«Līdzpārdzīvojam ne tikai ar prātu, bet ar sirdi» – latviešu diaspora visā pasaulē aktīvi atbalsta Ukrainu

Šķiet, neviens latvietis visā pasaulē šobrīd nav vienaldzīgs. Teju ikkatrs savā mītnes zemē dara, ko spēj, lai savu robežu iespējās atbalstītu Ukrainu. Iespējams, tas ir zināms veids, kā ar aktīvu darbību nomierināt arī sevi, jo gandrīz visi atzīst – mēs šo situāciju laižam caur sirdi, līdzpārdzīvojam, kamēr liela daļa rietumnieku, kuri nav pieredzējuši ne bruņotus konfliktus, ne okupāciju, to uztver citādāk, ne tik emocionāli. Latvieši arī uztraucas par to, lai karš Ukrainā nekļūtu par "jauno normālo", kad sabiedrības interese pārblīvētā informācijas daudzuma laikmetā par to noplaks.

Kā ļoti daudziem pasaulē, arī diasporas latviešiem grūti turpināt ierasto dzīvi ierastajā ritmā, izklaides šķiet kas nepiedienīgs, mēģinājumos un pasākumos asaras kāpj acīs. Sarunu tēma ir gandrīz tikai viena. Latvieši apvienojas, kopdarbojas un gan praktiski, gan morāli visiem iespējamiem spēkiem cīnās par mieru – un šobrīd šī frāze nebūt neskan banāli.

"Ukraiņu bēgļi grib tikai nogaidīt un tad – atgriezties"

Latvietis Indulis Krēsliņš jau daudzus gadus dzīvo Polijā, nelielā Piekarpatu ciemā Rogi. Viņu jau kopš bērnības interesējušas tautiskās tekstīlijas, viens no viņa vaļaspriekiem pašam ir darināt poļu tautastērpus, bet Induļa privātajā kolekcijā ir daudz dažādu tautastērpu un austo segu. Šobrīd savā sociālo tīklu profila bildē viņš redzams izšūtā ukraiņu tautiskajā kreklā.

"Sieva salika lielu paku ar dažādām lietām, mums te ziņo, kas ir nepieciešams Ukrainas pusē, jo šaipus robežai visa jau ir gana. Meita ies par brīvprātīgo palīgu. Pats esmu pierakstījies datu bāzē par brīvprātīgo tulku – brīvi runāju vairākās valodās, arī krievu un poļu. Piedāvāju izmitināšanai savu dzīvokli Krakovā. Ko varam, palīdzam," stāsta Indulis. Viņš dzīvo salīdzinoši netālu no robežas – apmēram stundas brauciena attālumā.

Polijā dzīvojošais Indulis Krēsliņš ukraiņu tautastērpa kreklā.

"Poļi ir šausmās no notiekošā. Ļoti palīdz, ļoti! Tagad pie mums nokļūst milzīgas bēgļu masas, jo citur jau viņiem īsti nav, kurp. Ja paskatās kartē – Ukrainai ir gara robeža ar Krieviju, ar Baltkrieviju, Moldovas pusē ir Krievijas kontrolētā Piedņestra,  tad ir jūra, bet ceļā uz Rumāniju, Slovākiju, Ungāriju – Karpatu kalni, kur vēl ir dziļa ziema. Tātad šis salīdzinoši šaurais ceļš uz Poliju arī ir praktiski vienīgā izeja. Polija laiž iekšā visus un tik ātri, cik iespējams, bet pie robežas ir simtiem tūkstošu cilvēku. Tas ir kā pilsētas sastrēgumā – neviens jau tās mašīnas speciāli neaiztur, vienkārši viņu ir ļoti daudz. Te arī caurlaides spēja ir tāda, kāda ir. Poļi patiešām dara, ko var. Šobrīd valdības attieksme ir pavisam citādāka nekā pērn situācijā ar nezināmas izcelsmes vīriešiem, kas lauzās ar varu pie Baltkrievijas robežas… Daudzi ukraiņi brauc pie radiem, jo Polijā jau iepriekš dzīvoja ap trim miljoniem ukraiņu – viegli ar valodu, tuvu mājām, mentalitātes līdzīgas.  Un viņi grib nogaidīt kara beigas un tad atgriezties, tie nav ekonomiskie migranti. Ukraiņi ir ļoti pieķērušies savai zemei!"

