Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Guntis Ivanovskis uzauga ģimenē, kurā alkohols nebija svešs. Pēc tam, kad vecāki izšķīrās, un viņš palika viens, sākās arī viņa dzīve uz ielām. Viena lieta noveda pie nākamās, līdz Guntis attapās, četrus mēnešus dienu no dienas lietojot heroīnu. 18 gadu vecumā par narkotisko vielu glabāšanu un naudas viltošanu viņš nonāca cietumā. Savu stāstu Guntis atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
"Autoavārijā cieta 60% no mūsu draugu kompānijas. Es nezinu, kā tajā brīdī nostrādāja kaut kāds klikšķis – nekāpt tajā mašīnā, 14–15 gados apzinoties, ka šoferis pie stūres būs dzēris, blakus sēdētāji būs dzēruši," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Sintija Leimane. Sintija uzauga mīlošā ģimenē, bet kaut kas pusaudžu gados jaunietei pietrūka. Tas bija adrenalīns, ko viņa meklēja nepareizajā kompānijā līdz brīdim, kad saskārās ar sekām.
Madara Timošilova uzauga, no ārpuses raugoties, normālā ģimenē. Viņas vecāki nedzēra, nelietoja vielas, bija ar augstāko izglītību, taču tas netraucēja Madaras mammai meitu ietekmēt fiziski un jau septiņu gadu vecumā bez redzama iemesla nosūtīt uz internātskolu. Tur 12 gadu vecumā meitene pamēģināja alkoholu, un sākās sniega bumbas efekts, kas noveda viņu līdz nonākšanai ieslodzījumā. Savu stāstu Madara atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
Vienam vispirms vajag nopirkt zābakus, lai ziemā plānajās kedās nesalst kājas, bet citu vajag apķert un sasildīt. Taču pilnīgi visiem jauniešiem ir nepieciešama sajūta, ka viņu saprot. Par to 15 darbības gados pārliecinājušies labdarības organizācijā "palīdzēsim.lv", kurā kā brīvprātīgie šobrīd darbojas ļoti daudzi kādreizējie problēmbērni – pusaudži, par kuriem ziņojis kādas pilsētas sociālais dienests, ceļot trauksmi par jaunieša uzvedību, atkarībām vai ko citu. Visiem palīdzēt nevar, taču parādīt to, ka iespējams dzīvot citādi, gan var.
"Man bija miljoniem bišu galvā, man asaras tecēja, es nevarēju acis atvērt, viss sāpēja. Tā bija elle uz zemes, un man šķita, ka tas ir tas, kā tu mirsti," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par reizi, kad apzināti vēlējās izbeigt savu dzīvi, stāstīja sociālo tīklu satura veidotājs Armands Jaunzems. Līdz pašnāvības mēģinājumam viņu noveda uzvedība, kas sākās kā protests pret vecākiem un viņu reliģiju, bet noveda pie apzinātas sevis iznīcināšanas.
Ludmila uzauga pārtikušā un mīlošā ģimenē, līdz viņas vecāki zaudēja darbu. Meitenes tēvs kļuva vardarbīgs pret viņas mammu. Kad Ludmilai bija 13 gadi, viņš abas izlika no mājas pavisam. Neskatoties uz mammas centieniem Ludmilai nodrošināt normālu dzīvi, meitene nākamos gadus pavadīja lielā nabadzībā – bez siltuma, elektrības un bieži vien arī bez pārtikas. Skolā viņu tādēļ apcēla, bet krīzes centrā lika aizvērties un gulēt. Šobrīd Ludmila dzīvo labos apstākļos, studē maģistrantūrā un palīdz citiem bērniem līdzīgā situācijā. Savu stāstu viņa atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
"Es regulāri piedzēros līdz bezsamaņai. Es regulāri vienkārši biju komā," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atzina dziesminieks Imants Daksis. Imants jau no bērnības interesējās par mūziku, bet viņam nepatika tas, ko lika spēlēt, viņš gribēja radīt savus darbus. Tāpat viņam neinteresēja tas, ko dara vienaudži. Imantam bija grūti iekļauties sociālajā vidē, tāpēc daudz laika viņš pavadīja vienatnē. Lai aizbēgtu no realitātes, agri iepazina smēķēšanu un alkoholu, kas rezultējās ar smagu atkarību.
Lauras Elīzas Jākobsones bērnība un pusaudžu gadi gāja kā pa kalniem, līdz 14 gadu vecumā viņa nonāca Gaiļezera bērnu psihiatriskajā nodaļā. Iemesls tam bija paškaitējums. Pateicoties sociālajai darbiniecei, kas jaunietei ieteica vērsties pēc palīdzības Latvijas Samariešu apvienībā, jauniete atlaba, pabeidza skolu un iestājās augstskolā. Šobrīd viņa ar savu dzīvi ir apmierināta, bet citiem jauniešiem iesaka – nebaidieties runāt. Savu stāstu Laura atklāja intervijā "Dod pieci" labdarības maratona studijā.
Sācies ikgadējais Ziemassvētku dāvanu meklēšanas drudzis. Amatniekiem un māksliniekiem arī Liepājā šis ir karstākais darba laiks, radot pat tādu negaidītu dāvanu kā kronis.
"Īpaši prātā palicis brīdis, kad šogad 18. novembra svētkos Latvijas vēstniecībā klausījos dzīvajā izpildījumā dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava". Mēs ar vīru Jāni vienkārši turējāmies rokās, vārdi nebija vajadzīgi. Klausoties šo dziesmu, man acīs sariešas asaras un es tad allaž jūtos, it kā pa pusei būtu latviete," teic korejiete Kalama Kima Rozenfelde. Viņa nenogurstoši popularizē Latviju Dienvidkorejā un nule par veikumu saņēmusi arī īpašu Latvijas vēstniecības atzinības zīmi.
Helmuts Rasa līdz 30 gadu vecumam meklēja savu vietu dzīvē – bieži ar alkohola un vieglo narkotiku palīdzību. 2020. gada novembrī, atgriežoties no darba Šveicē, Helmuts nolēma Latvijā doties pēdējā ceļojumā ar narkotiskajām vielām, bet tas izvērtās gaužām bēdīgs. Tagad Helmuts nelieto un beidzot zina, ko vēlas darīt – viņa dzīves mērķis ir palīdzēt citiem bērniem un jauniešiem, viņš atklāja intervijā "Dod pieci" labdarības maratona studijā.
Kaspars par pagrieziena punktu savā dzīvē uzskata brīdi, kad 14 gadu vecumā gandrīz nokļuva cietumā. Daļu dzīves pavadījis bērnunamā, viņš nonāca Latvijas Bērnu atbalsta fonda ofisa telpās, kurās nakšņoja četrus gadus, lai varētu mācīties Rīgā. Tagad Kaspars ir fonda valdes loceklis un palīdz jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās, kādas savulaik piedzīvojis arī pats.
Būt citādam un atšķirīgam vienmēr ir grūtāk, nekā pakļauties vairākumam. Jautājumi par dzimumidentitāti vai atšķirīgu seksuālo orientāciju daļai pusaudžu liek apšaubīt sevi un piederību "normālajam". Ja tas ir komplektā ar vecāku nepieņemšanu, tad līdz atkarībai, depresijai vai pat pašnāvībai ir tikai viens solis. Uzsākot labdarības maratonu "Dod pieci!", stāsts par transpersonu Marku, kurš 14 gadu vecumā saprata, ka nejūtas iederīgs meitenes ādā, kurā bija piedzimis. Pēdējo 10 gadu laikā viņš izgājis cauri dažādām krīzēm un fāzēm, lai pieņemtu sevi un dzīvotu sabiedrībā, kas nenosoda.
Četrus gadus smēķē, lieto alkoholu, vairākas reizes nonācis policijas redzeslokā un mēģinājis izdarīt pašnāvību – tāds ir 15 gadus veca pusaudža stāsts. Ar nopietnām problēmām viņš pirms pusgada sāka apmeklēt jauniešu centru, kur saņem dažāda veida palīdzību un atbalstu. Viņš ir viens no tiem jauniešiem, kuriem šogad īpašu uzmanību pievērš labdarības maratons "Dod pieci!".
Zemgales tūrisma gada balvas "Zemgales Zelta dukāts" ieguvējs Silvars Dumpis no Aizkraukles novada Vietalvas pagasta pirms četriem gadiem kopā ar sievu Līgu nopirka 300 šķirnes trušus, bet nu jau mini zoodārzā "Karlīnas" ir arī dažādi putni, kazas, alpakas, poniji, zirgi, ķengurs un citi dzīvnieki, Silvars stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Otrās Adventes rītā Jelgavas pilsētas Pasta salā Latvijas Bērnu fonds rīkoja labdarības pasākumu "Grinča brančs" jeb vēlās brokastis, lai radītu svētku sajūtu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Gan pasākuma rīkotāji, gan ģimenes atzina – šo bērnu pateicība ir īpaši sirsnīga un patiesa, jo viņiem saviesīgu notikumu ikdienā ir maz.
Visi vēji, kādi vien pāri Latvijas zemei pūtuši, nav gājuši garām arī Aizputei. Padomju Latvijas industrializācijas laikā mazā Aizpute kļuva par lielāko specializēto atslēgu ražotāju Padomju Savienībā. Tolaik 1000 strādājošo trijās maiņās saražoja ap 55 tūkstošiem slēdzeņu diennaktī. Viss mainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad uzņēmumam draudēja tāds pats liktenis kā simtiem vissavienības pakļautības uzņēmumu citviet Latvijā. Aizputē izturēja – spītējot vējiem, mums joprojām turas savas "Kurzemes atslēgas".
Nodzeltējušas vēstules, piezīmju klades, kurās tuvinieka rokraksts kļūst arvien drebošāks. Fotogrāfijās tverti mirkļi pamazām vairs neko neizsaka. Sejas izplūst gan fotopapīrā, gan arī atmiņās, personīgi stāsti nereti pat nonāk antikvariātos.
Amerikāņu dizainers Pols Hīsermeiers (25) iemācījās adīt otrajā klasē. Adīšana bija līdzās kā vaļasprieks līdz brīdim, kad Pols pirms dažiem gadiem uzadīja šalli aktrises Umas Tūrmanes skatuves tēlam Henrika Ibsena lugā. Tobrīd kļuva skaidrs, ka adatas un dzija viņa dzīvē varētu būt kaut kas vairāk par hobiju, Pols stāsta sarunā ar LSM.lv. Nu viņš ir Latvijā, lai pētītu mūsu adīšanas tradīcijas un rakstītu par tām grāmatu.
Sētniekiem rīta darbi sākas jau tad, kad daļa cilvēku vēl guļ. Mudīte Pozņaka ir viena no ilggadējām sētniecēm Valmieras pusē. Vietējie viņu ciena, bet viņa pati saka – sniegu tīra ar prieku un puķu dobju ravēšanu uztver kā meditāciju. Viena gan viņai pietrūkst – agrāk, kad viņa sāka sētnieces darba gaitas, notikušas vērienīgas balles gada beigās, bet tagad tādu vairs nav.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
