Ja tā nenotiks – atvainojiet, piedodiet, mums nav iespēju tautu aplaimot, paši vien esat vainīgi, ka nebalsojāt par mums. Tā, ziniet, ir viena pamatīga demagoģija.
Pārskriesim prātā kaut tām organizācijām, kas arī neievēlētas Saeimā cīnās par savām idejām un interesēm – arodbiedrības, uzņēmēju organizācijas, citas nevalstiskās organizācijas, piemēru netrūkst. Es šeit neapgalvoju, ka vienmēr aktīvistu pozīcijas ir ļoti noderīgas, bet runa ir par principu –
ja vien ir reāla gribēšana, arī cilvēki, kuri nav deputāti vai koalīcijas deputāti, iet uz komisijām, uz visādām darba grupām, viņus izmet pa durvīm, viņi atgriežas caur logu.
Un, ticiet vai ne, bet pietiekoši bieži savu vismaz daļēji panāk.
Galu galā neviens netraucē varu neieguvušai partijai vai politiķim savas idejas – šajā gadījumā vēlētājiem solīto – īstenot caur pilsonisko iniciatīvu platformām. Ja tiek savāks noteikts parakstu skaits, tās Saeimā nonāks, tās būs jāizskata. Un atkal – ir virkne šādu iniciatīvu, kuru autori vispār nav politiķi un kas ir ietekmējušas politiskos lēmumu pieņēmējus.
Ar šīm tēzēm es gribu teikt – es ļoti skeptiski uztveru politiķus, kuri saka, ka viņi, lūk, nav bijuši pie varas, neko nav varējuši dārgās tautas labā līdz šim darīt, lai gan kvēla mīlestība pret elektorātu, protams, gruzdējusi viņu sirdīs vienmēr.
Ja viņi nespēj izdarīt to, ko spēj nevalstiskās organizācijas, tad kāda garantija, ka pēc ievēlēšanas gan gribēs un varēs?
Vienkārši brīdi mierīgi padomājam, ko šādi kandidāti patiesībā, iespējams, paši to neapzinoties, mums pasaka. Viņi apgalvo, ka Latvijā cilvēks var kaut ko ietekmēt valstī tikai tad, ja viņš ir valdošās koalīcijas sastāvā. Saprotat? Citos gadījumos, sanāk, neesot jēgas mēģināt.
Būtībā tiek pateikts, ka kaut ko piedāvāt un lemt šajā valstī var tikai daži desmit deputātu un ministru. Savdabīga izpratne par demokrātiju.
