Ar nelielu bezatbildību, jaunības trakumu un ģimenes atstāšanu Ilūkstē Gunārs Strods, viens no kādreizējā kolhoza "Zemgale" darbiniekiem, 1991. gadā pašaizliedzīgi devās sargāt Zaķusalu no brīvības pretiniekiem, no militāriem uzbrukumiem, no omoniešiem.
Preiļos šogad barikāžu atceres dienai veltītā akcijā vienojas jaunākā paaudze. Visas šīs nedēļas garumā skolu pagalmos kurināti ugunskuri, skanēja dziesmas un atmiņu stāsti. Vēstures un lietišķās mākslas muzejs barikāžu piemiņas pasākumus šaipus organizē visus 33 gadus un ikreiz par tā laika liecībām vēsta tieši bērniem un jauniešiem.
Barikādes ir mūsu un visas Latvijas brīvības cena – uzsver 1991. gada barikāžu dalībnieki no Preiļu novada. Preiļu 2. vidusskolas pagalmā viņi simboliski iededz ugunskuru un dalās atmiņās. Skolēniem lielākais pārsteigums – latviešu valodas un literatūras skolotājas Žannas Ļebedevičas pieredze. Tolaik viņa bija 5. kursa studente, kas atbalstīja televīzijas torņa Zaķusalā aizsargus:
Ar plašu pasākumu programmu šonedēļ Latvijā atcerējās Barikāžu laiku, kas piedzīvots pirms 33 gadiem. Sestdien šo nedēļu noslēdza koru sadziedāšanās Doma laukumā un koncerts "Iet un nākt" Rīgas Doma baznīcā. Dienas gaitā varēja sekot līdzi arī ugunskura aizdedzināšanai, amatpersonu uzrunām un ziedu nolikšanai Bastejkalnā un pie Brīvības pieminekļa.
Janvāra barikādes pirms 33 gadiem notika ne tikai Rīgā, bet arī Kuldīgā un Liepājā. Liepājā bāzējās iespaidīgs padomju armijas karaspēks, kas situāciju padarīja daudz bīstamāku. Liepājā un tās apkārtnē bija dislocētas vairāk nekā 300 karaspēka daļas, visvairāk Karostā un Ziemas ostā. Liepājā pilsētnieki un apkārtnes iedzīvotāji sargāja pilsētas valdi, pastu, laikrakstu redakcijas un televīzijas torni.
Barikāžu laiks bija satricinošs gan tiem, kuri pavadīja saltas dienas un naktis pie ugunskuriem, organizēja smago tehniku, cēla barikādes un palīdzēja cietušajiem, gan tiem, kuri šajā laikā vēl bija bērni un pusaudži, kuri līdz galam nesaprata šo notikumu nozīmību. Taču bija skaidrs, ka notiek kaut kas svarīgs, un tur ir jābūt klāt. Aktrisei Gunai Zariņai barikāžu laikā bija 18 gadi.
Šobrīd, kad no barikāžu laika šķir arvien vairāk gadu, arvien vairāk arī apzināmies, cik būtiski ir saglabāt šī laika liecības un atmiņas. Tāpēc arī valmierietis Jānis Kalnačs pirms dažiem gadiem pēc savas iniciatīvas brīvprātīgi sāka apzināt gan barikāžu dalībniekus, kuri uz Rīgu devās no Valmieras un bijušā Valmieras rajona, gan viņu atmiņas. Kopumā apzināti apmēram 350 barikāžu dalībnieki.
"...un tad es pēkšņi apjēdzu, ka šī nav nekāda spēle, ka tas ir nopietni, ka mums tūlīt var braukt virsū, un neviens nezina, kas vēl var notikt. Tas man bija kā zibens spēriens. Tai brīdī no smaidoša jaunekļa pārvērtos par nopietnu veci – sapratu, ka kaut kas būs jādara, bet kā es reaģēšu, ja tiešām nāks tanki?" – tā 1991. gada barikāžu sākumu atceras Ivars Cinkuss, kurš veidojis un arī diriģēs barikāžu aizstāvju atceres koncertu "Piesaukšana", kas 20. janvārī pulksten 19.00 skanēs Rīgas Domā.
Valmieras muzejā starp barikāžu laika liecībām – fotogrāfijām, atmiņu stāstiem un radioaparātiem – ir kāds akordeons, kurš kopā ar grupas "Kantoris 04" mūziķi Armandu Trambicki arī bija Rīgā. Trešo atmodu dēvējam arī par Dziesmoto revolūciju, un arī barikāžu laikā dziesma bija tā, kas vienoja un uzmundrināja. To laiku atceras Valmieras Kultūras centra darbinieks, mūziķis Armands Trambickis.
Daugavpils novada Vaboles pagasta iedzīvotājs Jānis Ģipters barikāžu laikā strādāja vietējā kolhozā. Toreiz viņam bija pāri 30 gadiem. Kopā ar domubiedriem Jānis Ģipters devās uz Rīgu, kur viņa grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā.
