Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Pārrobežu projektu koordinators, Aktīvo iedzīvotāju fonda dalībnieks un dejotājs – šīs ir tikai nedaudzas jomas, kurās ar sirdi un dvēseli darbojas daugavpilietis Oskars Zuģickis. Viņš kādreiz bijis ģeogrāfijas skolotājs, bet jau teju 20 gadus ikdienā mudina cilvēkus "izkāpt no savas komforta zonas", lai viņi sāktu raudzīties tālāk – pāri novada un reģiona robežām. Lai gan iedzīvotāju konsultēšana ir nemitīgs darbs, vairākas Oskara aizsāktās iniciatīvas veiksmīgi darbojas arī šodien. Zuģickis bija arī "Eiropas cilvēks Latvijā 2022" nominantu vidū.
Kazimirs Sperga ir pensionārs no Rēzeknes, kurš tikko nosvinējis savu simto dzimšanas dienu. Pusi sava darba mūža viņš nostrādājis Dricānu vidusskolā par sporta skolotāju. Pirms aiziešanas pensijā bijis vecākais sporta skolotājs valstī, jo nodarbības vadījis, tolaik būdams 76 gadu vecumā. Bērniem pasniedzis arī ticības mācību. Lai arī gadu skaits ir ievērojams, viņš par tiem nedomā, vien cenšas saglabāt možumu un dzīvesprieku, katru rītu vingrojot, dodoties pastaigās un neturot dusmas uz līdzcilvēkiem.
Sprādziena vilnī Ukrainā cietusi rotas galvenā kaujas mediķe Sarmīte Cīrule no Latvijas.
"Vidzemē romu nav tik daudz, visi pārskatāmi," atzīst valmieriete Raita Sīmane, kura papildus ģimenes rūpēm un iztikas gādāšanai nu uzņēmusies arī romu mediatores pienākumu. Viņa saka: "Tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, tā ir gribēšana pabeigt skolu, iegūt profesiju, strādāt. Tikai tā mēs varam uzlabot savu dzīves kvalitāti." Sieviete arī atzīst, ka Latvijā viņu notur mazmeitas vēlme spēlēt vijoli, un nožēlo tikai vienu – "cik skaista un garšīga būtu mūsu tikšanās vasarā – mums ir āra pavards, kas nedūmo, patvāris, kas mutuļo, izravēts un košām puķēm sastādīts dārziņš un katli, kuros visos būtu kas garšīgs".
Krāslavas novada Ūdrīšu pagasta zemnieku saimniecībai "Kurmīši" šogad aprit 28 gadi. Ivars un Sandra Geibas audzē ārstniecības augus un nodarbojas ar biškopību, tagad viņiem pievienojies arī dēls Miķelis. Viņš ir agronoms un algotu darbu Valsts augu aizsardzības dienesta Latgales reģionālajā nodaļā apvieno ar darbu zemnieku saimniecībā. Nākamajos divos gados Miķelis pārņems saimniecību no vecākiem.
Šogad septembrī, kad mediķi streikoja, paralēli notika arī pikets pie valdības nama. Tāpat mediķi piketēja jau dažus mēnešus pirms tam – jūlijā pie Veselības ministrijas. Visos šajos notikumos piedalījies Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas operāciju bloka vadītājs Pēteris Tomiņš.
Arnolds Piziks darbu metālapstrādē sāka no pašiem pamatiem un 90. gadu sākumā izveidoja savu uzņēmumu. Arnolda iesākto tagad turpina mazdēls Kristaps Rozītis – viņš izveidojis metālapstrādes un kokapstrādes darbnīcu "Melnā Kolka". Savukārt Kristapa tēvs Artis Rozītis jau pirms 20 gadiem uzsāka savu biznesu ēdināšanas jomā, ģimene stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Radošais nemiers" – izstāde ar šādu nosaukumu skatāma Plāņu pagasta Jaunklidža bibliotēkā, tajā gan ir tikai neliela daļa no mūzikas skolotājas Indras Grietēnas rokdarbiem un gleznām. Indra Grietēna paralēli darbam Strenču un Valkas mūzikas skolās atrod laiku ne tikai vaļaspriekiem, bet arī nemitīgi mācās, lai apgūtu kādu jaunu profesiju.
Ziemassvētki valmieriešu Krūmiņu ģimenē ir visgaidītākie svētki un šogad tie savā ziņā ir vēl jo īpašāki, jo kopā būs visa ģimene, kas vienmēr negadās, jo tētis ir jūrnieks. Un vēl šajās svētku brīvdienās jāturpina arī gatavoties Valmieras novada muzicējošo ģimeņu spietam "Medus dvēselei", kas būs janvārī Ziemas mūzikas festivāla laikā.
Kā Ziemassvētku vecītis aktieris Kaspars Pūce pirmo reizi publiku izklaidēja 16 gadu vecumā, taču par Salatēti pirmo reizi pārtapa jau 14 gadu vecumā – skolas ludziņā 1962. gadā. Un joprojām, 60 gadus vēlāk, viņš Ziemassvētkos velk sarkano tērpu, lai priecētu bērnus, kas gan, viņaprāt, krietni mainījušies, aktieris stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Monopols".
Ar rekordlielu ziedojumu summu šogad noslēdzās labdarības maratons "Dod pieci" un jau saņemti simtiem palīdzības lūgumi no Latvijā mītošiem Ukrainas kara bērniem. Kā pirmais ziedotāju atbalstu datora iegāde saņēma Smiltenē patvērumu radušais Boriss Juščenko. 11. klases skolēns līdz šim visus mājasdarbus, ko bija jānodod drukātā veidā, rakstīja savā mobilajā telefonā. Tāpēc viņš ir ļoti priecīgs, ka nu var izmantot datoru paralēlajām mācībām Smiltenē un dzimtenē.
Šos Ziemassvētkus vispārējās aprūpes māsa Sarmīte Cīrule aizvadīs Ukrainas frontē, kur viņa ir rotas galvenā kaujas mediķe. Un Sarmīte jau ir pateikusi, ka mājās atgriezīsies vien tad, kad Ukraina uzvarēs.
"Propagandisti galvenokārt bija gados jauni cilvēki, bet bija arī cita kategorija – sievietes vidējos gados ar fanātiski spīdošām acīm. Viņas kaut ko stāstīja, taču, ja uzdevi jautājumu, uz kuru viņām nebija sagatavotas atbildes, uzreiz sekoja agresija," par gatavošanos "referendumam" okupētajā Hersonā stāsta Inna Mikucka, dienasgrāmatas "Višivankas hronikas" autore.
Nelaimē ir jāpalīdz. Nav variantu. Tā uzskata brīvprātīgais šoferis Andris Šameta, kurš jau vairākas reizes nogādājis ziedojumus Ukrainā. Viņš un citi brīvprātīgie nespēj stāvēt malā. Ukrainā piedzīvotais viņus dziļi iespaidojis.
Šeludjko ģimene – Irina, Vitālijs un viņu meitiņa Aņa no Ukrainas pilsētas Izjumas Latgalē ieradās 5. novembrī. Kopš kara pirmās dienas ģimene bēga no vienas vietas uz citu, mēģinot paglābties no apšaudēm un bombardēšanas. Nācies gan slēpties pagrabā un vietējā skolā ierīkotajā bumbu patvertnē, gan arī izlūgties no krieviem atļauju turpināt ceļu pāri vienīgajam tiltam, kas no Izjumas veda Eiropas virzienā. Ģimene pieredzējusi šausminošo karadarbību, trūkumu un badu, taču varonīgi savā "septītajā žigulī" nonākuši drošībā – Krāslavas novada Izvaltā. Piedzīvotais licis novērtēt, cik maz vajag, lai cilvēks būtu patiešām laimīgs.
Izjuma, kuru Ukrainas armija no okupācijas atbrīvoja septembrī, cenšas atgūties no notikušā. Brīvprātīgie kopā ar Rus.LSM filmēšanas grupu devās uz Izjumu, lai izpostītajai pilsētas slimnīcai nogādātu ātrās palīdzības auto. Slimnīcā strādā ārsts traumatologs Jurijs Kuzņecovs, kura ģimene atrodas Rīgā.
62 gadus vecajai Irinai Červinskai un viņas ģimenei pirms 24. februāra bija nodrošināta, mierīga un veiksmīga dzīve, taču tā sabruka vienā naktī. "24. februārī Krievija atnāca pie mums ar karu," labdarības maratona "Dod pieci!" studijā ar pārdzīvoto dalās Irina.
"Tas ir patiešām šausmīgi. Man kā māksliniecei, kas strādā ar bērniem un pieaugušajiem un māca skaisto… Man tas bija šoks – apšaudes, sagrautas mājas, mūsu universitātes… Braukt garām ēkām, redzēt šīs drupas – man tas ir sāpīgi," atzīst Inna Sečko, māksliniece un gleznošanas pasniedzēja no Mikolajivas, kas vēl nesen burtiskā nozīmē bija piefrontes pilsēta un gandrīz pastāvīgi tika apšaudīta.
Lemjot par bēgšanu no kara postītās Ukrainas, visgrūtākais četru bērnu mammai Nataļjai Bolotskovai bija saprast īsto brīdi, kad pamest mājas. Sieviete Latvijā ieradās martā kopā ar bērniem, izturot mokošu ceļojumu vairāku dienu garumā – bez miega, bailēs un pārgurumā. Ierodoties Latvijā, sieviete ar bērniem bijuši "bezpalīdzīgi kā akli kaķēni" ar vienu vēlmi – izgulēties.
Sabiliete Egita Kleina tikai mēnesi ir romu mediatore Talsu novadā, bet dzinulis palīdzēt it visiem, kam "mākonītis saulei priekšā aizgājis", viņai bijis no bērnības. Varenā Kleinu dzimta no Ventspils to ieaudzinājusi visai ģimenei – "naktsmājas un pabarot" ir svēta lieta un goda jautājums. "Čigāni" jeb romi nekautrējas runāt par dienišķo maizi un nāves klātbūtni, dzīvi tver vitāli, bet neizskaistina. To apliecina arī Egitas stāsts.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
