Ar nelielu bezatbildību, jaunības trakumu un ģimenes atstāšanu Ilūkstē Gunārs Strods, viens no kādreizējā kolhoza "Zemgale" darbiniekiem, 1991. gadā pašaizliedzīgi devās sargāt Zaķusalu no brīvības pretiniekiem, no militāriem uzbrukumiem, no omoniešiem.
Preiļos šogad barikāžu atceres dienai veltītā akcijā vienojas jaunākā paaudze. Visas šīs nedēļas garumā skolu pagalmos kurināti ugunskuri, skanēja dziesmas un atmiņu stāsti. Vēstures un lietišķās mākslas muzejs barikāžu piemiņas pasākumus šaipus organizē visus 33 gadus un ikreiz par tā laika liecībām vēsta tieši bērniem un jauniešiem.
Barikādes ir mūsu un visas Latvijas brīvības cena – uzsver 1991. gada barikāžu dalībnieki no Preiļu novada. Preiļu 2. vidusskolas pagalmā viņi simboliski iededz ugunskuru un dalās atmiņās. Skolēniem lielākais pārsteigums – latviešu valodas un literatūras skolotājas Žannas Ļebedevičas pieredze. Tolaik viņa bija 5. kursa studente, kas atbalstīja televīzijas torņa Zaķusalā aizsargus:
Ar plašu pasākumu programmu šonedēļ Latvijā atcerējās Barikāžu laiku, kas piedzīvots pirms 33 gadiem. Sestdien šo nedēļu noslēdza koru sadziedāšanās Doma laukumā un koncerts "Iet un nākt" Rīgas Doma baznīcā. Dienas gaitā varēja sekot līdzi arī ugunskura aizdedzināšanai, amatpersonu uzrunām un ziedu nolikšanai Bastejkalnā un pie Brīvības pieminekļa.
Janvāra barikādes pirms 33 gadiem notika ne tikai Rīgā, bet arī Kuldīgā un Liepājā. Liepājā bāzējās iespaidīgs padomju armijas karaspēks, kas situāciju padarīja daudz bīstamāku. Liepājā un tās apkārtnē bija dislocētas vairāk nekā 300 karaspēka daļas, visvairāk Karostā un Ziemas ostā. Liepājā pilsētnieki un apkārtnes iedzīvotāji sargāja pilsētas valdi, pastu, laikrakstu redakcijas un televīzijas torni.
1991.gada barikādes no vēstures zinātnes viedokļa ir sarežģīts laiks, jo pētniecību apgrūtina ierobežotā dokumentu pieejamība – atzīst vēsturnieks, Latvijas Universitātes docents Jānis Ķeruss. Gan tas, gan arī no vēsturnieku skatījuma nelielā laika distance kopš šiem notikumiem – ir galvenie iemesli, kāpēc akadēmisku pētījumu par šo periodu pagaidām ir ļoti maz. Taču jauno vēsturnieku vidū parādās aizvien lielāka interese par šo tematu, kas liek cerēt arī uz jaunām zinātniskām atziņām.
Dienā, kad barikāžu laikā Māris Lībietis no Jāņmuižas ''kamazā'' dežūrēja pie Ministru kabineta, auto parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. "Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Kur pārējās palika, nezinu," saka Lībietis. Kurš tās tur ielika, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē.
Baiba Koemeca ir pieredzējusi kultūras projektu vadītāja un koordinatore, bet šobrīd strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 1991. gada barikāžu laikā viņai bija vienpadsmit gadu, un no tā laika spilgti atmiņā iespiedusies tējas vārīšana barikāžu dalībniekiem. Ar šīsdienas acīm gan Baiba uzsver – diez vai ir iespējams nošķirt, kuras atmiņas ir viņējās un kuras – latviešu kolektīvās.
Piektdien, 15. janvārī plkst. 16.00–18.00 – Lsm.lv tiešraide, 1991. gada barikāžu muzeja ekspozīcijas apskate kopā ar muzeja direktoru Renāru Zaļo un muzeja speciālisti Evitu Maču.
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs izveidojis īsfilmu "Barikādēm 30: Daugavpils stāsti”. Īsfilmā atspoguļoti 1991. gada janvāra notikumi Rīgā un barikāžu dalībnieku atmiņas, medijus informēja muzeja pārstāvji.
Pelēkā mikroautobusa "Latvija", kas barikāžu laikā 1991. gada 16. janvārī trāpījās PSRS speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta, šodien vairs nav – tas pilnībā sadega. Bet Barikāžu muzejā atrodas tā replika ar ložu caurumiem sānos. Muzeja valdes loceklis Edvīns Ežmalis, kurš Atmodas laikā bija Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts, degošo auto redzēja savām acīm.
