Panorāma

Krievijas rakstnieks V. Jerofejevs: Tā ir apokalipse

Panorāma

Panorāma

Bērni bēg no kara ar tēta fotogrāfiju somā

Ukrainas bērni bēg no kara ar tēta fotogrāfiju somā

Ar tēta fotogrāfiju nelielajā čemodānā un cerību viņu atkal satikt – Latvijā no Ukrainas ieradusies Kilomičenko ģimene. Mamma un trīs bērni. Jaunākajam dēliņam vēl nav divi gadi. Sieviete, kura ir fotogrāfe, stāstīja, ka notiekošais dzimtenē viņai joprojām šķiet kā filmas kadri, nevis realitāte. Un to, kas ir karš, viņu ģimenē zina labi. Jo ģimene karoja Otrā pasaules karā, bet viņas tētis – Afganistānā.

Maijā Kostjam būs divi gadi. Kopā ar mammu, māsu un brāli viņš mērojis vairāk nekā divus tūkstošus kilometru, lai aizmuktu no lādiņiem. Pēdējos desmit kilometrus līdz robežai ģimene gāja kājām.

"Tur bija tik daudz mašīnu! Pie robežas ar Moldovu sastrēgums bija 13 kilometru. Trīs nobraucām, bet desmit gājām kājām. (..) Un mūsu mājā nav iespējas paslēpties, ir daudz stikla, durvis. Bumbu patvertne ir tālu. Un tu nezini, kas būs rīt. Pagaidām ir mierīgi, bet vīrs uzstāja, lai braucam," stāstīja fotogrāfe, kara bēgle Stasja Kilomičenko.

Ceļojuma koferi vēl stāv neizpakoti.

"Es ļoti gribu atgriezties pie tēta. Es pat paņēmu līdzi viņa bildi. Visādam gadījumam," atzina skolniece, kara bēgle Sofija.

"Nevienu karu nevar attaisnot vai izskaidrot. Ne ar ko. Tā ir diplomātijas vai kādu ambīciju izgāšanās," sprieda Stasja. "Uz Moldāvijas robežas baroja, nesa drēbes. Līdz Rumānijai mūs veda mūsu draugs moldāvs, tad mūs satika latvietis un veda 2000 kilometru. Kā viņš nesajuka prātā? Ar trim maziem bērniem..."

Bēgļu gaitās pārsvarā dodas ģimenes ar bērniem. Tie, kuri paliek Ukrainā, bieži to dara savu vecāku dēļ: "Kādam ir vecāki, kuri neizturētu ceļu. Kādam ir slimi vecāki, kuri nevar doties. Pārsvarā vecāki notur. Pat degvielas stacijās bija tikai gados jauni cilvēki. Ģimenes ar bērniem."

To, kas ir karš, šī ģimene labi zina.

"Mans vectēvs karoja Otrajā pasaules karā, karavadoņa Rokosovska pakļautībā. Viņš ļoti lepojās, un es pat jaunāko dēlu nosaucu šī komandiera vārdā. Konstantīns. Mans tētis arī ir armijnieks. Karoja Afganistānā, lidoja ar "Melno tulpi". Viņš nerunā par to laiku. "Melnā tulpe" bija lidmašīna, kas pārvadāja līķus. Veda krievu karavīrus mājup no Afganistānas. Tas ir skumjš stāsts, kā mēs karojām svešā zemē.

Bet es nekad neticēju, ka mani bērni saskarsies ar karu 21. gadsimtā. Meklēs bumbu patvertnes un meklēs, kā aizmukt. Es joprojām tam neticu."

Latvijā ģimeni uzņēmuši draugi, un Sofija nespēj vien noticēt, cik liela jau draudzene Ketija."Viņa ir tā izaugusi! Es domāju, viņai kādi pieci, seši gadi. Nē, uz visiem astoņiem izskatās! Tik liela."

Astoņus gadus vecais Aleksandrs jau spēlē futbolu ar savu latviešu draugu. Padodiet tikai bumbu un vārtus, un puikas visā pasaulē sapratīsies. 

Ģimene plāno pārcelties uz atsevišķu dzīvokli Ogres pusē vai Ķegumā. Kāds labs cilvēks jau atvēlējis savu dzīvokli.

"Man joprojām liekas, ka tā ir filma. Es neskatos ziņas, jo es nespēju noticēt, ka tas notiek manā mājā, manā zemē," atzina Stasja.

Taču viņi negrib iedzīvoties. Viņi grib atgriezties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt