Vēsturnieks Jānis Ķeruss: Barikāžu laiks no vēstures zinātnes viedokļa ir sarežģīts

1991.gada barikādes no vēstures zinātnes viedokļa ir sarežģīts laiks, jo pētniecību apgrūtina ierobežotā dokumentu pieejamība – atzīst vēsturnieks, Latvijas Universitātes docents Jānis Ķeruss. Gan tas, gan arī no vēsturnieku skatījuma nelielā laika distance kopš šiem notikumiem – ir galvenie iemesli, kāpēc akadēmisku pētījumu par šo periodu pagaidām ir ļoti maz. Taču jauno vēsturnieku vidū parādās aizvien lielāka interese par šo tematu, kas liek cerēt arī uz jaunām zinātniskām atziņām.

Intervija ar vēsturnieku Jāni ĶerusuBaiba Kušķe

Kuri ir nozīmīgākie jautājumi, kas prasa nopietnu izpēti barikāžu saistībā, vai vēsturniekiem jāpievērš arī uzmanība mītiem un leģendām, ar ko gadu gaitā ''apaug'' barikāžu notikumi – par to sarunā ar vēsturnieku Jāni Ķerusu.

Šie notikumi pirms 30 gadiem Latvijas vēsturē ir iegājuši ar nosaukumu "1991. gada barikādes". Cik precīzi šis nosaukums ataino notikumu būtību?

Jānis Ķeruss: Būtībā tas ir precīzs nosaukums, vienīgi mēs, zinātnieki, akadēmiskajās aprindās cenšamies tādu zinātnisku šo nosaukumu lietot – militāri politiskā krīze 1991. gada janvārī. Tas ir tāds akadēmiski pareizāks nosaukums. Bet tas vairāk aktuāls tieši tām mūsu aprindām.

Ap Barikāžu laiku un jo īpaši jubilejas reizēs īpaši daudz dominē barikāžu dalībnieku atmiņas, liecības, pamazām notikumi apaug arī ar mītiem, leģendām. Tomēr joprojām šķiet, ka ļoti maz ir akadēmisku pētījumu. Vai tā ir, un, ja jā, tad kāpēc?

Akadēmisku pētījumu tiešām ir maz. Tur ir vairāki iemesli. Pirmkārt, samērā nelielā laika distance, tikai 30 gadu, tādā zinātniskā pētniecībā notikumi vairāk vai mazāk ienāk tad, kad tie ir kaut kā nogulsnējušies, kad ir savākts, apkopots plašāks avotu materiāls. Lai gan es negribu teikt, ka par barikādēm pietrūktu publicēta atmiņu materiāla, tas ir plašs un joprojām iznāk arī jauns. 2020.gadā, manuprāt, iznāca materiāls par Iecavas novada iedzīvotāju dalību barikādēs. Bet

tomēr ir jāpaiet zināmam laikam, lai tas kļūtu par vēsturnieku un vēstures zinātnes interešu objektu.

Otrs aspekts – dokumentu salīdzinoši nelielā pieejamība. Tas ir vispār raksturīgs visam šim laika periodam – 80.gadu beigām, 90.gadu sākumam, ka dokumenti sāk kļūt īsāki, formālāki, neizteiksmīgāki, un dokumentu arī vienkārši nav.

Kāpēc tā ir, kas šajā laikā mainās dokumentu vešanas kārtībā?

Mainās politiskā sistēma, varbūt šo dokumentāciju sāk uzskatīt par nebūtisku, nesvarīgu. Arī institūcijas mainās, transformējas. No otras puses, es arī varētu teikt, ka gadu gaitā daļa dokumentu kļūst aizvien pieejamāki. Mums, vēsturniekiem, parādās jauni avoti. Piemēram, pateicoties sarunām ar Daini Īvānu, mēs fakultātē sākām pētīt Latvijas Republikas Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas dokumentus. Tie nesen tika pētīti vienā studenta maģistra darbā. Tad saistībā ar VDK visu šo pētniecību, sāk parādīties arī VDK dokumenti, šīs operatīvās lietas. Tātad,

jauni dokumenti arī parādās. Un tas ir arī pamats vēlākai izpētei.

Kādi barikāžu saistībā būtu svarīgākie pētāmie jautājumi?

Te arī ir tā problēma, kas saistīta ar avotiem, ka mēs jau tos svarīgākos, interesantākos jautājumus diez vai varēsim uzzināt, balstoties uz tiem avotiem, kas mums ir pieejami. Piemēram - kāda bija Baltijas kara apgabala reakcija?

Tomēr pētniecībā ir jau sākts pētīt vairākus jautājumus, kaut vai to pašu –

kas tad īsti 20.janvāra vakarā notika pie Iekšlietu ministrijas, bija vai nebija ''trešais spēks''?

Laikabiedru atmiņās tā versija, ka bija ''trešais spēks'', kas centās izprovocēt OMON uz kaut kādu rīcību, izprovocēt nekārtības, ir ļoti daudz. Ir runa par zaļajām, trasējošajām lodēm, kas bija šautas no ieročiem, kādu nemaz omoniešiem nebija, ir runas, ka pa Raiņa bulvāra ēku jumtiem skrēja. Bet – ja vispār ir dokumenti, tad tie katrā ziņā nav Latvijā, bet Krievijas arhīvos. Var jau arī būt, ka pavēles ir dotas mutiski.

Kāpēc mēs netiekam klāt Krievijas arhīviem?

Tie ir noslepenoti. Un tagad jau vispār Latvijas vēsturniekiem ir sarežģīti nokļūt Krievijas arhīvos un jo īpaši šādos militāros arhīvos. Ja runa ir par tik nesenu pagātni.

Vēl ko varētu pētīt. Nesen ļoti interesanti Dainis Īvāns muzejā, daloties ar atmiņām, stāstīja jaunajiem vēsturniekiem, ka, uzturoties televīzijas ēkā, viņš redzēja, ka pa tiltu brauc kolonna. Viņš domāja, ka tās ir padomju karaspēka vienības. Bet tas bija transports no laukiem, kokvedēji un tā tālāk, kas devās palīgā veidot barikādes. Šai ziņā ļoti interesanti un vērtīgi būtu pētīt Latvijas Republikas varas iestāžu dokumentus, ministriju dokumentus.

To mēs arī īpaši neesam skatījuši, apzinājuši, kāda bija ministriju rīcība, reakcija, kāds bija viņu ieguldījums barikāžu veidošanā,

jo mēs pārsvarā runājam par spontānu akciju, kas ir pareizi, bet šis organizatoriskais aspekts pētniecībā nav pietiekoši apakstīts.

Es pieminēju mītus un leģendas. Viens no mītiem ir, ka patiesībā jau barikādes bija "kādu spēku" labi režisēts notikums un tauta pati neko nenoteica. Kāda ir vēsturnieku attieksme pret šiem mītiem, vai jūs tiem pievēršat uzmanību?

Teiksim, runāt par kādu labi režisētu, iestudētu šo norisi, protams, mēs nevaram. Tas ir absolūti skaidrs.

Bet mīti, manuprāt, vairāk jau saistās ar mazliet jau iepriekšējo laiku. Ar Tautas frontes veidošanos, 1988., 1989.gadu, kad ir dzirdētas tādas runas, ka Tautas fronti veidoja Komunistiskā partija, ka viss šis Atmodas process bija labi režisēts un partijas mērķtiecīgi organizēts. Tāds mīts ir ļoti izplatīts. Lai gan Komunistiskā partija jau nelika šķēršļus Tautas frontes veidošanās procesam 1988.gadā, bet faktiski jau, kā mēs to redzam, ar 1988.gada beigām, ar 1989.gadu visa šī sabiedriski politiskā aktivitāte jau izslīdēja no Komunistiskās partijas rokām, un to jau mēs diezgan labi varam redzēt LKP Centrālās komitejas protokolos, ka Komunistiskā partija jau vairs nav tas spēks, kas nosaka procesus Latvijā šajā laikā.

Bet te ir arī jautājumi, kam mēs neesam līdz šim pievērsuši pietiekošu uzmanību, un tie, manupārt, ir sociālekonomiskie jautājumi. Piemēram,

pētot šos LTF frakcijas dokumentus, mums nācās secināt, ka šai ekonomiskajai krīzei ir samērā maza uzmanība līdz šim pievērsta. Palasot dokumentus, var konstatēt, ka ekonomiskie jautājumi bija primāri LTF frakcijā. Nu, vismaz līdz 13.janvārim.

Man nesen viens barikāžu dalībnieks atzina, ka tagad ar laika distanci, viņam lielākā mīkla ir tā, kā toreiz varēja nodrošināt tik lielu disciplīnu cilvēkos, jo tās tomēr bija ļoti lielas cilvēku masas, pie tam tajās valdīja milzīgs emocionāls spriegums. Vai jūs arī kādreiz esat pārdomājis šo jautājumu?

Man liekas, ka te būtisks faktors ir tas, un to es arī kā laikabiedrs varu teikt, ka šie procesi, tātad barikāžu veidošana notika apstākļos, kad tas potenciālais pretinieks, bet barikāžu dalībniekiem, respektīvi, mums – nekādu ieroču jau nebija. Tās bailes no iespējamā uzbrukuma bija tik lielas, ka tās arī nodrošināja to disciplīnu. Tieši tas ieroču trūkums, tieši tā apziņa, ka vienīgais, ar ko mēs varam pretoties, ir tas Ivara Ķezbera piesauktais gara spēks. Tas man liekas bija ļoti būtisks, sabiedrību mobilizējošs faktors. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet ieroču trūkums kaut kādā ziņā bija tāds papildus drošības aspekts. Nu, bija jau atsevišķiem cilvēkiem ieroči, bet tie bija nemanāmi un nekur nefigurēja.

Un, galu galā, arī tā bija inteliģence, kas iesaistījās šajos procesos, sabiedrības izglītotākā daļa, kas arī noteica, kā šī kustība notiks.

Tad pēc jūsu teiktā, es saprotu, ka arī jūs toreiz bijāt notikumu epicentrā?

Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē, un biju atnācis vienu dienu.

Mums šonedēļ un vēl arī nākamnedēļ skan rubrika, kurā katru dienu stāstām barikāžu dalībnieka stāstu caur kādu priekšmetu, kas viņam saistās ar šo laiku. Kurš jums būtu šāds priekšmets?

Prettanku eži, dzeloņdrātis un dzelzbetona bluķi. Tas bija kaut kas neredzēts Rīgā. Tieši militārās fortifikācijas veidojumi. Jo mēs, bērni, jau bijām skatījušies visādas padomju laika filmas par karu, un tas viss jau bija no filmām pazīstams, bet tā bija tāda tāla realitāte. Un pēkšņi tas no filmām pārcēlās uz īstenību. Tas bija ļoti iespaidīgi un piešķīra visam šim notikumam nozīmīgu raksturu. Tāda jauna cilvēka, kāds es toreiz biju, sajūtās.

Un, protams, tā vienības un kopības apziņa – tā arī bija ļoti unikāla, neatkārtojama pieredze. Jo nekad jau pēc tam valdība un sabiedrība viena otrai nav bijušas tik tuvu kā toreiz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt