Barikādes bērna atmiņās: Kāpēc svešam onkulim jādod tēja un pīrādziņš?

Baiba Koemeca ir pieredzējusi kultūras projektu vadītāja un koordinatore, bet šobrīd strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 1991. gada barikāžu laikā viņai bija vienpadsmit gadu, un no tā laika spilgti atmiņā iespiedusies tējas vārīšana barikāžu dalībniekiem. Ar šīsdienas acīm gan Baiba uzsver – diez vai ir iespējams nošķirt, kuras atmiņas ir viņējās un kuras – latviešu kolektīvās.

Cik gadu tev bija 1991. gada janvārī, kur tu biji un ko darīji?

Vizītkarte

Baiba Koemeca (1980) ir dzimusi Rīgā, viņai ir bakalaura grāds baltu filoloģijā un maģistra grādi uzņēmējdarbības vadībā un humanitārajās zinātnēs. Strādājusi dažādos uzņēmumos par projektu vadītāju, divus gadus organizējusi arī starptautisko literatūras festivālu “Prozas lasījumi” un joprojām ir Starptautiskā Mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” starptautisko projektu koordinatore. Kopš 2020. gada ir skolotāju izglītības projekta “Mācītspēks” dalībniece un latviešu valodas un literatūras skolotāja Friča Brīvzemnieka pamatskolā.

1991. gada janvārī man bija vienpadsmit gadu, līdz ar to es varu teikt, ka tās ir atmiņas, no vienas puses, ko es atceros un apzinos. No otras puses, tā kā šobrīd ir pagājuši jau trīsdesmit gadi, man ir sajūta, ka daļēji tās jau vairs nav manas atmiņas – tās ir kolektīvās atmiņas. Kuras ir manas un kuras ir latviešu tautas atmiņas, es vairs nezinu. Es domāju, ka ļoti līdzīgi ir ar dažādiem vēstures notikumiem, tieši tāpat ir ar Otro pasaules karu un Sibīrijas pieredzi – tur arī cilvēki vairs nespēj pateikt, kuras ir viņu un kuras – kopīgās.

1991. gadā es biju Rīgā pie vecāsmammas. Viņa, kā piederīga paaudzei, kura ļoti gaidīja pārmaiņu laiku un bija ļoti izjutusi padomju laiku – viņa bija tā sauktā Latvijas laika cilvēks, Latvijas laikā dzimusi un piedzīvojusi Otro pasaules karu un visas šausmas, kas tur bija, un piedzīvojusi padomju laikus – viņa pārmaiņas gaidīja kā atpestīšanu. Tāpēc arī es tiku tajā visā ļoti tuvu. Jāsaka gan, viņa nav tas “latviskais patriots”, kam bija slēptie auseklīši un tamlīdzīgi. Viņai patika arī Salatēti un spožās Sniegbaltītes, un Jāņos viņa man pirka papīra puķu vainagus, bet tajā pašā laikā viņa bija tā, kurai ļoti gribējās uzsvērt, ka tagad mums būs sava valsts. To jau visi juta un zināja, ka būs.

Es biju Rīgā, atceros, ka bija milzu aukstums, es tiku satuntuļota vilnas reitūzenēs, apakšā bija vēl trīs jakas, kaut kāds pufīgs mētelis, šausmīgi cimdi un šalle, un tad tika vārīta tēja – to es atceros.

Kā bija ģimenē? Vecāki vai vecmāmiņa ar tevi runāja par Latvijas okupācijas faktu?

Līdz 1988. gadam, kamēr dzīvojām padomju laikā, neviens par to nerunāja. Tad, kad pamazām sākās pārmaiņu laiki – varbūt, bet to es neatceros. Zinu, ka 1991. gadā mani vienā brīdī aizsūtīja projām uz Ogri un teica, ka Rīgā labāk nebūt, jo nav paredzams, kā tie apstākļi attīstīsies. Es biju viens no retajiem bērniem, kurš kādas pāris dienas negāja uz skolu – laikam visi bija uztraukušies, ka tas viss varētu izvērsties militārā konfliktā. Vai ar mani runāja par to, kā tas bija – es domāju, ka jā, bet to es neatceros. Taču tādas izpratnes man nebija. Bet, ja runājam tieši par barikāžu laiku – to gan atceros, ka teica, kāpēc mēs tur ejam.

Tieši par to mans nākamais jautājums – kādas tev bija zināšanas, kādi priekšstati par to, kas barikādēs notiek?

Šķiet, tajā brīdī man tā priekšstata nebija. Lūk, priekšstatu es esmu izveidojusi tagad, paskatoties ar laika atstatumu – es zinu, un man ir grūti sevi iztēloties 1991. gadā. Mani tur veda, vienkārši bērnu – mēs iesim, jo tur ir cilvēki, kas sargā Rīgu, viņiem ir auksti, jo ārā ir riktīgi mīnusi. 1991. gadā visiem ir ļoti švaki ar naudu, attiecīgi arī tiem cilvēkiem ir švaki ar naudu, un viņi vēl tur stāv aukstumā, tāpēc mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt, nest tēju, nest pīrādziņus un smērēt maizītes. Es domāju, ka tas bija tas, ko man stāstīja, – par cilvēcisko aspektu, ne tik daudz par patriotisko un ne tik daudz par to, ko tas nozīmē valstiski un ko tas varētu nozīmēt pēc tam politiski, un kā tas ietekmēs mūs kā cilvēkus. Domāju, tur vairāk bija uzsvars tieši uz izdzīvošanas aspektu.

Kādas ir tavas atmiņas par 1991. gada janvāri?

Mana vecmāmiņa dzīvoja Sarkandaugavā. Es dzīvoju tur, 1991. gadā mēs vārām tēju milzīgā termosā, vēl tagad atceros, bija tāds zils ar sarkanām puķēm, ļoti, ļoti “latvisks”, un vecāmamma ir nopirkusi pīrādziņus, jo viņa pati pīrādziņus necep.

Man šausmīgi tos pīrādziņus gribas, un viņa man saka: “Nu nē.” Ka nevajag, ka mēs tos nesīsim cilvēkiem, kam ir vairāk jāpalīdz.

Un man šķiet traki negodīgi – ikdienā man pīrādziņus nepērk, jo naudas nav –, bet mēs tagad nesīsim pīrādziņus citiem. Un tad tika smērētas arī desmaizes – es nezinu, kur dabūja desu, jo normāli, ikdienā, desu neēda, tās vienkārši nebija, bija kaut kāda dīvaina sojas desa. Jā, mēs gatavojām ēdienu, tad braucām ar 5. tramvaju līdz Nacionālajam teātrim, to es atceros. Izkāpām ārā un gājām tieši iekšā Vecrīgā, gar Saeimas māju.

Pieredzējusi kultūras projektu vadītāja un koordinatore, kas šobrīd strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Baiba Koemca

Tur bija arī barikāžu dzelzsbetona bluķi savesti, un tur, es atceros, stāvēja smagā mašīna, tāda klasiskā kravas mašīna. Iekšā sēdēja tāds, ja mēs tā iedomājamies, klasisks 80. gadu beigu – 90. gadu sākuma vīrietis ausainē, ar tādu ūsiņu kā zobubirsti – un viņš pīpēja. Bija atskrūvējis logu un pīpēja, iedomājies, ārā ir kaut kādi riktīgi mīnusi! Un vecmāmiņa teica: “Te mēs tagad dosim to tēju.” Un man tajā brīdī likās, ka tā ir pilnīgi savāda rīcība – mēs ejam, cilvēks vienkārši pīpē, un vecāmamma liek skrūvēt vaļā termosu. Bet cilvēks bija ļoti, ļoti priecīgs par tādu rīcību. Taču man kā bērnam, vienpadsmit gadi, nu mazliet jau tāds tīņa vecums, man bija ļoti kautrīgi – jādod kaut kādam onkulim tēja un pīrādziņš. Likās pilnīgi stulba tā rīcība. Nu kāpēc tā tagad jādara? Viņš taču neprasa! Tālāk mēs gājām līdz Doma laukumam, bet man toreiz nebija nekādas īpašas sajūtas, līdzpārdzīvojuma. Mēs ejam palīdzēt, jo cilvēkiem ir auksti un viņiem vajag kaut ko vairāk ēst. 

Jūs vairākas reizes, regulāri braucāt, vai tā bija viena reize?

Es domāju, ka bija vairākas, šo vienu es spilgti atceros, jo tā bija pirmā. Vecāmamma noteikti brauca vēl kādu reizi. Mans paps pats stāvēja uz barikādēm, viņš sargāja televīzijas torni. Pie viņa mēs nebraucām, jo – mani vecāki ir šķīrušies – es tajā laikā pat nezināju, ka viņš tur ir. To es uzzināju pēc tam, kad man jau bija vairāk gadu, un domāju – interesanti, kāpēc mēs toreiz nebraucām uz to televīziju? Bet varbūt aizbraukšana bija sarežģītāka, viens trolejbusa maršruts, un viss. Nezinu, varbūt bija citi iemesli, kāpēc mēs nebraucām, jo es jau tad būtu gribējusi labāk braukt pie zināma cilvēka. Bet es atceros to milzīgo aukstumu – nezinu, vai tas tā bija, bet man šķiet, ka tajā laikā bija ļoti, ļoti auksts ārā.

Vai tu atceries arī šaušanu Vecrīgā? Vai arī tas jau bija brīdis, kad tevi aizsūtīja uz Ogri?

Uz Ogri mani aizsūtīja pēc tam. Un ar to šaušanu – tās gan ir manas atmiņas. Mamma tolaik strādāja Stradiņa slimnīcā par sanitāri. Viņa strādāja reanimācijas nodaļā, un viņas darbs bija sterilizēt elpināmos aparātus. Es viņai braucu līdzi uz Stradiņiem. Parasti braucām mājās ap desmitiem vakarā, un toreiz bija sarunāts, ka mēs satiksimies ar vecmammu pie Brīvības pieminekļa, un viņa mums kaut ko vedīs – neatceros, kaut ko viņa mums gribēja dot, krējumu vai ko. Bija ļoti vēls, un es no slimnīcas zvanu vecmammai un saku, ka šodien netiekamies, ka ir ļoti vēls un ka mēs vēlāk braucam, atliekam. Tā tas arī notiek. Un mēs ar mammu aizbraucām mājās – mēs dzīvojām Ķengaragā, iekāpām 15. trolejbusā pie Latvijas Universitātes –, aizbraucām mājās un ieslēdzām televizoru.

Un to gan es atceros, es saku: “Mamm, paskaties, filma iet!” Un rāda Iekšlietu ministrijas ēku, kur notika šaušana, tiešraides kadrus.

Kaut kā ļoti spilgti atceros, tie kadri bija tādi, ka varēja redzēt lodes, kas švīkst pār ekrānu.

Un mamma atnāk un saka: “Bet klausies, tas jau tagad ir!” Tiešraides logo toreiz bija tāds kubiciņš, ļoti sliktas kvalitātes. Tad mēs sapratām, ka ar savu negribēšanu tikties izsprukām no potenciāli smagākām sekām. No tās reizes es vienmēr atceros – ja kādreiz ir, ka kaut kas nesanāk, tad nevajag par varītēm arī darīt. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc tas tā ir. Man šķiet, pēc tam mani arī aizsūtīja uz Ogri. Šķiet, bija arī valdības aicinājums – izvērtēt savu drošību, un manu paziņu lokā nebija daudz bērnu, kurus kaut kur aizsūtīja. Šīs ir manas atmiņas, bet par to tējas nešanu – es domāju, ka ļoti daudziem atmiņas ir līdzīgas. Esmu pārliecināta, ka ir līdzīgas.

Vai tu atceries arī kaut ko no augusta puča?