"Entuziasms nedrīkst noplakt"

Laima Priede dzīvo Šverīnā. Viņa ar domubiedriem jau 2014. gadā, kad sākās Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva Ukrainā (Doneckā un Luhanskā), organizēja protesta akcijas  un 2015. gadā – atbalsta koncertu Vācijā. Toreiz viņai likās būtiski iepazīstināt Vācijā dzīvojošos arī ar Ukrainas vēsturi: "Ar stāstījumu un videoprezentāciju uzstājās Marina Šubarta, kas Berlīnē vada Dokumentālo teātri un ir saņēmusi prestižas balvas. Tas infopasākums daudziem vāciešiem bija pārsteigums."

Viņa uzsver – vāciešiem ir citādāks skatījums: "Es to sauktu par zināmu naivumu, viņi to visu uztver kā nodaļu no politoloģijas mācību grāmatām. Bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotājiem, kas paši bijuši tā sauktajā Austrumu blokā, empātija un izpratne ir lielāka. Bet daudzi nesaprot. Kad saku un teicu arī toreiz, ka man bail no kara – viņiem tas nav saprotams. Stāstu par 1991. gadu, kad Lietuvā tanki brauca virsū cilvēkiem… Tad tas kļūst apjēdzamāk, bet mentālais attālums ir liels. Man gan paveicies ar cilvēkiem man apkārt, viņi ir atvērti un atbalstoši." Laima uzsver – viens no mūsu pienākumiem ir arī uzturēt aktualitāti, lai nepienāk brīdis, kad lielie virsraksti kļūst maziņi un pārceļo uz ziņu noslēgumu: "Šobrīd ir svarīgi, ka visi kaut ko dara, bet tas ir jāsaglabā arī tad, kad emocijas sāks pamazām noplakt."

"Jādzīvo kā labāk, nevis kā vieglāk"

Marija Fadula manifestācijā Luksemburgā.

Tam piekrīt arī Luksemburgā dzīvojošā latviete Marija Fadula, asociācijas "Latvija–Luksemburga" priekšsēde: "Nevar pieļaut, ka karš kļūst par "jauno normālo".  Viss iespējamais, ko var izdarīt, ir jāpanāk šobrīd. Mūsu darbs šobrīd ir runāt – runāt ar krieviem, ar Vecās Eiropas cilvēkiem, lai viņiem rodas izpratne par to, kas šobrīd notiek un kādas ir nākotnes perspektīvas, ja mēs nepiegriežam skābekli, ja nenogriežam Krieviju nost no Eiropas civilizācijas. Tie ir cilvēki, kam karš liekas tāls, varbūt ne tik ļoti teorētisks kā citkārt, bet tomēr. Daļa sāk apjēgt traģēdijas mērogus un iespējamās sekas, bet daļai joprojām liekas – ai, gan jau Krievija paņems, ko gribēs, un viss norims. Šīs vispārējās akcijas, karodziņi profilos, aktivitātes tomēr liek saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Tas ir svarīgi, ka mēs ar cilvēkiem runājam, frāze "gan jau nostabilizēsies" ir jāaizmirst. Ja monstru neaptur laicīgi, viņš izaug tik varens, ka to apturēt vienkārši vairs nav iespējams."

Marija stāsta, ka arī citkārt ļoti rāmajā Luksemburgā notiek daudzskaitlīgas atbalsta akcijas, kas tur nepavisam nav tik ierasta lieta kā, piemēram, Berlīnē, kur demonstrācijas notiek katru nedēļu: "Šoreiz ir ļoti daudz arī vietējo, un tas jau kaut ko nozīmē, jo luksemburgiešiem manifestāciju kultūra īpaši nepatīk, viņiem liekas, ka tādā veidā grib izjaukt kaut kādu kārtību. Kad piedalījāmies protesta akcijās, piemēram, Ukrainai zīmīgajā 2014. gadā, policistu bija vairāk nekā demonstrētāju. Šoreiz varēja just, ka noskaņojums ir pilnīgi citādāks. Arī policijai."

Marija aktīvi piedalās bēgļu uzņemšanas koordinēšanā, arī pati gatava uzņemt cilvēkus savā dzīvoklī. Latviešu asociācija cieši sadarbojas ar Luksemburgas ukraiņu asociāciju, arī ar lietuviešiem un igauņiem, lai palīdzību sniegtu koordinēti, centralizēti un pārdomāti. Viņa uzsver: "Svarīgi ir nepalikt vienaldzīgiem un savu resursu iespēju robežās darīt visu, ko var izdarīt. Protams, ir šausmīga sajūta – tikko likās, ka tikām vaļā no Covid-19 murga, un tagad šis. Bet nu… Jādzīvo, kā labāk, nevis kā vieglāk."

"Iedzīvotāju attieksme nav viennozīmīga"

Liene dzīvo Vācijas dienvidu pusē, bijušās Rietumvācijas teritorijā. Arī viņa aktīvi iesaistās palīdzības darbos savā apgabalā, bet ikdienā nodarbojas ar situācijas skaidrošanu vietējiem iedzīvotājiem, lai gan saka – brīžiem nolaižas rokas: "Ir jāsaprot, ka arī šeit, Vakareiropā, vietējo iedzīvotāju attieksme nav viennozīmīga, ne visi izprot situāciju, ne visi grib iedziļināties. Dzīvoju mazā pilsētiņā. Te, protams, arī notiek ziedojumu vākšana, apgabala centrā – mītiņi, bet… Kad parunā ar "parastajiem vāciešiem", daudzi ir dusmīgi, ka ziņās ir tikai Ukraina, saka, ka viņiem ir vienalga, kas tur, nezin kur, vinnē vai zaudē. Kad palasa komentārus pie ziņām, par daļu no tiem kļūst skumji. Protams, daudziem svaigā atmiņā "bēgļu krīze" pirms dažiem gadiem un dusmas uz valdību par lielajām privilēģijām un nekontrolētas cilvēku plūsmas ielaišanu valstī. Nu liela daļa uztraucas, ka atkal būs tāpat un ka ukraiņi to vien grib, kā uzsēsties uz kakla Vācijas nodokļu maksātājiem. Daudzi apsūdz Ukrainas prezidentu Zelenski, jo viņš, redz, gribot ievilkt karā visu pasauli tā vietā, lai padotos un visi omulīgi varētu šo situāciju nolikt tālākā plauktiņā. Nevaru tos cilvēkus vainot – viņiem nav ne jausmas, ko nozīmē padomju okupācija un totalitārs režīms... Mēģinu skaidrot ar konkrētiem piemēriem, kā maziem bērniem: iedomājies, ka veikalos nekā nav; iedomājies, ka par vienu kustību vai vārdu tevi var piekaut vai iemest cietumā; iedomājies, ka pa tavu ielu brauc tanki un šauj, es to esmu pieredzējusi Baltijas valstīs. Ā, tu? – viņi tad brīnās un vismaz nedaudz aizdomājas. Personiski kontakti ir ļoti svarīgi.  No otras puses, priecē tiešām ļoti daudzie sižeti vācu ziņu kanālos, informācija par Ukrainu, arī par citām valstīm, kuras iepriekš maz tika pieminētas. Stiprina daudzu cilvēku solidaritāte, vācu un citu tautību jauniešu aktivitātes, pašvaldību un labdarības organizāciju konstruktīvā darbība, dažādu diasporu cilvēku sirdssiltums, personisks atbalsts. Vakar apģērbu veikalā, kad jau gāju laukā pa durvīm, jauniņā, laipnā vācu pārdevēja skrēja man pakaļ ar saucienu – pagaidiet, atvainojiet! Domāju – kaut kas ar samaksu, bet viņa man: piedodiet, es tikai gribēju pateikt, ka domāju – tas ir ļoti jauki no jūsu puses, ka jums piesprausts Ukrainas karodziņš un jūs paužat atbalstu! Tādi sīkumi ikdienā atkal ļoti uzmundrina."

"Nespēju skatīties ziņu video"

Latviete Diāna manifestācijā Vīnē.

Porcelāna māksliniece Diāna Boitmane ar vīru, mūziķi Klāvu Liepiņu, jau vairākus gadus dzīvo un strādā Vīnē. Šobrīd abi dodas uz manifestācijām kopā ar citiem latviešiem: "Tas ir minimums, ko varam darīt, esot šeit. Protams, arī šeit tiek organizēta ziedojumu vākšana. Es pazīstu arī dažus ukraiņus, bet tas nav primārais; es vienkārši nevaru palikt malā. Daudzi mani draugi ceļojuši pa Ukrainu un stāstījuši, kas par brīnišķīgiem cilvēkiem tur dzīvo. Es nespēju skatīties ziņu video, mani tie šausmīgi iespaido, ir dusmas un nāk raudiens, fiziski slikti."

