē – būt arī politiski atbildīgiem.

Dziesmu un deju svētki vienmēr ir bijuši politiski uzlādēts notikums.

Sākot jau ar pirmajām koru kopdziedāšanām, kas bija legāls latviešu pulcēšanās iemesls un nācijas apziņas veidošanās vieta. Vēlāk tajos nostiprinājās doma par nacionālo kultūru kā nacionālas valsts pamatu. Padomju laikos starp uzspiesto ideoloģiju un unificēto tautiskumu kā zemzemes strāvas pulsēja neatkarības alkas. Un tad nāca pirmie svētki pēc neatkarības atjaunošanas, kuros svinējām tautas izdzīvošanu un jaunu Latvijas nākotni, atgriežoties Eiropas valstu kopienā.

Šajos Dziesmu un deju svētkos to norises vietās politiskas akcijas bija aizliegtas. Uzsverot maldīgo tēzi par kultūras un politikas nesavienojamību.

Koncentrējoties uz pagātnes notikumiem un nerunājot par nākotnes vērtībām, šie svētki kā pamatskolas vēstures mācību grāmata veidoja estētisku mītu par Latviju. Viena tautas daļa izpildīja sacerēto tekstu, bet otra - klausījās.

Iespēja pārvērst šo tik nozīmīgo tautas sanākšanu par sarunu un sapulci, lai izsvērtu valsts nākotnes mērķus, atjaunojot arī kultūru kā aktīvu dzīves spēku, netika izmantota.

Uz šī fona maza mākslinieku grupa nolēma ar savas profesijas līdzekļiem atgādināt par Latvijas kā eiropeiskas un demokrātiskas valsts trauslo nākotni.  Mēs gribējām uzdot divus jautājumus:

  1. Kas ir tie cilvēki, kam mēs deleģējam lemt par mūsu dzīvēm;
  2. Ko mēs esam gatavi izdarīt kā politiski joprojām brīvas būtnes, lai saglabātu savu brīvību.

Mūsu jauda tur, uz karogotās gatves pa ceļam uz Dziesmu svētku estrādi nebija liela. Tomēr

tautastērpu fons valsts nozagšanas shēmu sarunām sita pa nerviem. Cilvēki reaģēja. Bet, kā jau pie latviešiem pieklājas, vairāk par valodas estētiku, nevis saturu.

Urbanoviča, Šlesera un Lemberga tēli vairākkārt tika skaļi kaunināti par rupjo vārdu lietošanu. Par pārējo tekstu nevienam iebildumi neradās. Gribētos cerēt, ka tas domāšanas dēļ.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti