Floridas štatā dzīvojošā Inguna Ozola atzina, ka izjūt lielu bezpalīdzības sajūtu: “Raudāt gribas, sirds sāp, bezpalīdzīga sajūta, visi tikai runā, runā. Nupat savācu divas kastes ar medikamentiem, ko Ukrainas baznīca sūtīs bēgļiem uz Poliju. Tas ir viss, ko varu izdarīt.”
Floridas štatā Inguna strādā par angļu valodas skolotāju dažādu valstu emigrantiem, kuru vidū ir ar arī krievi: “Un viņiem ir izteikta vainas sajūta.
Tie, kas te dzīvo, saprot, kas notiek, mēģina zvanīt radiniekiem uz Krieviju, skaidrot, bet bezcerīgi.”
Sanktpītersburgas krievu suvenīru veikala logo aizklāts ar ASV karogu, īpašniece nevēlas runāt kameras priekšā, viss esot pateikts zīmītē pie veikala durvīm: “Par mieru visā pasaulē!”.
Bet Jurim Strautniekam bēgļu straumes un pilsētu bombardēšana atsauc atmiņā bērnību Otrā pasaules kara laikā.
“Man tēvs iedeva spilvendrānu, saliku savas drēbes un naktī bēgām uz kuģi Liepājā, prom no krievu armijas, prom no komunisma. Atceros bumbošanu, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk, mēs sēdējām pagrabā. Mans vecākais brālis, lai gan mēs nebijām ļoti reliģiozi, skaļā balsī bļāva tēvreizi “Mūsu Tēvs debesīs”, tik ļoti tas bija briesmīgi. Es vēl 10 – 15 gadus pēc tam naktīs cēlos augšā, jo sapņos lidmašīnas nāca virsū un meta bumbas,” atmiņās dalījās Juris Strautnieks.
Floridā dzīvojošais Pēteris Ozols pauda neizpratni: “Kā viens cilvēks, Putins, var tādas briesmīgas lietas nesodīti darīt? Pie tam tie viļņi aiziet tālāk visā pasaulē gan ekonomiski, gan politiski. Bet mēs jau to esam piedzīvojuši Otrā pasaules kara laikā. Vēsture atkārtojas.”
