Barikāžu laikā Māris Lībietis strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru. "Svētdien krastmalā bija lielais saiets, atbrauca tā laika skolas saimnieks Indriķis Liepiņš un teica: ''Puikas, nu ir ziepes, Lietuvā jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!" viņš atceras. Nākamajā rītā darbināja smagās mašīnas, ar krānu iecēla kravas kastē skolai piederošos betona pamatblokus, un brauca uz Rīgu. Cēsu puses ļaudis bija norīkoti sargāt Ministru Padomi.
"Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar ''kamaziem''. Es tiku iebarikādēts tieši pie Augstākās tiesas durvīm, tieši pretī man – purns purnā – bija Murjāņu internātskolas autobuss. Starp mūsu mašīnām neviens nevarēja iziet," apraksta Lībietis. Mašīnā viņi bijuši četratā – arī kolēģi Elmārs Zīmelis, Druvis Irmejs un Elmārs Bērziņš.
"Tā mēs visi četri visu nedēļu tajā mašīnā pavadījām. Gulējām mašīnā uz maiņām. Kādu nakti Elmārs ar Druvi tika uzaicināti uz tiesas pagrabstāvu, tur bija klātas gultas. Tā kā man bija jauna mašīna un es negribēju no tās iet projām, tad es arī visu nedēļu ar armijas rūdījumu nodzīvoju mašīnā," saka Lībietis.
Kabīnē klausījās radio, turpat netālu pie Augstākās tiesas ar uzstādītu satelītšķīvi skatījās telekanālu CNN. "Vakaros ar tiesas meitenēm spēlējām "Monopolu"," viņš nosmejas. Pirmā diena pagājusi pavisam mierīgi, vakarā atnācis toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un uzaicinājis vakariņās. "Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām," viņš stāsta.
Par ēšanu barikāžu sargiem nav nācies raizēties ne brīdi – lieliski barojusi Murjāņu internātskola, mammas māsa no Juglas Mārim termosā atvedusi buljonu. Klīdušas runas, ka kādā Čaka ielas vārtrūmē varot dabūt arī alkoholu, taču par barikāžu organizāciju pie Ministru Padomes atbildīgie stingri ieteikuši to nedarīt. "Teica – zēni, alkoholu nevajag, tas var būt bīstami," atceras Lībietis.
Spilgti atmiņā palicis brīdis, kad barikāžu dalībnieku vidū sākušies saucieni – omonieši brauc! Maskavai lojālās speciālo uzdevumu milicijas vienības Māris labi atceras arī tāpēc, ka īsi pirms tam no viņa kravas auto instrumentu kastes pazudis pilnīgi viss saturs – acīmredzot vīri bija nolēmuši apbruņoties, kā nu spēja. "Nevienas atslēgas, nevienas ķēdes, nevienas montējamās lāpstiņas – kaste bija tukša! Kad tie omonieši aizbrauca – viņi bija ar ''gaziku'' un ''bobikiem'', lēnām nobrauca garām – viss, kas man bija tajā instrumentu kastē un vēl mazliet, atradās kravas kastē. Pazust nepazuda nekas, nāca tikai klāt," viņš smejoties stāsta.
Vai bija bail? Par to neviens toreiz īsti neesot domājis, saka Lībietis. "Vai otrreiz brauktu uz barikādēm, grūti spriest. Bet tur nebija tā, ka bija tikai latvieši. Bija ļoti daudz arī krievu tautības cilvēku. Doma laukumā pie viena ugunskura sēdēja gan latvieši, gan krievi vai baltkrievi, vārdu sakot, cittautieši. Tā atmosfēra bija... nu, to tā nemaz nevar izstāstīt. Tas bija tāds piedzīvojums, kāda mūžā otra nebūs," viņš klusi piebilst.
Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!