Viņa domā, ka tieši Baltijas valstu pārstāvji, kā arī cilvēki no Čehijas, Slovākijas, Polijas un citām bijušā sociālistiskā bloka valstīm iesaistās visaktīvāk, no sirds: "Es vēl atceros, kā barikāžu laikā ar mammu skrējām pēc makaroniem un konserviem, neviens jau nezināja, kas būs tālāk, karš vai kas. Mēs saprotam, ko tas nozīmē un ka tam izstrādājumam, nu, nezinu, kā Putinu vēl varētu nosaukt, nevar ticēt nekad. Eiropa līdz šim domāja, ka ar viņu vēl var runāt, bet mēs jau zinām, ka tas, ko sola Krievijas valdība, neko nenozīmē. Cilvēki, vietējie austrieši, pārāk maz iesaistās, pārāk ilgi dzīvojuši labklājībā. Nevar jau nosodīt, jo tas, ka, piemēram, Āfrikā kaut kādas tautas karo, mūs arī maz uztrauc. Ne es tur esmu bijusi, ne saistīta kulturālā ziņā, ne zinu reģiona īpatnības."

Diāna sazinās ar saviem ukraiņu paziņām, viņi sakot – katrs atbalsts ir svarīgs, pat karodziņš soctīklos, dalīšanās ar ziņām. Tas viss sniedz spēku un morāli stiprina. Diāna no porcelāna ir darinājusi vairākas smalkas Brīvības pieminekļa statuetes, vairākas no tām ir Latvijā, viena arī bijušajam prezidentam Raimondam Vējonim. Šobrīd viņa domā atsaukties aicinājumam Latvijas profesionālajiem māksliniekiem ziedot savus mākslas darbus, ienākumi no to pārdošanas tiktu ziedoti Ukrainas atbalstam.

Arī tālajā Amerikā (tāpat arī Austrālijā, Jaunzēlandē un citur) latvieši aktīvi pauž nostāju šī kara jautājumā, ziedo, piedalās demonstrācijās, kas notiek pat mazos ciemos. Kalifornijas latvieši diakones Gunas Reins vadībā katru vakaru vienojas lūgšanā. Savukārt Sanfrancisko Jaunais  teātris režisores Māras Lūisas (Lewis) vadībā, kas allaž izcēlies ar spožu radošumu un aktīvu darbību un reakciju uz notiekošo, izveidojuši skaistu un aizkustinošu fotosesiju Ukrainas krāsās.

 "Robežšķirtne ir tik trausla!"

Latviešu jaunieši, kas dzīvo ārvalstīs, šobrīd lielākoties jūtas nedaudz šokēti un apjukuši. Viņi gan paši nav pieredzējuši ne okupāciju, ne kara draudus, tomēr zina Latvijas vēsturi, arī vecāku un vecvecāku stāstus par senu un ne tik senu pagātni. Tādēļ arī viņi šī brīža situāciju uztver emocionāli un personiski, aktīvi iet un rīkojas.

Laine Medniece no Berlīnes saka – šobrīd nezinot nevienu, kas būtu vienaldzīgs: "Es pati nekad agrāk neesmu iesaistījusies politiskās diskusijās, vispār par tādām tēmām neesmu runājusi un īpaši interesējusies. Tagad pārdzīvoju, sekoju līdzi ziņām, ziedoju, eju uz protestiem un skaļi saucu – slava Ukrainai! Karam nē! Tā ir kļuvusi par manu ikdienu."

Katrīna, kurai ir 26 gadi, dzīvo Kopenhāgenā, kur nesen beigusi ausgtskolu. Saka – it kā runas par iespējamiem kara draudiem ir bijušas, bet tas nav licies reāli: "Daudziem mana vecuma jauniešiem, maniem draugiem, ir šoks un apjukums. Atceros, man kara pirmajā dienā bija absolūti sirreāla sajūta – sociālajā tīklā "Instagram" sekoju vienai izcilai kūku meistarei no Harkivas, vēl iepriekšējā dienā viņai bija foto ar kārtējo neparasto torti, bet jau nākamajā rītā ieraksts, ka pamodusies no bumbu sprādzieniem, pēc tam foto ar bērniem pagrabā. Tad saproti, ka šī robežšķirtne ir tik trausla!" Viņa teic, ka Dānijā satraukums nav pārāk liels, jo vietējie un arī viņas draugi no citām valstīm, kas dzīvo šajā valstī, paļaujas uz tā dēvēto "NATO lietussargu". Latvijā palikušās draudzenes gan esot satraukušās, kāda meitene pat sapakojusi somu ar izdzīvošanai vajadzīgām lietām: "Latvija ir daudz tuvāk. Arī es kā latviete, kaut arī esmu jaunā paaudze, tomēr šo visu izjūtu daudz spēcīgāk – kaut vai no vecāku, vecvecāku stāstiem par padomju laiku, par deviņdesmitajiem gadiem. Līdz ar to man nav tikai teorētiska pieeja, bet reāla apjauta, ka bruņots uzbrukums, okupācija nav nekas neiespējams, lai gan tas joprojām šķiet neaptverami."

Katrīnas viena no labākajām draudzenēm ir bijusī kursabiedrene somiete, kas kara pirmajā dienā viņai atsūtīja ziņu: "Nevaru pat iedomāties tās sāpes, kas šobrīd jāpiedzīvo ukraiņiem. Nemaz ne tik sen mana vecmāmiņa rūpējās par karavīriem, kamēr vectēvs karoja pret Padomju armiju. Tajā pašā laikā man žēl jauno Krievijas karavīru, kam šobrīd jāpiedalās šajā bezjēdzīgajā karā. Man jābeidz visu laiku lasīt ziņas, man kļūst patiešām bail. Normālas lietas šobrīd šķiet absurdas."

Savukārt jaunā latviešu māksliniece Renāte tieši šajās dienās nokļuvusi situācijā, kas licis aizdomāties par to, cik ļoti pierodam pie ērtībām un kā ir pēkšņi palikt bez tām. Viņa kopā ar ģimeni bija devusies atpūsties uz Dānijai piederošo Bornholmas salu, bet atpūta izvērtusies ekstrēma: "Uznāca ļoti stipra vētra, uz visas salas ilgi nebija elektrības. Sajūta bija apokaliptiska – mājā ļoti auksts, jo elektriskā apkure; uzsildīt ēdienu vai tēju nevar, veikali visi ciet, aizbraukt nekur nevar, jo benzīntankos nav iespējams uzpildīties, arī tikt prom no salas nav iespējams. Nebija interneta, nevarēja arī ne ar vienu sazvanīties. Tas lika ļoti skaudri saprast, kā tas ir, kad pēkšņi nekā no ierastā nav. Kontekstā ar kara sākumu tā bija ļoti biedējoša apjausma – ka pazūd itin visas pašsaprotamās ērtības, ir tikai tumsa un aukstums, un esi viens pats un izolēts…"

Šobrīd viņa jau ir ziedojusi Ukrainas atbalstam, katru dienu seko ziņām, bet saka – mēģinot būt vēsu prātu un nenodoties spekulācijām par to, kā un kas varētu notikt, jo uzticas Rietumu pasaules politiskajiem līderiem un ir pārliecināta, ka tiek darīts viss, lai atjaunotu mieru.

Dānijā dzīvojošais Guntis teic – sajūtas esot ļoti grūti aprakstīt: "Ir tik sirreāli, ka kaut kas tāds notiek 21. gadsimtā un tik tuvu mājām… Šīs dienas ir bijušas satraukuma un neziņas pilnas, grūti koncentrēties darbam. Tam gan palīdz atklātās diskusijas ar kolēģiem, jo ​​daudzi ir no Austrumeiropas valstīm. Dzīvojot Kopenhāgenā, es jūtos bezpalīdzīgs, bet cenšos informēt cilvēkus par veidiem, kā palīdzēt bēgļiem un Ukrainai, kā arī ziedoju naudu."

Savukārt Anna Albuže ir pilnīgi pārliecināta, ka tas nav karš tikai pret Ukrainu, bet pret demokrātiju un brīvību: "Notiekošais dara mani ļoti skumju, bet tajā pašā laikā arī ļoti dusmīgu – kā kaut kas šāds var notikt 2022. gadā! Lai arī brīžiem šķiet, ka mēs nevaram neko ietekmēt, mums ir jācenšas darīt viss iespējamais, lai atbalstītu Ukrainu: jāziedo, jāiet demonstrācijās, jāizplata patiesa informācija savās mītnes zemēs un citur. Tas ir mūsu pienākums. Izglītot sevi šajā situācija un sekot notikumiem ir ārkārtīgi svarīgi, jo uzsāktais karš nebeidzas ar Ukrainas robežām."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt