Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Vai neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ir hobiji? Protams! Laurim Kuzņecovam ir 32 gadi, viņš ir vājredzīgs kopš bērnības un strādā Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur rediģē audiogrāmatas. Brīvajā laikā Lauris spēlē ansamblī un fotografē. "Ir cilvēki, kuri nekad nesapratīs un neiedziļināsies, ka arī mēs varam fotografēt," Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" atzina Lauris un atklāja, ka fotografē, jo vēlas saglabāt piedzīvotos mirkļus un parādīt tos citiem, kā arī vēlāk lielākā ekrānā ieraudzīt to, ko nav manījis dabā.
Jelgavas novada Cenu pagastā atrodas trešā lielākā zirgkopības saimniecība Latvijā. SIA "Princis" izveidotāja Gunta Banga, viņas meita Līga Pētersone un mazmeita Madara ir vienas ģimenes trīs paaudžu zirgkopes, kas Zemgalē audzē 82 zirgus un 10 ponijus, kā arī izveidojušas jātnieku skolu un ar saviem zirgiem piedalās jāšanas sacensībās, viņas stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Zinta Pavāre ir zvērināta advokāte un juriste, kura pirms 17 gadiem Cēsu novada Līgatnes pagastā nopirka māju "Zīlītes". Šobrīd viņa strādā par lauksaimniecības zemju pārvaldnieci Cēsīs, bet algotu darbu apvieno ar darbu piemājas saimniecībā. Nelielā platībā – 1,2 hektāros Zinta audzē bioloģiskos dārzeņus un darbojas kooperatīvā "Zaļais grozs". Zinta arī saņēmusi Eiropas atbalstu mazās lauku saimniecības attīstībai, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Ja tava sirds ir laba, ja vēlies smagi strādāt un palīdzēt cilvēkiem, tu vari paveikt jebko!" tā Latvijas Radio raidījumā "Drošinātājs" sacīja Amerikas lietuviete Rima Žiūraitis, kura Ukrainā karavīriem māca taktisko medicīnu. Viņas zināšanas glābušas dzīvības, bet karā gūtā pieredze mainījusi pašas dzīvi.
Savā darba ikdienā Ramona Irbe jaunajām mammām māca saprast bērniņus, jo ir Kuldīgas slimnīcas neonataloģe. Un vēl viņa ir vienīgā daktere Latvijā, kura māca saprast tautasdejas, jo bez deju kopas "Kuldīdznieks" vadīšanas ir arī Ventspils un Kuldīgas deju apriņķa kolektīvu virsvadītāja. Pati Ramona smej, ka slimnīcā strādā jau tik ilgi, ka tagad jau dzimst mazbērni tiem, kuri dzima, kad viņa atnāca strādāt uz Kuldīgu. Un, ja būtu jāskaita, cik reizes šim brīnumam – tikko dzimušam bērniņam viņa ir bijusi klātesoša, tad talkā būtu jāņem smalki aprēķini. Pati Ramona tik smej, ka tikusi pie vieglākajiem darbiņiem – samīļot bērnus un padejot.
Lai gan kopumā Latvijā lasītprasme pasliktinās, to noteikti nevar teikt par sešgadīgo Luīzi no Turlavas. Kad Turlavas bibliotēkas vadītāja apkopojusi informāciju, kuri pagājušajā gadā bijuši čaklākie lasītāji, pārsteigums bijis, ka no skolēniem visvairāk grāmatu – piecdesmit – izlasījusi Luīze. Viņas mamma saka, ka meita lasa patstāvīgi, bet pēc tam abas pārrunājot izlasīto.
Vai neredzīgs cilvēks var audzināt bērnus viens? Var! Elīzei Strazdiņai ir 30 gadu, viņa ir neredzīga kopš dzimšanas un audzina trīs nu jau skolas vecuma bērnus. "Kad piedzima pirmais bērns, man bija knapi 20," Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" stāstīja Elīze. Protams, palīgā pieteicās radinieki: "Brauca pie manis un pieskatīja mani, bērnu pārģērba, nomazgāja." Taču drīz vien Elīze saprata, ka vēlas iemācīties bērnu aprūpēt patstāvīgi, atrada cilvēku, kas visu ierādīs, un radiem teica: "Paldies, jūs man palīdzējāt, bet tagad es pati!"
"Ja sieviete nākamajā dienā pēc dzemdībām grib dzemdēt vēl, tad man tas ir lielākais gandarījums, tad es esmu īstajā vietā un visu esmu izdarījusi pareizi!" Saņemot Latvijas "Gada vecmāte 2023" titulu, tā saka Daugavpils slimnīcas vecmāte Jana Priedīte. Vecmātes rokas ir pirmās, ar kurām savā dzīvē saskaras bērns. Tieši no vecmātes darba ir atkarīga bērna droša nākšana pasaulē.
"Ja ar šo diagnozi mēs nonākam slimnīcā, tas nozīmē, ka ir jau drusku par vēlu, jo nieres ir klusās slepkavas. Cilvēks saprot, ka ir slikti, tikai tad, kad viss jau ir beidzies," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" sacīja Andrejs Kvitko. Viņam ir hroniska nieru slimība, un savu funkcionējošo nieru vairs nav. Jau kopš 2018. gada Andrejs ir rindā uz otro nieres transplantāciju.
Tik daudz asaru un tik daudz sāpju. Vairāk nekā 42 000 salauztu likteņu. Tik daudz Latvijas iedzīvotāju padomju režīms represēja 1949. gada 25. martā. Todien izsūtīja arī Mildu Lauberti ar diviem bērniem. Savu sāpju ceļu uz Sibīriju viņa aprakstīja dienasgrāmatā. Tā ir ļoti īpaša, jo rakstīta tieši dienās, kad vilciens deportētos veda uz nometinājuma vietu. LTV tikās ar Mildas mazmeitu Sandru Lauberti.
