Ja tas tā būtu bijis, diezin vai lielākā daļa pilsoņu spētu ražīgi un iedvesmojoši strādāt, gūt panākumus, daudzi pat starptautiskā mērogā. Arī valstiskā mērogā pārspīlējumus nemana un sēru lentīšu piesiešana Latvijas karogam 25.martā, 14.jūnijā un vēl citos datumos ir ne tikai normāla, bet pat nepieciešama rīcība. Tāda, kam papildus jāatgādina vēsture, kas liek domāt un mudina atminēt jautājumu – kā gan kaut kas tamlīdzīgs vispār varējis notikt.
Līdzīgu ainu varam ieraudzīt Izraēlā, valstī, kura uzsvērti atgādina par milzu ciešanām pagājušā gadsimta vidū. Tā rīkojoties, tiek iegūtas papildu cerības, ka izdosies izvairīties no šādu notikumu atkārtošanās. Vienlaikus Izraēla uzskatāma par labu piemēru tam, ka iegūtā vēstures mācība kļuvusi par vienreizēju stimulu nopietni rūpēties par savas valsts drošību, lai izvairītos no ļaunākā.
Tā ir vardarbība pret cilvēku un atsevišķu nāciju kopumā, tādēļ par to jārunā gan pietiekami saklausāmi, gan prasmīgi. Arī Latvijā.
Smagā vēstures mācība kā Latvijā, tā arī abās mūsu tuvākajās kaimiņzemēs tikusi nopietni uzlūkota, tādēļ pēc neatkarības atjaunošanas neradās šaubas, kur meklējama droša un civilizēta nākotne.
Tas bija Rietumu virziens un tādēļ atrašanās NATO un Eiropas Savienībā arī ir saistāma ar pagātnes atstātā sāpīgā mantojuma izvērtējumu. Kā redzam tagad, autoritārā Krievija kļūst par aizvien lielāku biedu un pievienošanās minētajām organizācijām, bijusi simtprocentīgi pareiza.
Kremļa impērisko ambīciju pieaugums, cenšanās aizstāt godīgu vēstures pētniecību ar valsts politiskajam kursam pieskaņotu un pārrakstītu pseidovēsturi, militārie iebrukumi kaimiņvalstīs mudina pievērst vēl lielāku vērību savai pagātnei. Diezin vai zināšanu un izpratnes par to varētu būt par daudz, drīzāk pretēji. Ja nepilnus piecdesmit gadus padomju okupācijā nav bijis savas vēstures, tad nokavētā atgūšanai arī nepieciešams pietiekami garš laiks.
Milzu iespaidu uz vēstures izpratni un ikdienas interesi par pagātni vistiešākajā veidā atstājušas mūsdienas. Diezin vai mēs Baltijā tik aktīvi runātu par XX gadsimta nesto postu, ja līdzās mums atrastos pilnīgi cita demokrātiska un patiesi draudzīga Krievija. Nav vienkārši izvairīties no pagātnes – tā atstāj iespaidu uz šodienu un iestiepjas arī rītdienā.
Šķiet, to zināmā mērā pateikusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, pēc kuras domām, pāvesta Franciska vizīte Baltijā apliecinās cieņu šā reģiona sāpīgajai vēsturei un sūtīs pasaulei ziņu, ka nav pieļaujama totalitāro režīmu noziegumu atkārtošanās.
"Pāvests sūtīs pasaulei vēsti, ka šī sarežģītā vēsture nav aizmirsta un ka tā nedrīkst atkārtoties," viņa uzsvērusi. Jāatzīmē, ka Francisks apmeklēs Lietuvas Okupāciju un brīvības cīņu muzeju, kas iekārtots bijušajā VDK ēkā, un Viļņas geto memoriālu.
Ir vērts atgādināt par noziegumiem pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautām, jo tas dod papildu cerības, ka nekas tamlīdzīgs šeit neatkārtosies.
