Ārpus ētera
Ko īsti nozīmē militārā parāde, un kā tas nākas, ka, vēloties mieru, mēs gatavojamies karam? Kādas simtgades dāvanas saņem tie cilvēki, kuri ikdienā rūpējas par mūsu drošību? Video blogā "Ko svinam" pēta Aleksis Vilciņš. 12. epizode.
“Ir ūdens karavīri, zibens karavīri, ledus karavīri un īstie karavīri” – tā mums paskaidro puika Kadagas dārziņā, kuru apmeklē galvenokārt militārpersonu bērni. Šis stāsts būs par īstajiem karavīriem – Pēteri un Madaru Šastilovskiem.
Šis brīdis ir Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa zvaigžņu stunda. Reti Latvijas politiskās reālijas kādam prezidentam piedāvā tik lielisku iespēju tieši vadīt un ietekmēt politisko procesu.
Politiķiem Latvijā nekad nav bijis svešs paradums vispirms saorganizēt tik nelielai nācijai nesamērīgi daudz partiju un pēc tam mēģināt starp šīm grupām atrast kompromisu.
Šodien uzsnigušais sniegs brīvdienās nokusīs. Bet cik lielas cerības uz baltiem Ziemassvētkiem?
Cilvēks bez izpratnes par sportu, Aleksis Vilciņš, šajā epizodē apskauž sporta fanus: - Jūs varat ģērbties kā klauni, kliegt līdz aizsmakumam un jūs nesodīs par kārtības traucēšanu. Par to, kā Latvijas simtgadē svinam sportu, sērijas "Ko svinam?" 11. epizodē "Valsts sports".
5. decembrī Ukrainā daudziem šīs valsts iedzīvotājiem ir vērā ņemams iemesls ar lepnumu paraudzīties uz beidzamajos gados paveikto, jo tā ir voluntieru svētku diena.
Meņģeles skola šogad nosvinēja savu 150. dzimšanas dienu, un līdz ar to sanāk, ka skola ir piecdesmit gadus vecāka par Latvijas valsti. Meņģeles stāsts ir interesants. Pirms desmit gadiem kolēģis Olafs Okonovs veidoja dokumentālu filmu “9 km no nākotnes“. Tas bija poētiski reālistisks vēstījums par nelielā ciema dzīvi. Šajā pavasarī nejauši uzzināju, ka Meņģeles skolas devītajā klasē mācās tikai viens skolnieks – Miks Zeibots, un man uzreiz bija skaidrs, ka šī būs mana Latvijas simtgades hronika.
Vai tev ir bail iet tajos dūmos? Vai tev nav bail, ka kaut kas uzkritīs uz galvas? Un kā ir skatīties uz slīkoni, kas nogulējis ūdenī vairākas nedēļas, vai arī uz autoavārijā sašķaidītu cilvēka galvu? Diemžēl jāatzīst, ka arī es, pēc 20 gadiem žurnālistikā, diletantiski centos no ugunsdzēsējiem sākumā izvilkt šīs atbildes. Bet viņi daudz neko nestāsta. Emocijās neizplūst. Un arī labi. Emocijas šajā darbā daudz neko nepalīdz. Iet un dara.
ANO Globālais pakts par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju neparedz rīcību un mehānismus, kas būtu pretrunā ar Latvijas migrācijas politikas un integrācijas politikas pamatprincipiem, tas nerada apdraudējumu valsts suverenitātei migrācijas politikas veidošanā, taču tā neatbalstīšana var atstāt negatīvu iespaidu uz Latvijas reputāciju starptautiskajā arēnā un uz Latvijai nozīmīgu starptautisko organizāciju stabilitāti un vienotību.
Nejauši garāmgājēji pierobežā nedzīvo. Te mīt vai nu tie, kuri te piedzimuši, vai arī tie, kuri ir nolēmuši izmēģināt savas spējas būt kopā ar iedzimtajiem un pierobežas joslas neparasto vidi. Viņi ir arī šoreiz ir dokumentālista Ivara Zviedra īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Piedāvājam Zviedra un operatora Haralda Ozola pierakstus par šo epizodi un Mihailu, kura senči jau vairākās paaudzēs ir kopuši zemi pie Latvijas un Baltkrievijas robežas.
