Tagad Oļesja atkal smaida, jo vairs nav diennakti vienai jārūpējas par dēliem un iztikšanu. Dēlam ir asistents, vīram ir darbs, viņa beidzot tiks uz latviešu valodas kursiem. Un izskatās, ka Saldus pilsēta kļūs par vienu ģimeni bagātāka, jo Oļesja apsver domu par palikšanu Latvijā.
Gandrīz gadu nebija satikusi vīru
Oļesju ar abiem dēliem Latvijas Televīzija satika pirms gada. Viņi mitinājās kopmītnē Druvā, netālu no Saldus. Vecākais dēls mācījās tehnikumā. Mazākajam bija aizdomas par autismu, taču pēdējā medicīnas komisija Ukrainā nenotika, jo pilsētu ieņēma okupanti. Sākās karš.
Oļesja gandrīz gadu nebija satikusi vīru, kura profesija pēkšņi bija ļoti pieprasīta, – viņš ir auto krāsotājs un krāsoja frontei tehniku.
Oļesjas dēls Matvejs, kuram diagnosticēts autisms, nerunā. Toties augustā Matvejs atkal satika tēti, jo Latvijā viņam oficiāli apstiprināja invaliditāti.
Oļesja stāstīja: "Tā kā bērns ir invalīds, viņam [bērna tēvam] bija tiesības izbraukt. Likumīgs pamats. Tagad viņš strādā te. Un es varu pelnīt mazāk un bērniem veltīt vairāk laika. Kamēr viņš bija Ukrainā, viņš maksimāli palīdzēja armijai. Viņš ir auto krāsotājs, frontei krāsoja mašīnas."
Nav tādas ģimenes, kas nebūtu kādu zaudējusi
Tieši ilgi neredzētie tēti un nesatiktie vīri ir iemesls, kādēļ citas kara bēgles no Saldus ir atgriezušās mājās.
"Meitenes atgriezās [Ukrainā], jo bērni visu laiku vaicāja pēc tēta. Ļoti smagi. Ļoti grūti, kad tavs bērns lūdz tik parastu lietu, kā apķert tēti," sacīja Oļesja.
Ukrainietes vecākais dēls sācis studēt datoriku.
"Ukrainā viņš [vecākais dēls] mācījās kadetu korpusā. Viņš pēc dabas ir ļoti mierīgs. Plus bija disciplīna. Un tagad visi viņu slavē. Viņam ir laba stipendija. Labi jūtas. Ir sadraudzējies. Un iemācījies latviešu valodu," stāstīja Oļesja.
Oļesja, lūgta parādīt kādas bildes, piemēram, svinot Līgo vai citus svētkus, godīgi atzina, ka te nesvin neko, jo vienkārši nespēj. Oļesjas māsa frontē ir brīvprātīgā, māsas vīrs karo. Vairāki tuvinieki smagi ievainoti, bet dzīvi.
Oļesjas ģimene arī no Latvijas maksimāli atbalsta Ukrainas karavīrus.
Viņa stāstīja: "Nav tādas ģimenes, kura nebūtu kādu zaudējusi. Nav nevienas ģimenes. Mums ļoti daudzi radinieki karo. Nu, kā karo... aizsargā dzimteni.
Citi jau ir mājās veselības dēļ. Divi mana vīra brāļi ir kontuzēti. Viņi vairs nav karotāji."
Oļesja cer, ka karš neatnāks līdz Latvijai
Oļesja īpašu paldies saka aktīvajai Rainai Bogužai, kura Saldus ukraiņiem ir kā mamma.
"Pats šausmīgākais, kas varētu notikt, ir uzbrukums Latvijai, viss pārējais kaut kā… Nesen sāka aktīvi publicēt attēlus, kā ceļ tos aizsargžogus, un man sākās panika. Es iedomājos, ja vēlreiz būs kaut kur jāmūk.
Un es zvanu Rainai. Viņa tobrīd ir Ukrainā. Frontē. Ar karavīriem. Un viņa paceļ telefonu un saka – ko tu tur esi sadomājusies, nomierinies. Paņem manas mājas atslēgas un brauc pie manis. Tur viss ir mierīgi," pastāstīja Oļesja.
Nonākšana Saldū esot labākais, kas varējis ar Oļesjas ģimeni notikt. Satiktie cilvēki palīdz joprojām. Matvejam ir bērnudārzs un asistents. Vīram darbs. Pati Oļesja strādā un beidzot mācās latviešu valodu, jo nav visu laiku jāgādā par bērniem vienai.
"Mums ir ļoti paveicies. Mums apkārt ir tikai apbrīnojami cilvēki. Viņi ir kļuvuši par mūsu ģimenes un mūsu sirds daļu. Es centīšos neraudāt," saka Oļesja.
Saldū šodien ir bieza migla. Tajā neredz asaras. Pat ja tās rit no aizkustinājuma, nevis skumjām.