No augusta puča es atceros, ka skatījos televīziju – “Panorāmu” tajā laikā skatījās visi. Atceros kadrus, kā OMONs iebruka TV studijā. Vairāk gan neko ne. Bija augusts, vasara, es dzīvojos pa Saulkrastiem, biju prom no tā visa.

Kā tu teiktu, ko barikādes – un arī augusts – mainīja tavā dzīvē tolaik? Kā tu izjuti pārmaiņu?

Es vienmēr esmu bijusi ļoti priecīga par to, ka esmu piedzimusi 1980. gadā, jo, manuprāt, ja tu dzīves laikā spēj piedzīvot laiku maiņas, tas ļoti daudz dod tev kā cilvēkam – tu vari salīdzināt, ka bija tā, un tagad ir labāk. Es atceros 90. gadus ar naudas maiņu – spilgti atceros, ka tirgū varēja nopirkt vienu “Snicker” šokolādi par 200 repšikiem. Es atceros savu šoku, kad mans krājkasītes saturs pārvērtās nevērtīgā naudā – man bija sakrāts žūksnis ar rubļiem (tā man vismaz likās), un beigās tas bija nekas. Atceros, ka vienā brīdī kioskā varēji nopirkt kādu sīkumu, bet tad aizgāji ar savu naudu un saprati, ka to vairs neņem pretim. Un vēl – tā laikam ir mana vienīgā pieredze dzīvē, kad tu apzinies – ēdiens ledusskapī nav pašsaprotams lielums. 

Mamma strādāja daudz, vecāmamma strādāja, bet es kopš tā laika neēdu kombināciju vārīti kartupeļi, skābais krējums un siļķe, jo mums bija tante no laukiem, pie kuras katru svētdienu mans brālis brauca pakaļ skābajam krējumam un siļķei. Atnākot mājās no skolas – “Vāriet kartupeļus” vai “Izvārīti kartupeļi”, vai “Kartupeļi ir gultā”, atkarīgs no tā, cik mammai bija bijis laika, “un ēdiet ar siļķēm un krējumu”. Tātad tas nosacīti ir laiks, kas man saistās ar nepietiekamu uzturu, jo naudas nebija. Bet vienā brīdī viss aizgāja ļoti strauji uz augšu. Bet vēl es atceros, ka bija daļa cilvēku, kas ļoti uzsvēra – kam tas bija vajadzīgs, pirms tam taču bija tik daudz labāk! Ka viss bija – ja tu biji īstajās vietās, visu varēji dabūt. Bet es laikam nebiju to vecāku bērns, kuri bija tajās īstajās vietās.

Man šķiet, arī ar drēbēm bija diezgan štruntīgi deviņdesmitajos.

Barikādes bērna, pusaudža un jaunieša acīm

Barikāžu laiks jeb 1991. gada janvāra – un arī augusta – notikumi bija viens no būtiskākajiem Atmodas laika kulminācijas punktiem, kas parādīja Latvijas iedzīvotāju vienotību un apņēmību cīnīties par neatkarīgu valsti. Pētnieki ir darījuši ļoti daudz, lai iemūžinātu šīs vēstures lappuses, taču LSM.lv interviju sērijā var uzzināt, kā tolaik jutās šobrīd ekonomiski aktīvā paaudze – cilvēki, kuri barikādes uzlūkoja ar bērna, pusaudža un jaunieša acīm.

Intervijas:

Man vienmēr gribējās būt tādai, kā visiem. Es nekad negribēju būt citādāka. Drēbju trūkumu es neatceros, jo man laikam nebija vajadzības izcelties. 90. gados vēlāk parādījās pirmās humpalas, līdz tam jau kaut ko vilka mugurā. Es mācījos parastajā skolā, 25. vidusskolā, man klasē laikam bija tikai viena klasesbiedrene, kurai sūtīja kaut ko no ārzemēm. Mums gan arī bija – mammai draudzene dzīvoja Vācijā, bet tajā “krievu pusē”. Kaut ko viņa mums sūtīja, bet tās bija kapitālistu lietas, un tās es negribēju – man likās, kā es, tāds uzticams postpadomju pilsonis, vilkšu rozā mugursomu! Zinu, ka “Bērnu pasaulē” man tika nopirkta klasiska mugursoma, zilā, parastā. Ar to es tad biju ļoti laimīga. Katram jau tā personība, kāda nu ir, tajos 11 gados – bija savi iemesli, kāpēc es negribēju būt izlecošais bērns ar savu teicamnieces tēlu.

