“Protams, ka tas bija pirmais, par ko es runāju tajā ceturtdienā. Vecvecākiem ir pāri 80 gadiem abiem, skaidrs, ka viņiem pamest savu vietu gandrīz neiespējami. Runājot ar tēvu, domāju, ka tāds noskaņojums ir lielā daļā ukraiņu – viņi nevar atstāt savu valsti un viņi ir gatavi iet un aizstāvēt. Tēvam tikko palika 60,” teica Bezborodovs.
“Es esmu, protams, visādi piedāvājis, un tas ir skaidrs, ka visa veida palīdzība un vieta šeit ir, bet viņam tāda doma pat nav bijusi, ka viņš varētu braukt prom.”
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā laiks paiet it kā miglā, jo pilsētā, kur notiek aktīva kara darbība, joprojām dzīvo viņa vecvecāki.
“Es visu šo nedēļu pavadu tādā tā kā miglā. Grūti pat noformulēt to sajūtu, domas, jo man abi vecāki ir dzimuši Ukrainā, un šobrīd puse no ģimenes – tēvs un viņa vecāki – dzīvo Ukrainā,” stāstīja Bezborodovs. Viņa vecvecāki nāk no Zaporižjas. Lai gan vecvecākiem ir dzīvoklis pilsētas centrā, šobrīd viņi atrodas aptuveni 40 kilometrus prom no pilsētas un dzīvo vasaras mājā.
“Pēdējoreiz man izdevās sazināties ar vecvecākiem aizvakar (intervija notika piektdien, 4. martā – red.). Šobrīd ar viņiem vairs nevar sazināties, jo tur notiek aktīva karadarbība, nav elektrības. Ir sajūta, ka nezini, kas notiek,” atklāja Ņikita.
Vasarnīcu rajonā, kur vecvecāki šobrīd dzīvo, ļoti maz cilvēku pārlaiž ziemu, tikai kādas trīs ģimenes: “Pēdējais, ko zinu no vecvecākiem ir, ka visas trīs ir savākušās vienā mājā, jo tur ir labāka krāsns, labāk strādājoša.”
Ņikitas tēvs savukārt jau 10 gadus dzīvo Rietumukrainā, nelielā pilsētiņā Karpatu kalnu pakājē, tur šobrīd aktīva kara darbība nenotiek.
Runājot par palīdzības sniegšanu, psihiatrs norādīja, ka, viņaprāt, Latvijas sabiedrība diezgan daudz cenšas darīt. “Piemēram, Bērnu slimnīcā ierodas pacienti no Ukrainas – bērni, ģimenes ar bērniem. Tas ir tas, ko mēs varam darīt – uzņemt viņus, palīdzēt viņiem, mēs varam palīdzēt, skaidri paužot mūsu nostāju,” viņš uzsvēra.
Ukraina Ņikitam saistās ar bērnības atmiņām, jo no piecu gadu vecuma katru vasaru mēnesi vai pusotru viņš ir pavadījis Ukrainā pie tēva un vecvecākiem. Tostarp vasaras mājā, kur viņa vecvecāki atrodas šobrīd.
“Man tā ir smarža, augļu garša. Man liekas, ka zeme tur ir tāda, ka lāpstas kātu var iespraust zemē un tas drīz uzlapos, zaļos un dos augļus. Man [Ukraina] saistīta ar priecīgām bērnības sajūtām,” viņš piebilda.
