Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Rīgā katru dienu ierodas arvien jaunas un jaunas Ukrainas bēgļu ģimenes, kas šurp mērojušas ilgas stundas automašīnās, šķērsojot vairāku valstu robežas. Ar divām ģimenēm – no Harkivas un Kijivas – sarunājās Latvijas Televīzija.
Bēgle Tetjana Čorna izbrauca no Ukrainas, cerot, ka paziņas palīdzēs no valsts izkļūt viņas dēlam. Tā kā tas neizdevās, sieviete devusies atpakaļ uz dzimteni pakaļ savam pusaudzim, kā arī palīdzēt vēl citām mātēm izkļūt no Ukrainas. Pirms tam viņa tikās ar Latvijas Televīziju.
Aizkraukles novada Pļaviņās jauna veterinārārstu ģimene – Madara un Miks Kaidaki – pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē atvēruši savu veterināro klīniku un aptieku. Atrast pirmos klientus palīdzēja reklāmas lapiņu mešana pastkastēs, bet klīnika tika iekārtota ar projektu palīdzību, viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
„Gada balvas medicīnā 2021” nominācijā „Gada ārsta palīgs” balvu ieguva Gulbenes novada Druvienas pagasta feldšere Larisa Zvirgzdiņa. Tas, balsojot par savu dakteri, ir vietējo cilvēku novērtējums viņas 40 gadu darbam Druvienā.
Ukrainā bēgļu transportā priekšroka ir cilvēkiem, bet mājdzīvniekus līdzi iespējams paņemt vien tad, ja brauc paši ar savu transportu. Žitomirā sastaptie Olga un Jevgēnijs tieši savu mīluļu dēļ ceļā pavadījuši daudz ilgāku laiku.
Latvijā informātikas un programmēšanas olimpiādē pirmo reizi 35 gadu laikā zelta medaļu izcīnījusi meitene – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece Ramona Poreitere.
Visā pasaulē jūt līdzi Ukrainai. Arī latviešu kopienā pāri okeānam karš liek gan aktīvi rīkoties: vākt ziedojumus, medikamentus, gan atcerēties pašu piedzīvoto, bēgot no kara šausmām un komunisma Otrā pasaules kara laikā.
Ukrainā ir 40 miljoni cilvēku. Dažas dienas pirms zvērīgā Krievijas uzbrukuma mēs Ukrainā satikām četrus no viņiem. Viņu skolas, mājas un darba vietu lādiņi vēl nebija iznīcinājuši.
Pēdējos gados populārs kļuvis jauns ziedošanas veids, kad cilvēki nozīmīgos datumos – dzimšanas un vārda dienās, kāzās un pat bērēs – aicina nenest dāvanas un ziedus, bet gan ziedot kādam konkrētam, cēlam mērķim. Savā jubilejā no apdāvināšanas atteicies arī aktieris Gundars Āboliņš, aicinot draugus ziedot konkrētam dievnamam.
Jekaterinai Skuridinai, kura Ukrainu pameta kara dēļ, vēl joprojām liekas, ka viņa ir ceļā. 24. februārī viņa izgāja ārā no sava Kijivas dzīvokļa līdz bumbu patvertnei. Taču 7. martā viņa attapās Rīgā, mūziķa Renāra Kaupera mājā.
Šķiet, neviens latvietis visā pasaulē šobrīd nav vienaldzīgs. Teju ikkatrs savā mītnes zemē dara, ko spēj, lai savu robežu iespējās atbalstītu Ukrainu. Iespējams, tas ir zināms veids, kā ar aktīvu darbību nomierināt arī sevi, jo gandrīz visi atzīst – mēs šo situāciju laižam caur sirdi, līdzpārdzīvojam, kamēr liela daļa rietumnieku, kuri nav pieredzējuši ne bruņotus konfliktus, ne okupāciju, to uztver citādāk, ne tik emocionāli. Latvieši arī uztraucas par to, lai karš Ukrainā nekļūtu par "jauno normālo", kad sabiedrības interese pārblīvētā informācijas daudzuma laikmetā par to noplaks.
No Krievijas izraisītā kara Ukrainā aizbēgušo cilvēku stāstus vieno nespēja noticēt redzētajam un laika izjūtas zudums, taču pāri visam cerība, ka varēs atgriezties drošā dzimtenē. Latvijas Radio devās uz Ukrainas pierobežu Polijā un Slovākijā, lai uzklausītu kara bēgļu stāstus.
Mēs visi jūtamies bezpalīdzīgi klaja ļaunuma priekšā, pārliecināts ir fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs, domājot par Krievijas agresiju Ukrainā. Viņš uzsver, ka šādi krīzes brīži palīdz mums novērtēt brīvību un drošību: "Var tikai novēlēt to, lai šī brīvība un drošība skartu visus cilvēkus – gan tos, kas šobrīd cieš Ukrainā, gan arī tos, kas cieš Krievijā."
Bērnu klīniskas universitātes slimnīcas psihiatra Ņikitas Bezborodova tēvs un vecvecāki atrodas kara pārņemtajā Ukrainā. Uzreiz pēc Krievijas iebrukuma ārsts ģimenei piedāvājis iespēju pārcelties uz Latviju, taču tā tika noraidīta. Tēvs, līdzīgi kā liela daļa ukraiņu, pat neapsverot iespēju pamest valsti, Bezborodovs stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Monopols”.
Liepājniece Evija Reine ar sportu reiz sāka nodarboties, lai tiktu galā ar muguras problēmām. Ar laiku no veselības atgūšanas veida tas pārtapis dzīvesveidā, un pērn liepājniece uzvarēja Antarktīdas ledus maratonā, turklāt ar jaunu rekordu savā kategorijā, viņa stāsta podkāstā “Zaļgalvis” sarunā ar Rvīnu Vardi.
Ar tēta fotogrāfiju nelielajā čemodānā un cerību viņu atkal satikt – Latvijā no Ukrainas ieradusies Kilomičenko ģimene. Mamma un trīs bērni. Jaunākajam dēliņam vēl nav divi gadi. Sieviete, kura ir fotogrāfe, stāstīja, ka notiekošais dzimtenē viņai joprojām šķiet kā filmas kadri, nevis realitāte. Un to, kas ir karš, viņu ģimenē zina labi. Jo ģimene karoja Otrā pasaules karā, bet viņas tētis – Afganistānā.
Spēt aizsargāt savus bērnus, ja tas būs nepieciešams. Ar šādu mērķi Zemessardzē iestājies televīzijas un radio raidījumu vadītājs – divu bērnu tēvs Gustavs Terzens.
Laura Vilcāne ar dēlu Edgaru ir Kijevas kultūras darbinieki – mamma strādā Kijevas Drāmas un komēdijas teātrī, bet dēls ir komponists. Krievijas sāktā kara pirmajā rītā Edgars pamodies no sprādzienu skaņām, taču nolēmis vēl pagaidīt un mammu nemodināt. Nu viņi patvērumu no kara atraduši Edgara tēva dzimtenē Latvijā.
Krievijas iebrukums Ukrainā uzjundījis sāpīgas atmiņas Latvijas senioriem, kuri paši piedzīvojuši Otrā pasaules kara šausmas. Tolaik viņi bijuši bērni, taču bumbu sprādzieni, došanās bēgļu gaitās un tuvu cilvēku nāve no agresora mestas bumbas atmiņā palikusi līdz pat šai dienai.
Kinorežisors un producents Staņislavs Tokalovs atzīst, ka šobrīd viņš izjūt savas profesijas bezjēdzīgumu. No Ukrainas dažas dienas pirms kara sākuma pie viņa atbraucis brālis Daniils, jūrnieks. Tagad viņi kopā cenšas no kara elles dabūt ārā tēvu un citus radus.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