Es biju gara, es ar to izcēlos, ne ar ko citu es negribēju izcelties.

Bet mamma gan – viņai ļoti patika jau tad, lai nav, kā visiem. Atceros, ka ome – otra vecāmamma – vienmēr teica, ka mamma staigā kā tāds ķēms. Viņai bija koša jaka, kad nevienam vēl nebija, un viņa gāja pa ielu, visi skatījās. Koši zila jaka ar rozā detaļām – bet tas netika labi vērtēts. Nav ko izlēkt!

Kā tu ar šodienas acīm vērtē barikāžu nozīmību Latvijas vēsturē, kā tu vērtē to, kur mēs esam tagad?

Man tik ļoti gribētos teikt, ka tas viss bija simtprocentīgi to pūļu vērts un ka tas, ko darīja latvieši, lai mums būtu labāka dzīve, ir novērtēts un piepildīts. Tas laikam ir ļoti pašsaprotami – ja tev nekā nav bijis un tad tev dod visas iespējas, tu tās neproti diferencēt. Tu ņem visu, nešķirojot met prom visu veco un visu sapērc jaunu. Man liekas, ka tā arī ir lielākā problēma, kāpēc mums šobrīd nav tik labi, kā varēja būt. Šajā brīdī domājot par izglītību, domājot par to, kā varēja būt, domājot par tādu sadzīves kultūras, savstarpējas sapratnes līmeni, arī politiskās lietās – kad tev pēkšņi visu iedod, tu jūties kā pie pilnas siles un grāb pilnām mutēm un saujām, un bāz mutē, ausīs, nejūtot sātu.

Es nekad negribētu atpakaļ padomju laikus, kuros man nācās dzīvot dažus gadus un vecākiem nācās dzīvot, bet tur bija dažas lietas, kuras vajadzēja pārveidojot paturēt, un gudri paturēt. Tas būtu devis arī stabilāku pamatu tālākai valsts attīstībai, tā ir mana pārliecība. Un šobrīd, strādājot skolā un redzot bērnus daudz un katru dienu, es domāju: “Kā jums pietrūkst tādas disciplīnas! Cik ļoti daudz jums ir dota brīvība, un cik ļoti jūs esat apmulsuši no tā, ka brīvības ir daudz!”

Lai mēs būtu brīvi, mums tomēr vajag kārtību un, lai kā mēs to kārtību sauktu, pamatu pamatos tā ir disciplīna.

Manuprāt, ir ne visai pareizi, ka mēs visi esam draugi – visos līmeņos, visos amatos, mums vairs nav ne “tu”, ne “jūs”, visi esam “tu”, čomi, un viss forši. Tas ļoti traucē, arī bērniem.

Neveidojas autoritātes?

Neveidojas. Bērniem to jo īpaši var redzēt, ka viņam ģimenē ir mamma, ir tētis, ir mammas un tēta draugi, visi ir savējie, ar visiem komunicē pilnīgi līdzvērtīgi. Tas liekas ļoti jauki līdz vienam brīdim, kad bērns vairs nesaprot, kāpēc ar kādu pieaugušo viņam vajadzētu atšķirīgi komunicēt. Ka nav sevišķi pareizi, ka skolotājai viņš saka: “Eu, tu! A kas i, ko?” Un viņš nesaprot, viņš saka: “Es visiem tā saku, man ģimenē visi tā saka!” Un tad man šķiet, nu… Bet es domāju, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla. Domāju, ka tajās valstīs, kas bija aiz dzelzs priekškara un pēkšņi dabūja visu, tas notika ļoti līdzīgi un ka šīs sajūtas ir līdzvērtīgas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt