Lieta tā, ka viss, ko mēs dzirdam priekšvēlēšanu solījumos, to skaitā jēdzīgos, ir jebkurā gadījumā izpildāms tikai tad, ja Latvijas ekonomika attīstās atbilstoši šobrīd prognozētajam.
Bet kas notiek, ja attīstības temps ir zemāks, ja ieņēmumi ir mazāki nekā plānots? Uzsveru – nav runa par krīzi. Runa ir par lēnāku attīstību. Un šis jautājums nav nekāda, kā saka, nelaimes piesaukšana. Tā vienkārši gadās, to skaitā arī no mums neatkarīgu iemeslu dēļ, arī tad, ja politiķi un amatpersonas neko nesacūko.
Starptautiskās preses lasītāji noteikti ir pamanījuši, ka daudzās valstīs prognozes tiek koriģētas un ne vienmēr “uz augšu”. To attiecībā uz 2018.gadu, starp citu, ir darījusi arī Latvijas Banka.
Tātad. Vēlētājiem, manuprāt, būtu ļoti noderīgi saņemt no kandidātiem atbildes uz jautājumiem par, tā teikt, plānu B gadījumā, ja nākamgad ekonomika augs nevis, teiksim, par trim, bet diviem procentiem:
- no kādiem šobrīd apsolītiem tēriņiem šādā gadījumā, pēc kandidātu domām, nāksies atteikties?
- kādas jau pastāvošās izdevumu pozīcijas šādā gadījumā, pēc kandidātu domām, nāksies samazināt?
Ja viņi saka, ka arī lēnākas attīstības gadījumā neko nevajadzēs samazināt, ka visu varēs nofinansēt – labi, tā arī pierakstām.
Pieaugošu pīrāgu dalīt patiesībā nav tik grūti. Daudz lielāks pārbaudījums politiķiem ir neapjukt gadījumos, kad rodas reālas grūtības. Tad viņi parāda savu vērtību vai nevērtību.
Ja kandidāti saka, ka viņi, ziniet, nepieļauj sliktāka scenārija iespēju, tādēļ viņiem nav ko teikt, tad tas neko labu neliecina. Tas nozīmē, ka viņi patiesībā nav kārtīgi pārdomājuši, modelējuši valsts ieņēmumus un tēriņus, pār kuriem grib noteikšanu.
Izmantojiet vēl atlikušās iespējas, uzdodiet šos jautājumus!
