Un te pat nav runas par tautas priekšstāvju atalgojumu vai kādām privilēģijām – par šīm tēmām gan jau daļa kandidātu izteiktos gluži labprāt. Iztiksim bez tukšiem solījumiem. Gribētos gan uzzināt kandidātu viedokli vismaz par to, vai ir maināma deputātiem paredzēto kompensāciju sistēma.
Tomēr kopumā runa ir par to, kā uzlabot deputātu darba kvalitāti – galu galā nav noslēpums, ka viedoklis par parlamentu sabiedrībā nav sevišķi labs.
Lai kā gribētos, skaidrs, ka muldēšanu, kavēšanos jaunības atmiņās un citas verbālas nesaturēšanas izpausmes, kas notiek tribīnē, aizliegt nevarēs. Izteikšanās brīvība, saproties. Tāpat ir pilnīgi bezcerīgi iedomāties, ka deputāti beigs kropļot latviešu valodu.
Tomēr ir dažas konkrētas tēmas, kuras jau krietnu laiku min konstitucionālo tiesību eksperti. Piemēram, var novērot, ka tautas priekšstāvji nereti it kā pamostas pēdējā brīdī un stiepj savus īpašos priekšlikumus kādam likumprojektam, radot nelāgas aizdomas, ka mums ir darīšana ar kādu interešu lobēšanu. Juristi saka, šo praksi varētu mazināt, ja deputātam būtu jāspēj īsi un koncentrēti “uz papīra” argumentēt, kādēļ viņa ģeniālais priekšlikums ir nepieciešams, kurš būs ieguvējs.
Nekur akmenī nav iecirsts arī Saeimas komisiju un apakškomisiju skaits. Varbūt kāda nav nepieciešama, toties par citiem jautājumiem derētu jauna. Vai kaut kas maināms parlamentāro izmeklēšanas komisiju regulējumā, lai publika vairs nespļaudītos, uzzinot, ka deputāti grasās dibināt par kādu tēmu parlamentārās izmeklēšanas komisiju?
Šie un citi ir ļoti konkrēti jautājumi, kas skar burvīgo cilvēku, kuri grib mūs pārstāvēt Jēkaba ielā, ikdienas darbu. Bet par tiem no šo burvīgo cilvēku puses dzirdams maz. Lai gan šķistu tikai loģiski –
ja tu soli kalnus gāzt, purvu nosusināt un citus varoņdarbus, tad izvērtē, kādi instrumenti ir tavā rīcībā.
Citādi liekas, ka mums jānotic solījumiem nopļaut pļavu ar manikīra šķērītēm.