Jānis Kreišmanis pēc studijām atgriezās dzimtajā Saldū, un tā vietā, lai sāktu strādāt kādā no iegūtajām profesijām, izvēlējās palīdzēt tēvam viņa metāllūžņu savākšanas biznesā. Tieši lūžņu placī viņš atskāra, cik gan daudz vēl noderīgu lietu mēdz izmest cilvēki. Tur dzima aizraušanās ar vecajām lietām un sāka veidoties no zudības izglābto lietu kolekcija. Bet, kad viņš iesaistījās veco graustu nojaukšanā, tad radās atziņa, ka koka sijas, brusas un dēļi būtu pelnījuši savu otro mūžu. Tā tapa ideja par ražotni, kurā vecais koks varētu rast savu otro iespēju.
Šo ceturtdien Ludzā tiesa sāka skatīt vienu no pēdējā laika nežēlīgākajām slepkavībām – nogalinātās septiņgadīgās Justīnes Reinikovas lietu. Uz apsūdzēto sola sēž Justīnes tēvs un pamāte, kuri rūpīgi slēpa meitenes nogalināšanu.
Liepājnieks Ainars Spirģis savu rūpalu sāka laikā, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Cilvēku apbedīšanas sakarā tas joprojām nozīmēja zārku deficītu, ziedu un vainagu trūkumu, transporta problēmas, kapraču izmisīgu meklēšanu – vārdu sakot, nelaiķa bērēšana bija pašu tuvinieku rokās. Privāts apbedīšanas pakalpojumu birojs Latvijā tolaik bija liels retums.
Rozā krokusi – tādi pasaulē ir tikai daži. Latvijā šogad rozā pavasara vēstnesis uzziedēja Vidzemē, Raiskuma pagasta saimniecībā pie Jāņa Rukšāna. Pasaulslavenais selekcionārs šajās dienās nepaguris izrāda savu krāšņo kolekciju simtiem apmeklētāju un cer, ka šogad izdosies doties vēl kādā ekspedīcijā, lai atrastu nākamo pasaules brīnumu.
No vairāk nekā 110 000 latviešu leģionāru, kuri piedalījās Otrajā pasaules karā, pašlaik dzīvi ir vien daži desmiti. Viens no viņiem ir Antons Mortukāns, kurš dzīvo Ogres novadā, pansionātā "Madliena". Nesen viņš svinēja 105. dzimšanas dienu.
Pirms veras teātra priekškars, visam ir jābūt kārtībā. Savās vietās. Pirms veras priekškars, savas vietas jāieņem skatuves strādniekiem, darbu jābūt pabeigušiem grimētājiem, pie savām pultīm jāsēžas gaismotājiem un skaņiniekiem, savs uznāciens jāgaida aktieriem. Šis kopums ir kā precīzs pulkstenis, kur no svara ir ikkatrs mazākais zobratiņš. Un tikai viens cilvēks dod savu akceptu sākt – izrādes vadītājs. Jau pusi gadsimta Liepājas teātrī par izrāžu vadītāju strādā Rita Krodere.
Austris Krūmiņš saimnieko Bauskas novada Īslīces pagasta "Spradžos". No vecvecākiem pārņemtā saimniecība nav liela – 18 hektāri, bet Austris 15 hektāros audzē graudus. Pirms sešiem gadiem viņš izveidoja arī pats savu metālapstrādes darbnīcu. Mīlestību pret lauku darbiem Austris iemācījies, uzaugot pie vecvecākiem, bet vajadzīgās zināšanas apguvis dažādos kursos. Viņš īstenojis arī vairākus projektus – iegādājies graudkopības tehniku un metālapstrādes iekārtas, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Edgara Kravaļa un Lauras Atelsones pamatprofesija ir aktieri, taču pēdējos gadus viņi ar rokām zemē izcēluši starptautisku atzinību. Sākuši ar eksperimentiem dzīvokļa virtuvē, šodien viņi savus kale kāpostus jeb lapu kāpostus eksportē uz daudzām valstīm pasaulē. Bail viņiem bija sākumā un ir arī tagad – tad, kad lauku tirgos nepārdeva teju neko, un arī tagad, kad vērs vaļā lielo ražotni Pierīgā. Par krokainu kāpostu, kas daudziem nezināms un svešs, un par to, kā darīt pat tad, kad visi apkārt saka – to nevienam nevajadzēs, Edgars un Laura stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Laime nelaimē – tā var teikt par Ukrainas kara bēgles Oļesjas Vrabi ģimeni. Tieši Latvijā viņas jaunākajam dēlam oficiāli apstiprināta diagnoze – autisms. Piešķirtā invaliditāte ļāvusi ģimenei atkal apvienoties. Dēla tētis saņēmis atļauju izbraukt no Ukrainas, jo invalīdu bērnu tēvi drīkst nolikt ieroci, lai palīdzētu pašiem tuvākajiem.
Pēdējos gados pāri Latvijai gāžas kārtējais optimizācijas vilnis, kur vienu piegrieztni mēģina pielaikot bez izņēmuma visām skolām. Rādītājos var vainot laikmeta līkločus, politiķus, demogrāfiju un ko tik vēl ne. Skolu skaits ir bijis mainīgs visos laikos, kur katras eksistenci vienmēr ir noturējuši trīs vaļi – pieejamība, kvalitāte un izmaksas. Tā par savu likteni ir neziņā pēc padomju arhitektoniskā modeļa būvētā Baltinavas vidusskola un vecajā kungu muižā ierīkotā mūzikas un mākslas skola.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
