Panorāma

Diplomātiskie centieni turpinās, lielu pavērsienu nav

Panorāma

Panorāma

Ukraiņu bēgļi cer, ka pēc kara būs kur atgriezties

Ukraiņu bēgles: Gribam atgriezties mājās, pat ja viss būs jāsāk no jauna

Rīgā katru dienu ierodas arvien jaunas un jaunas Ukrainas bēgļu ģimenes, kas šurp mērojušas ilgas stundas automašīnās, šķērsojot vairāku valstu robežas. Ar divām ģimenēm – no Harkivas un Kijivas – sarunājās Latvijas Televīzija.

Kristīna ar meitiņu mērojusi ceļu uz Rīgu no Harkivas. Abām vajadzīga dzīvesvieta un vieta bērnudārzā. 

Kristīnas meitiņa Kongresu namā

"Šodien sazvanījos ar saviem vecākiem. No viņiem sapratu, ka visai iespējams – mūsu māju vairs nav.

Mēs dzīvojām lielā deviņstāvu ēkā, netālu no vietas, kur notiek karstākās cīņas. Vecāki stāstīja, ka aizvien notiek ļoti nopietnas cīņas un diemžēl mums vairs nav, kur atgriezties," stāstīja sieviete.

Runājot par saviem vecākiem, Kristīna nespēj valdīt asaras. Lielākais sapnis būtu viņus atkal ieraudzīt, atkal satikt. 

"Paldies Dievam, varam ar vecākiem sazināties. Es šodien jau zvanīju un baidījos, vai vispār varēšu sazvanīt... bet viņi ir dzīvi, un tas jau ir labi," uzsvēra sieviete.

Aizņemtība, pierakstot meitu bērnudārzā un kārtojot citas formalitātes, ļauj vismaz uz laiku prātu nodarbināt ar ko citu, ne tikai domām par mājām, kurās grib atgriezties. Pat ja būs viss jāsāk no sākuma. 

"Mēs ļoti mīlam Ukrainu, ļoti gribam atgriezties. Kaut Dievs mums to dotu! Visu laiku lūdzamies par saviem vecākiem, par pilnīgi visiem. Dod Dievs, lai viss būtu labi," sacīja Kristīna.

Nadežda ir no Kijivas. Viņa uz Rīgu atbrauca ar visu ģimeni, tostarp trim bērniem, no kuriem jaunākais ir zīdainis.

"Tā sanāca, ka savu trešo bērnu es laidu pasaulē trīs dienas pirms kara sākuma.

Mūs izrakstīja no dzemdību nama, un jau nākamajā rītā sāka bombardēt Kijivu. Kopā ar vecmāmiņu un vīru izlēmām, ka nevilcinoties jābrauc prom. Vēl pirmo kara nedēļu mēs uzturējāmies tālāk prom no Kijivas, bet ar katru dienu situācija tikai pasliktinājās. Arvien tuvāk un arvien biežāk bija dzirdams raķešu radītais troksnis. Tas bija ļoti šausminoši – barot bērnu un klausīties, kā skan sirēnas," atcerējās Nadežda.

Ceļš automašīnā ar zīdaini, kurš ik pēc dažām stundām jābaro un kuram bieži jāmaina autiņbiksītes, izrādījies bezgala grūts. Apstāties nevarēja tik bieži, kā gribētos.

"Ceļš bija grūts. Bet paldies Dievam, ka mēs šurp atbraucām un vismaz naktīs varam gulēt mierīgi. Skaidrs, ka mēs tāpat uztraucamies par visiem radiem un draugiem, kas Ukrainā ir palikuši, lasām ziņas. Tomēr vismaz bērni vairs nebaidās no katra trokšņa," norādīja sieviete.

Astoņgadīgo viņa pierakstīs skolā, četrgadīgo – bērnudārzā. Tas viss gan ar cerību, ka īslaicīgi.

"Latvija mūs uzņēma ļoti draudzīgi, bet es ceru, ka tikai uz pāris mēnešiem un mēs varēsim braukt atpakaļ uz mājām," uzsvēra Nadežda.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt