Tiesa, arī pēc 6.oktobra būs personāži, kuri un kuras turpinās mūs aplidot, jo vēlas nākamgad nonākt Eiropas Parlamenta deputātu krēslos. Šo ļaužu bezgalīgu uzmanību mēs saņemsim vēl līdz nākamā gada 25.maijam.
Tomēr kopumā atbildi uz jautājumiem mēs nojaušam. Bet patiesībā svarīgāks par ievēlēto deputātu komunikācijas ar vēlētājiem jautājumu ir jautājums, kā tautas priekšstāvis ir izķeksējams no krēsla laukā.
Saeimas Kārtības rullis, piemēram, 18.pants, par to runā, tomēr, atklāti sakot, atbilstoši pašreizējam regulējumam deputātam ir smagi jāpacenšas, lai amatu zaudētu. Savukārt, ja viņš nav notiesāts vai sajucis prātā, tad faktiski viņš var vienā mierā dzīt muļķi, pat ignorēt pašu deputātu Ētikas kodeksu un turpināt būt Latvijas Republikas Saeimas deputāts.
Elektorātam ir jāpaciešas līdz nākamajām vēlēšanām.
Ja neesam demagogi, jāpiekrīt, ka likumdevējam ir jābauda pietiekošs neatkarības līmenis, lai nebaidītos, piemēram, pieņemt lēmumus, kas ilgtermiņā var būt nepieciešami, savukārt konkrētajā brīdī ļoti nepopulāri.
Tomēr jautājums par vēlētājus piemānījuša deputāta, atvainojiet, dabūšanu ārā no parlamenta paliek. Dažādās valstīs ir dažādas tradīcijas un regulējumi. Ir valstis, kurās izpratnes līmenis ir tāds, ka parlamentārieši nesmukumu gadījumā paši noliek mandātus. Uz šādu modeli laikam cerēt pārskatāmā nākotnē nevaram. Ir valstis, kur pastāv noteikta procedūra tam, kā vēlētāji var ievēlētas amatpersonas atsaukt. Par šo tēmu nav, kā saka, jāstrebj karsts, tomēr gribētos dzirdēt kandidātu viedokļus.
Turklāt – lai cik dīvaini tas skan – priekšlikumi būtu pašu politiķu interesēs. Tā lielā nepatika (ne vienmēr racionāli argumentētā), kāda sabiedrībā ir pret politiķiem, vismaz daļēji izriet no apziņas, ka ievēlētam deputātam, kā saka, neko padarīt nevar. Tā jau bieži piesauktā plaisa starp sabiedrību un varu veidojas.
Ja politiķiem būtu reāli priekšlikumi par to, kā uzlabot sabiedrības kontroli pār viņu darbu, varbūt šīs attiecības nebūtu tik emocionālas.