Čekas maisu publiskošana ir neizbēgama. Kā pret to izturēties un kā pārdzīvot?
Jau šonedēļ Siguldas ledus trasē sākas brīvie treniņi pirms gaidāmā sezonas pirmā posma Pasaules kausā bobslejā un skeletonā. Paši mači gan vēl pēc nedēļas, tad arī pa sešiem oficiālajiem treniņiem katrā no disciplīnām. Beidzot esam sagaidījuši šo lielo notikumu Siguldā, jo solījumi par Pasaules kausa sarīkošanu no starptautiskās federācijas jau bijuši vairākus gadus, taču beidzot solītais arī iekritis makā.
Līdz ar globalizāciju un mehanizāciju kartupeļu talkas strauji iet mazumā. Es droši varu apgalvot, ka daudzi Rīgas centra bērni nav ne redzējuši, ne arī sajutuši tādu kartupeļu talku, kāda ir Aizpurvē. Piebildīšu, ka Aizpurve ir Latvijas austrumu pierobežas ciemats, kas atrodas blakus Krievijas robežai.
Bez naudas nav nekādas valsts un nav nekādas svinēšanas. Aleksis Vilciņš video blogā pēta, kā Latvija svin savu bagātību un spēku: ar biznesa stendu, ar monētām, par kurām neko nevar nopirkt, mazītiņiem zelta stienīšiem un radošu ļaužu sanākšanu biznesa konferencēs. "Ko svinam?" 10.epizodē - "Valsts turība".
Lai labāk aptvertu, kādā virzienā pastāvēšanas simtgadi nosvinējušajai Latvijas valstij attīstīt savas aizsardzības spējas, vēlams apskatīt, kādā veidā to īsteno citas reģiona valstis. Šajā gadījumā izvēlētas trīs dažādas, taču attāluma ziņā mums tuvas (ne tikai tādēļ vien) valstis – Ukraina, Polija un Somija.
Šogad ziemu un jo īpaši sniegu nevar sagaidīt daudzi. Tas kavējas ne tikai pie mums, bet arī daudzviet citur Eiropā. Tomēr ir dažas vietas, kur uzsnigusi bagātīga sniega kārta. Ko darīt tiem, kas ziemu gaida Latvijā? Paskatīties un papriecāties. Un turpināt gaidīt.
Pierobežā mīt dažādi biznesmeņi. Vieni ar laukus un kuļ labību gar pašiem valsts robežas robežstabiem, citi gaterī taisa dēļus no pierobežas kokiem, bet vēl citi katru nedēļu brauc pēc degvielas un cigaretēm uz kaimiņvalsti. Biznesmeņi šoreiz ir dokumentālista Ivara Zviedra īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Piedāvājam Zviedra un operatora Haralda Ozola pierakstus par šo epizodi un pensionāri Māru, kuru pazīst gan latviešu, gan krievu robežsargi.
Virtuāls piemineklis, grafiti māksla, kādas pilsētas atkalapvienošanās un ikdienas pienākumi kā dāvana simtgadē. Aleksis Vilciņš pēta, kā pilsētas svin Latvijas dzimšanas dienu, video bloga "Ko svinam?" 9. epizodē "Valsts pilsēta".
Mana filma ir stāsts par divām latviešu mācītājām - Daci Balodi un Jānu Jērumu-Grīnbergu. Drīzāk droši vien jāsaka, ka nevis stāsts, bet neliela pieskaršanās tai plašajai jūrai, pa kuras ūdeņiem uz visai nestabiliem pontoniem peld atslēgas vārdi - sieviete, baznīca, 21. gadsimts, Eiropa, Latvija, 500 gadi pēc reformācijas.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
