Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Silvija un Arvis Mozuļčiki Cēsu novada Kaives pagasta zemnieku saimniecībā "Bitītes" saimnieko nelielā zemes platībā – piecos hektāros, tāpēc abi pabeidza biškopības kursus un, piedaloties mazo lauku saimniecību projektā, iegādājās darbam ar bitēm nepieciešamo inventāru. Tagad saimniekiem ir 51 bišu saime. No medus Silvija gatavo dažādus produktus un saimniecībā uzņem arī tūristus, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Mēs, vīrieši, esam tādi, ka mums viss ir "heijā, viss ir labi!", un tikai tad, kad zvani nozvana, mēs meklējam palīdzību. Es pats esmu spilgts piemērs – man jau pirms ļaundabīgā vēža atklāšanas divus, trīs gadus iepriekš tika atklāts labdabīgs audzējs," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Agris Freibergs. Šobrīd Agris ir "Dzīvības koks" mentors tieši jautājumos par vīriešu onkoloģiju, bet pirms kāda laika viņam pašam izoperēja prostatas vēzi. Pats izgājis ārstēšanās ceļu, Agris tagad var un vēlas palīdzēt arī citiem vīriešiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, bet par tām klusē.
Vecāki Māri Šņickovski nemudināja strādāt viņu saimniecībā, bet bērnībā tas bija teju viss, ko viņš sajuta un redzēja – smags darbs un lauki. Šodien viņš ir pārņēmis 80 hektāru lielo saimniecību Elejas pusē, strādā kopā ar vecākiem, bet vairs nelaužot muguras, jo var noalgot palīgus ar čaklām rokām. Māra lielākais lepnums ir bioloģiskais ābeļdārzs – tur viņu var sastapt visbiežāk, viņš atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Savu pirmo tamboradatu iecavniece Ginta Zaumane rokās paņēma jau četru gadu vecumā un vēl šobaltdien atceras to lielo raudāšanu, kad bērndārzā, cakojot rokdarbu, plastmasas adatiņa salūza. Kopš tiem laikiem, kā pati smej, tā dzīves cakošana arī aizgājusi. Saukt Gintu par rokdarbnieci būtu nepateikt neko. Reiz izmācījusies par darbmācības skolotāju, viņa ada, tamborē, izšuj, pērļo rotas, somiņas, piespraudes un vaiņagus, glezno un veido no māla – sākot ar traukiem un beidzot ar visdažādākajiem dekoriem.
Gita Dukāte Tukuma novada Kandavas pagasta viensētā "Nāgas" izveidojusi bioloģisko piemājas saimniecību. Tajā viņa kopā ar vīru 60 hektāros audzē graudus un dārzeņus, bet kūtī tur četras govis un četras sivēnmātes. Gita, tāpat kā vīrs, strādā arī algotu darbu – viņa ir pavāre, bet vīrs darbojas dzelzceļa jomā. Gitai pārsvarā jāstrādā brīvdienās, tāpēc viņa pati to sauc par atpūtu no lauksaimniecības darbiem, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Uzņēmējai Olgai Lekovai karš sākās jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta bēgt no Doneckas uz Kijivu. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma viņa nolēma vairs nekur nemukt, bet rast veidu, kā būt noderīga. Diplomēta būvinženiere ar savu komandu nodevās bumbu patvertņu iekārtošanai un remontam, viņa uzsver, ka nav vienkārši jābūt patvertnēm, bet tām jānodrošina, lai cilvēki tajās var strādāt, mācīties, gulēt un uzturēties ilgāku laiku.
Gunitai Mūrniecei-Krišānei paticis šūt, kopš viņa sevi atceras. Nav brīnums, ka reiz viņa piepildīja senlolotu sapni un Ludzā atvēra pati savu šūšanas darbnīcu. Kā jau katram zīmolam pieklājas, bija jāizdomā skanīgs, prātā paliekošs nosaukums. Izvēle krita uz veco labo beņķi, kurš viņai tika mantojumā no vecajām mājām un uz kura reiz bija tik ērta šūšana. Nu tas stāv salonā kā talismans.
Vienā no saules apspīdētākajām un siltākajām Latvijas vietām dzīvo un saimnieko kuplā Laizānu ģimene. Te līdzās ierastajai Zemgales ainavai – zeltainajiem labības laukiem – atrodas iekopts vīnogulāju dārzs. Vairāku gadu laikā Sandris iemācījies dārzā izaudzētās ogas pārvērst izsmalcinātos vīnos. Sapnis par savu biznesu Tērvetē prasījis ilgu laiku un smagu darbu, turklāt pagājušā gada vasarā lielgraudu krusa iznīcināja loloto dārzu, sadragājot ražu un pārbaudot strādīgo zemgaliešu spēju nesabrukt izaicinājumu priekšā.
Solvita Lomaža 20 gadus nostrādāja šūšanas fabrikā Dobeles novada Aucē, bet tad nolēma, ka vajag pārmaiņas. Kursos viņa apguva mazā biznesa organizēšanu un uzrakstīja pirmo projektu, kurā ieguva finansējumu, lai pērn savas privātmājas bēniņos izveidotu pati savu nelielu šūšanas darbnīcu. Beidzot viņa var teikt – darbs ir arī hobijs, Solvita stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Dievs un daba ir divi galvenie motīvi, kas piepilda Tukuma mākslinieku, dzīvesbiedru Ilzes un Alberta Pauliņu mākslas darbus. Viņiem abiem mākslā ļoti svarīgs ir arī godīgums un sekošana savai sirdsbalsij.
Saulaines lauksaimniecības skola ir senāka nekā Latvijas valsts, un tā bija viena no priekšzīmīgākajām lauksaimniecības mācību iestādēm, kurā bez diploma agronomijā, zootehnikā, agroķīmijā, augu aizsardzībā un konservēšanas tehnoloģijās varēja tikt arī pie traktorista un kombainiera aroda, kļūt par mākslīgās apaugļošanas vai mehāniskās slaukšanas speciālistu, vai pat par sporta tiesnesi. No Saulaines bija nākuši daudzi slavenie kolhozu priekšsēdētāji toreiz un daudzi atzīti lauksaimnieki šodien. Bet šodiena nav nogājusi garām arī Saulainei.
Iespēja uz mirkli atvilkt elpu un piemirst, ka joprojām ir karš, bija 13 gadu vecajam Oleksandram Radčukam, kurš kopā ar citiem Ukrainas bērniem pēc Bērnu slimnīcas fonda uzaicinājuma vairākas dienas atpūtās Latvijā. Naktis bez gaisa trauksmes, mazliet vairāk smaidu un – par to visu zēns ir no sirds pateicīgs, bet arvien cer uz kādu lielāku brīnumu, proti, ka pasaulei izdosies palīdzēt un no Krievijas gūsta mājās pārvest viņa mammu.
Saskaņā ar Ukrainas Valsts informācijas biroja datiem uz Krieviju vai Baltkrieviju deportēti vai piespiedu kārtā pārvietoti teju 20 000 ukraiņu bērnu. Daļa no bērniem ir kara laikā kļuvuši par bāreņiem, citi ar viltu ievilināti Krievijā, tiem piedaloties Kremļa rīkotajās "bērnu vasaras nometnēs". Vecākiem Ukrainā iegalvots, ka viņu bērni uz brīdi gūs atelpu no kara šausmām, taču tā vietā viņi tika nolaupīti. Līdz šim atpakaļ uz Ukrainu izdevies atvest vien 388 bērnus, to vidū ir divi pusaudži Maksims un Ivans.
Latvijas lepnums ir visur, kur ir uzņēmīgi un iedvesmojoši latvieši. Arī Īrijā jau sesto gadu ir tradīcija godināt vietējos tautiešus – gan tos, kuri ar savu enerģiju uztur dejas soļus un sadziedāšanos, gan tos, kuri neļauj pazust latviešu valodai. "Tas, ko tu dari no sirds, nevar izkūpēt gaisā. Tas agri vai vēlu parādīsies," Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" sacīja viena no balvas "Latvijas lepnums Īrijā" ieguvējām Zane Puncule.
"Tu saproti, ka tas nav vienkārši tāpat – nu, saguru. Tu esi, kā es saku, miskaste. Tu vienkārši esi guļošs, bez spēka, bez enerģijas, bez vēlmes, bez nekā. Tevī ir pilnīgs tukšums," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par savu pieredzi stāstīja bijušais hokejists Jēkabs Rēdlihs.
Ilze un Valters Mitāni izauguši Mazsalacā, bet jaunībā dzīve laukos viņus nesaistīja. Abi dzīvojuši Rīgā, vēlāk Norvēģijā, bet tagad savus trīs bērnus audzina Latvijā. Netālu no Mazsalacas viņi izveidojuši saimniecību "Jēru klubs", un viņu 50 aitu ganāmpulks dzīvo nevis kādā fermā, bet bijušajā kolhoza klubā. Tāpat saimnieki arī uzņem tūristus un rīko meistarklases, Ilze un Valters stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Kopš kara pirmās dienas viņš plecu pie pleca cīnās kopā ar ukraiņiem. Ukrainā viņš ir varonis, bet radi Latvijā viņu nosoda. Pārcietis smagu ievainojumu, viņš gatavojas atgriezties frontē. Viņam ir 31 gads. Ukrainas bruņoto spēku karavīrs, jaunākais seržants, izlūks Alvis Lukša.
Aldim bērnībā nepatika ganīt govis. Tās neklausīja, badījās, un viņš vienmēr bija notašķījies ar mēsliem, bet nekur tālāk par Lizdēniem tomēr nav aizbēdzis. Šeit ir viņa ģimene un sirdsdarbs. Aldis ir saimnieks savā zemē ar lielu govju ganāmpulku, un kopā ar sievu Sandru viņš cenšas visu darīt skaisti. Neskriet katram centam pakaļ, bet gan apstāties un apturēt laiku – paskatīties, ko viņi kopā ir sasnieguši un kam izgājuši cauri. Savu stāstu Aldis Trēziņš un Sandra Melnalksne Trēziņa atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Savus "pirmos soļus" medicīnā Māra Meldere atceras ar žāvēšanai uz apkures radiatoriem saliktām mīkstajām rotaļlietām. Tās tur glāba māte, jo visas bija sašpricētas slapjas dakterējot. Reizumis būt par pacientu ļāvās pierunāties arī brālis, bet tētis parasti stāstīja, kā klājies darbā, strādājot ātrajā palīdzībā. Mediķa profesija līdz ar to bija loģisks iznākums, bet tikai pēc diploma saņemšanas Māra saprata, ka mediķu darbs Latvijā netiek novērtēts pienācīgi. Tam sekoja deviņus gadus ilgs mediķa darbs Vācijā, līdz nāca atziņa, ka dzimtene tomēr ir dzimtene. Tagad Māra kopā ar vīru savām rokām ir atjaunojuši reiz novārtā aizlaistu namiņu Talsos, kur nu ir viņas ģimenes ārsta prakse.
Egija Žihare ir jauna apģērbu dizainere, kura izveidojusi zīmolu "Žiharee". Savā nesen iekārtotajā darbnīcā vienā no Daugavpils cietokšņa atjaunotajām ēkām Egija dod otru dzīvi vecām vīriešu žaketēm, tās pārveidojot par sieviešu žaketēm ar volāniem un trāpīgiem tekstiem. Visi citāti ir Egijas pašas izdomāti, un rodas viņas ikdienas gaitās, tostarp otrajā sirdsdarbā – ar smiekliem un jokiem ārstējot bērnus kā dakterim Klaunam Daugavpils slimnīcā.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.