Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Lidijai bija tikai 15 gadu, kad viņai pieteicās pirmais bērns. Kaut arī viņa bija ļoti apmulsusi no šīs situācijas, viņa skaidri zināja, ka bērnu vēlas paturēt. No bērna tēva atbalstu viņa nesaņēma, arī pašas ģimenē bija materiāli ļoti spiedīgi apstākļi, tāpēc sociālā dienesta darbinieki ieteica viņai vērsties pēc palīdzības misijā "Pakāpieni". Viņa tur saņēma ne tikai praktisku un morālu atbalstu, bet arī vērtīgas iemaņas un zināšanas visai tālākajai dzīvei.
17 gadu vecumā jau atmetusi dzeršanu, narkotikas un izcietusi tiesas piespriesto sodu par narkotiku pārvadāšanu – tas ir Elizabetes stāsts. Jau agrā vecumā meitene piedzīvojusi smagu vardarbību un arī dziļu vientulību. Šī publikācija ir daļa no šī gada labdarības maratonam "Dod pieci!" veltītās stāstu sērijas par jauniešiem, kas sarežģītu apstākļu dēļ nonākuši riskantās situācijās vai nespēj iekļauties sabiedrībā.
Tas bija Līksnas priesteris, kurš Sintijai Gipterei trīspadsmit gados teica – ja jau viņa tik labi dzied, tad varēs spēlēt arī baznīcas ērģeles. Neko darīt – tēvs kredītā nopirka sintezatoru, bet viņa internetā sāka mācīties pirmos akordus Svētajai Misei. Tas bija laiks, kad Sintija ar savu Latvijas nākotnes redzējumu tika iebalsota arī jauniešu Saeimā. Brīvprātīgās darbs, diplomētas pedagoģes pieredze, dziedāšanas konkursi – tas viss bija, kā pati smej, jaunībā. Šobrīd jaunajai sievietei un dvīņu mammai ir uzticēta Līksnas kultūras dzīves vadība, kur līdzās ērģeļu spēlēšanai un baznīcas kora vadībai viņai jāpārrauga seši amatieru kolektīvi un jārūpējas, lai Līksnā līksmība nekad nebeigtos.
Viņu pamatoti var saukt par savas paaudzes vienu no labākajiem Latvijas fotogrāfiem, kurš ar kameras aci ir fiksējis laiku un cilvēkus tajā, sākot no prastiem bezpajumtniekiem līdz Valsts prezidentiem. Nu jau būs pārdesmit gadu, kā Andris Krieviņš fotografēšanu smalkiem žurnāliem nomainījis pret dzīvi laukos Zvārtavas pusē, pašā Igaunijas pierobežā. Tur viņš audzē zirgus, aitas un ragulopus, atjauno dabiskās pļavas, bet kopā ar dēlu iekārto keramikas darbnīcu, jo ceplis jau ir gatavs. Dzīve pierobežā ļauj Andrim uz daudzām lietām mūsu valstī paskatīties, kā saka, no malas.
"Kāpēc es palīdzu ukraiņu ārstiem? Es vienkārši jūtu, ka tas ir tas, kas man jādara, ka tas ir viens no svarīgākajiem manas dzīves uzdevumiem. Ja es palikšu malā, tad es nevarēšu sev to piedot. Tas ir vienkārši jādara," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Mārtiņš Malzubris. 2022. gada marta beigās viņš kopā ar mikroķirurgu Olafu Libermani devās uz Ukrainu, lai palīdzētu ārstēt civiliedzīvotājus un karavīrus, bet tagad apmāca ukraiņu ārstus tepat Latvijā.
Ja inženieris kļūst par bitenieku, dravā rodas nestandarta risinājumi. Jānis Kronbergs jau 11 gadus nodarbojas ar biškopību, bet pirms pieciem gadiem radīja mobilo lietotni biškopjiem. Jānim Siguldas novada Siguldas pagasta "Teiļos" ir 90 bišu saimes, viņš darbojas divos Vidzemes biškopju kooperatīvos, vada Latvijas Biškopības biedrības Siguldas nodaļu un popularizē medus lietošanu skolās, biškopis stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Artūrs (19) pusaudža gados mājās un skolā piedzīvoja agresijas izpausmes un dusmu lēkmes, daudz kāvās ar vienaudžiem, atradās konstantās konfliktsituācijās ar skolotājiem un vecākiem un izjuta mobingu gan no skolas biedriem, gan skolotājiem. Viņš pieci.lv atklāja savu stāstu, kā bijis riskam pakļauts jaunietis, kas ir šī gada "Dod pieci!" centrālā tēma.
Tas bija 2017. gadā, kad Aivars Žurila – dzimis audzis pilsētnieks – pārcēlās uz laukiem un prātoja, ko nu tur varētu pasākt viens programmētājs. Izvēle krita uz koku, kur cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes un aroda iemaņām talkā nāca interneta dzīļu resursi, jo visu nācās apgūt pašmācības ceļā. Tā tapa pirmie grebumi, griezumi, sienas pulksteņi, dažādi suvenīri un dzimtas koki – viss kokā. Nu jau Aivars koku ir sapratis tik tālu, ka pērn saņēma "Gada amatnieka" titulu. Un vēl viņam ir skaidrs, ka arī no dēla Artūra dienās varētu iznākt lietaskoks.
Edgars Grundbergs jeb Edžus. Kārtīgs puika ar bezgala plašu sirdi un redzesloku. Ļoti mīlēja visu latvisko! Dejoja tautas dejas. Šovasar tika uz saviem pirmajiem Dziesmu un deju svētkiem. Ar tieši tādu pašu prieku ballēs dancināja savu māsu un mammu. Tā, ka krekls slapjš līdz pēdējai vīlītei. Spēlēja teātri. Nofilmējās filmā. Bija lielais brālis mazajam Ernestam. Dienā, kad nolika tiesības, tika pats pie sava auto. Ne jau liela un jaudīga, bet tāda, ar kuru braucot tiešām saprast, cik forši ir būt neatkarīgam. Un Spānija... oktobrī studentu apmaiņas programmas ietvaros viņam bija jādodas uz ārzemēm. Bet tam visam svītru pārvilka avārija, kuras iemesli nav noskaidroti joprojām. Edžuka vairs nav. Bet viņa sirds turpina pukstēt un viņa nieres strādā. Viņš kļuva par orgānu donoru trim citiem cilvēkiem. Jo mamma zināja viņa domas par ziedošanu. Un zināja, ko atbildēt ārstiem, kad tiek uzdots ļoti tiešs jautājums. Tāpēc nesāp mazāk. Sāp ļoti. Bet daļa Edgara dzīvo. Viņa abas nieres un sirdi pārstādīja citiem. Sirsniņa tika pusaudzei.
Sergejs Bass – zobārsts ar 20 gadu pieredzi un privāto klīniku īpašnieks Odesā – kopā ar partneriem un kolēģiem izveidojis mobilo zobārstniecības kabinetu – "Zubaisters". Ar to viņi ik nedēļu dodas uz frontes zonām Ukrainā, lai bez atlīdzības labotu karavīru zobus pēc privātās klīnikas standartiem.
Mūzika, klāts svētku galds, friziera un bārddziņa pakalpojumi – šāda aina pavērās Smiltenes novada Gatartas pansionātā, kur tika atzīmēts vīriešu veselības mēnesis. Pansionāta kungi šai dienai īpaši gatavojušies, daži pat nebija griezuši matus krietnu laiku, lai varētu labāk just atšķirību.
Ieva un Jānis Sprižas no Mārupes novada 54 hektāros audzē upenes, avenes, sausseržus, jāņogas un ērkšķogas. Ieva uzrakstījusi daudzus projektus, lai Jāņa vecāku piensaimniecību pārvērstu bioloģiskā saimniecībā, – uzbūvēta ir gan noliktava, gan ogu pārstrādes ēkas, kur no izaudzētās ražas tiek radīti dažādi veselīgi našķi, saimnieki stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Kad man bija 35 gadi, mans urologs pateica, ka man nav šajā pasaulē atlicis daudz laika. Tagad mans mērķis ir nodzīvot līdz 50 gadiem," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atzina Mihails Gladkovs. Mihails pauda – tas ir brīnums, ka viņš ir nodzīvojis līdz 41 gada vecumam, jo viņa diagnozes ir pat grūti saskaitīt – viņš piedzima bez urīnpūšļa.
Zolitūdes traģēdijas laikā Valdis Dzērve bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jūrmalas daļas komandieris, kuram rācija vienmēr līdzi. Tāpēc uz Zolitūdi todien devās vēl pirms oficiālā rīkojuma. Pēc "Maxima" jumta otrā nogruvuma viņš bija iesprostots drupās, bet viņu izdevās izglābt, un Valdis turpina darbu VUGD.
Dienās un naktīs pēc veikala "Maxima" jumta iegūšanas Zolitūdē Latvijas Pareizticīgās baznīcas priesteris tēvs Sergijs bija traģēdijas vietas tuvumā un kopā ar līdzcilvēkiem lūdzās gan par cietušajiem, gan par tiem, kurus vairs nebija iespējams glābt.
Nelielā privātmāja Klapkalnciemā apvijusies ar novembra pelēkumu. Iekšā pie Šteinīšiem gan ir silti un mājīgi. Vija izcepusi ķirbju pīrāgu. Kopš jaunākā dēla nāves Vilnis un Vija dzīvo ļoti klusi un pēdējos gados neiziet pat no mājām. Tik vien kā pie dēla uz kapiem, turpat Klapkalnciemā, kad vecākais dēls aizved. Plašākas intervijas žurnālistiem kopš traģēdijas viņi nav snieguši, taču šoreiz piekrīt sarunai ar Latvijas Televīziju. Piekrīt tāpēc, ka smeldzošās sāpes, kas nekur nav pazudušas, savijušās kopā ar dusmām un vilšanos par tiesas spriedumu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā.
Tatjanas un Artūra mājās gaiss smaržo pēc citronu ziediem. Dekoratīvo kociņu Tatjana nopirkusi vēl "pirms tam". Tas nozīmē – laikā pirms 2013. gada 21. novembra, liktenīgās dienas, kad Tatjana aizgāja uz "Maximu" pēc pārtikas. Zolitūdes mikrorajonā viņa tikai nesen bija pārcēlusies dzīvot pie drauga Artūra.
Ineta Jakovele Zolitūdes traģēdijā zaudēja savu vienīgo meitu Elgu. Elgai bija 25 gadi. Inetas sociālajā tīklā "Facebook" augustā sākumā, kad meitai ir dzimšanas diena, katru gadu var redzēt jaunas fotogrāfijas, kā Ineta ar viņas draugiem vai radiem piemin Elgu. Šogad foto kadri bija no traģēdijas piemiņas vietas, kur no puķēm izveidots skaitlis – 35. šo desmit gadu laikā Ineta daudz darījusi, lai spētu piedot un pati dzīvot uz priekšu.
Mārtiņš Plāsis jeb, kā viņu iesaukuši, kasieris Mārtiņš ir viens no Zolitūdes traģēdijas simboliem. Viņš bija pēdējais, kuru 21. novembra naktī glābēji atrada dzīvu sabrukušā lielveikala drupās. Saspiests starp betona bluķiem, Mārtiņš nogulēja aptuveni deviņas stundas. Traģēdijas brīdī Mārtiņam bija 25 gadi. Tagad, savos 35, pēc garas atveseļošanās viņš cenšas nostāties pats uz savām kājām.
Te viņš rāpoja, pie šī galda mācījās, bet uz šī krēsla gulēja. Austrītes Žarikovas istabā ir gandrīz tāpat, kā tad, kad viņa te dzīvoja kopā ar savu mazdēlu Edgaru Reinfeldu pirms aptuveni 20 gadiem. Pie sienas vairākas fotogrāfijas, bet plauktā Edgara skolas gados no koka izgrebtā eglīte ar stirniņu, kā arī viņa Triju Zvaigžņu ordenis. To Edgaram piešķīra pēc nāves. Viņš ir viens no trim glābējiem, kuri gāja bojā, sabrūkot lielveikala "Maxima" griestu pārsegumam pirms 10 gadiem.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
