Ukrainas kara bēgle, kura apmetusies pie Renāra Kaupera: Nepamet sajūta, ka tā ir filma

Jekaterinai Skuridinai, kura Ukrainu pameta kara dēļ, vēl joprojām liekas, ka viņa ir ceļā. 24. februārī viņa izgāja ārā no sava Kijivas dzīvokļa līdz bumbu patvertnei. Taču 7. martā viņa attapās Rīgā, mūziķa Renāra Kaupera mājā. 

Saruna ar Ukrainas kara bēgli Jekaterinu Skuridinu
00:00 / 05:52
Lejuplādēt

Jāatgādina, ka pavisam nesen grupa "Prāta vētra" bija izpelnījusies kritiku par to, ka tikai pašā pēdējā mirklī atcēla marta sākumā ieplānoto koncertu tūri Krievijā. 

Latvijas Radio bēgli no Ukrainas satika nejauši Rīgas Kongresu namā ierīkotajā Ukrainas iedzīvotāju atbalsta centrā, kur viņa atnāca strādāt kā brīvprātīgā. Uz Rīgu atbrauca šonedēļ. Pēc mūziķa Renāra Kaupera uzaicinājuma.

"Mēs ar viņu kādreiz kopā strādājām. Viņš man piezvanīja, pateica, ka viņš katru dienu domā par Ukrainu un par mani, un pajautāja, kā man iet. Tas notika tajā brīdī, kad es vēl biju šokā, un es viņam pateicu: paldies, viss labi. Un apraudājos. Un tad viņš pateica, lai es braucu pie viņa kopā ar savu kaķi, ka viņš palīdzēs.

Es sākumā negribēju braukt prom no Ukrainas. Bet Renārs mani pārliecināja, ka, ja es atbraukšu un pavadīšu Rīgā vai Liepājā kādas pāris nedēļas mierīgākā vidē, ka tas ir normāli, ka tā nebūs nodevība pret savu valsti," pastāstīja Skuridina.

Sievietei Kijivā ir sabiedrisko attiecību aģentūra, kura kādreiz palīdzēja organizēt mūzikas festivālus un koncertus, tajā skaitā arī "Prāta vētras" uzstāšanos Ukrainā.

"Mani nepamet sajūta, ka tas viss nenotiek ar mani, ka tā ir kaut kāda filma, ka tas nav pa īstam.

Sākot ar to, ka bombardē pilsētu un tu redzi, kā sprāgst raķetes, un beidzot ar to, kā Renārs mani sagaida [pulksten] 6.30 no rīta stacijā. Tā kā man kāds mītiņā pajautāja, vai tu saproti, ka tas ir viens no populārākajiem cilvēkiem Latvijā? Es saku: jā, principā saprotu. Bet, ja man kāds bērnībā vai agrāk, kad es pati gāju uz "Brainstorm" koncertu, būtu pateicis, ka es dzīvošu te pie viņa Rīgā, tāpēc ka es bēgu prom no bumbām, tāpēc ka Krievija bombardē Kijivu, – tas viss ir tik savādi, visu laiku liekas, ka tas ir sapnis, ka es pamodīšos un viss būs normāli," stāstīja Skuridina.

24. februārī viņa izgāja ārā no sava Kijivas dzīvokļa līdz bumbu patvertnei, līdzi paņemot divus džemperus, segā ietītu bezspalvu kaķi un koferi dzīvnieku barības, bet pēc tam kopā ar draugiem viņi nolēma paslēpties vasarnīcā Vasiļkovā. Un piecas dienas viņiem nācās pavadīt karadarbības epicentrā.

Skuridina sacīja: "Parasti bombardē divos vai trijos naktī. Bet pēdējā vakarā tas sākās daudz agrāk – sešos vai septiņos vakarā. Tā kā mēs atradāmies starp Fastivu un Bila Cerkvu, no Fastivas uz Bila Cerkvu šāva raķetes, un tās visas lidoja virs mums.

Un kaut kādā momentā tieši zem mūsu loga nokrita raķetes gabals. Tas bija ļoti baisi. Un tajā momentā mēs sapratām, ka nervi vairs netur. No rīta mēs iesēdāmies mašīnā un aizbraucām uz Hmeļnicku."

Divas dienas Hmeļnickā pie paziņu paziņām. Tad vēl divas – Ļvivā. Līdz atrada brīvprātīgo, kas viņu aizveda līdz Polijas gājēju robežai. Rindā bija jāstāv deviņas stundas.

"Tur es iepazinos ar meiteni, kura man ar transferu palīdzēja tikt līdz Varšavai, kur es atkal pārnakšņoju pie kaut kādiem nepazīstamiem labiem cilvēkiem, draugu draugiem, un pēc tam es nopirku biļeti līdz Rīgai. Un 11 stundas mēs kopā ar kaķīti braucām, un [pulksten] 6.30 Renārs mūs sagaidīja autoostā. Vienkārši atvēra man savu māju, nopirka veselu ledusskapi ar ēdienu," stāstīja Skuridina.

Sieviete visu laiku cenšas būt noderīga. Kongresu namā, zvanu centrā, viņa arī mēģina attālināti vadīt savu uzņēmumu. Sieviete arī aizpildīja iesniegumu, lai saņemtu humāno vīzu. Tā būšot gatava 17. martā. 

Vai tiešām viņa šeit būs tik ilgi? Skuridina pauda: "Vienkārši ir tāda sajūta, ka tev bija viss, bet pēkšņi tu esi palicis par cilvēku bez nākotnes. Visi cer atgriezties mājās, bet, kad tas notiks un kā tu tur atgriezīsies, kā izskatīsies pilsēta? Tas viss ir ļoti neskaidrs."

Intervijas laikā Skuridina turējās bravūrīgi un pat centās jokot. Asaras acīs sievietei saskrēja tikai vienreiz. Runājot par vecākiem, kas palika Ukrainā.

Viņa bilda: "Kad es braucu prom, Ukrainā vēl bija pilsētas, kuras palika neskartas, kuras nebombardēja. Tajā skaitā arī Dnipro pilsētu, no kurienes es nāku. Man tur mamma, tētis, vecmamma. Bet šorīt es pamodos no tā, ka bombardēja Dnipro pilsētu. Nē, viss labi. Nu kā labi… Tas bija cits rajons. Bet tas viss ir uz laiku. Nekad nezini, kurš būs nākamais. Bet mana mamma saka, ka nekur nebrauks. Un, ja agrāk varēja aizbraukt uz Ukrainas rietumiem, tad šodien valsts iekšienē tu vairs nekur nevari palikt. Ka agri vai vēlu tas atnāks visur…"

KONTEKSTS:

Divās nedēļās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas sākās 24. februārī, jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku pametuši Ukrainu, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.

Kā palīdzēt?

Uzņēmumiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.

Iedzīvotājiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.

Uzņēmumiem, kas gatavi ziedot preces vai bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit

Uzņēmumiem, kas gatavi nodarbināt bēgļus, reģistrēties šeit

Iedzīvotājiem, kas gatavi bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit 

Ziedot Ukrainas Aizsardzības ministrijai var šeit

Ziedot Ukrainas cilvēkiem var šeit

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt