Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Kad Kuldīgas dienas aprūpes centrs "Pūces" nesen svinēja piecu gadu jubileju, viena no tā apmeklētājām, Larisas kundze, darbiniecēm kā pateicību uzdāvināja pašas pīto groziņu. Visi viņas rokdarbi ir īpaši, jo Larisas kundze ir neredzīga. Viņa pasauli skata ar rokām. Pacietīgi, centimetru pa centimetram top cepures, šalles, čībiņas. Šobrīd viņa vairāk pievērsusies tapošanai.
"Ar savu neatlaidību esmu sasniegusi daudz, neskatoties uz depresiju un visiem tiem kalniem, kam esmu gājusi pāri," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja dziedātāja un ētera personība Liene Stūrmane, kura plašāk pazīstama ar segvārdu Atvara. Viņa atzina – nevienam nenovēlētu tādu bērnību, kādu ir piedzīvojusi pati. Tēvs bija alkoholiķis, kura dēļ cieta visa ģimene. Savas emocijas Atvara burtiski apēda un pusaudžu gados svēra ap 125 kilogramiem.
Lilija Ziediņa dzīvo Aizkraukles novada Skrīveros. Pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības viņa aizgāja no darba veikalā un sāka gatavot ziepes un sveces. Lilija veido nevis tradicionālas ziepes, ar kurām mazgāt rokas, bet pati izgatavo silikona formas un no ziepēm darina puķu pušķus, kūkas gabaliņus, sēnes un citas lietas. Šīs zināšanas Lilija apguvusi divus gadus, attālināti mācoties ziepju gatavošanas skolā, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Ukrainiete Olha Horbenko bēga no Kijivas kara sākumā, taču viņas vīrs nolēma palikt un palīdzēt armijai. Pēc kāda Vācijā pavadītā laika Kijivā atgriezās arī viņu meita – ģimene nolēma, ka fiziska drošība nav vienīgais svarīgais faktors pusaudzei. Olha ar vecāko dēlu palika Vācijā, kur viņa palīdz ukraiņu sievietēm grūtniecēm kā dūla un cer, ka Ukrainai būs pietiekami daudz resursu un pietiekami daudz izpratnes no citām valstīm, lai tai palīdzētu.
Diāna Kačane dzimusi jauktā ģimenē Latvijā. Viņa gāja latviešu bērnudārzā, bet mācījās krievu skolā, ciemojās gan pie latviešu vecmāmiņas laukos, gan pie ukraiņu omītes Liepājā un ir izaugusi ar stāstiem par abu valstu vēsturi. Diāna strādāja algotu darbu, bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā nolēma mainīt savu nodarbošanos, tostarp palīdzēt cilvēkiem no Ukrainas, vēstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Jau vairākus mēnešus brīvprātīgie – privātpersonas un kara bēgļi – ik nedēļu gādā, lai karā sakropļotie Ukrainas karavīri, kuri ārstējas Latvijā, varētu baudīt arī mājās ceptus pīrādziņus un kotletes. Viņi sevi iesaukuši par karbonāžu bataljonu.
Pirms 12 gadiem rīdzinieku Mežuļu ģimene paralēli darbam Rīgā uzsāka krūmmelleņu audzēšanu netālu no Staiceles, daudzus gadus ogu sezonā ik nedēļas nogali tika mēroti 130 kilometri līdz savai saimniecībai "Ģinēni", taču nu jau divus gadus Ērika un Uldis Mežuļi ir laucinieki. Savu izvēli viņi nenožēlo, vienīgi nākas izjust to, ka tuvākajā apkaimē vairs nav nevienas vidusskolas.
DI jeb, projektu valodā runājot, – deinstitucionalizāzija. Pērn rudenī Latvijā noslēdzās astoņus gadus ilgušais Eiropas Savienības līdzfinansētas pasākums, kura būtību varētu skaidrot kā palīdzību pāriet uz dzīvi sabiedrībā vai atgriezties tajā cilvēkiem, kuriem spējas sevi aprūpēt ir ierobežotas. Uz projektu pieteicās arī Limbažu pašvaldība un tas vaiņagojās ar no jauna uzbūvētu grupu māju pašā pilsētas centrā. Bet skaistā māja ir tikai ārējā čaula, kas nu jāpiepilda.
Raķetes triecienā sagrauta māja. Dzīve pie kaimiņiem pagrabā, un tad patvērums ārzemēs, vēlāk atgriešanās Ukrainā, kur kopumā jau trīsreiz nācies mainīt dzīvesvietu. Tā pagājuši divi kara gadi ukrainietes Jūlijas ģimenei.
Krievijas uzsāktā kara sākumā no uzlidojumiem slēpušies pagrabos, patvertnēs, metro, tagad viņi ir Latvijā. Latvijā šobrīd reģistrēti vairāk nekā 32 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju. Bēgļu kustība nav apsīkusi – daudzi no Latvijas dodas tālāk, citi atgriežas Ukrainā. Natālijas ģimene, kas Ukrainu pameta 2022. gada martā, lai apmestos Rēzeknē, pārvar grūtības, bet dzīvo dalītu dzīvi – it kā šeit, bet ar domām tur, mājās, kurās noteikti grib atgriezties.
Koncerti ar Ukrainas jauniešu un bērnu uzstāšanos, mītiņi, ziedojumu vākšana un ierakumu sveču liešana – apritot diviem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, 24. februārī arī Rēzeknē un Daugavpilī aktīvie reģiona ļaudis kopā ar ukraiņiem, kuri tagad dzīvo Latgalē, organizē dažādus atbalsta pasākumus Ukrainai.
Pasniedzēja un rakstniece, ukrainiete Margarita Čerņenko kopā ar vīru Latvijā ieradās pirms gada, kura laikā viņa paguvusi apgūt latviešu valodu, un regulāri dodas uz darbnīcu, kur palīdz veidot maskēšanās tīklus Ukrainas armijai. Savukārt Tatjana Čirkova ar vīru un bērniem Latvijā nonāca pirms pusotra gada. Viena no viņas darba vietām ir biedrības "Tavi draugi" informācijas centrs, kuru dēvē arī par "Pentagonu". Viņas uzdevums ir organizēt palīdzību citiem ukraiņu bēgļiem un sniegt palīdzīgu roku, lai viņi vieglāk varētu adaptēties dzīvei Latvijā. Abas ukrainietes savos stāstos dalījās ar Latvijas Televīzijas raidījumu "Rīta Panorāma".
Ārste no Ukrainas Alīna Čera aptuveni pirms pusotra gada bija atbēgusi no kara plosītās Ukrainas pilsētas Mariupoles un sākusi darbu Kuldīgas slimnīcas ilgstošas sociālās aprūpes nodaļā. Tolaik viņa teica, ka viņai nav vairs, kur atgriezties, – mājas nodegušas, arī darba vietas vairs nav. Šobrīd Alīna Kuldīgas slimnīcā jau strādā par ārsti, aktīvi mācās latviešu valodu un joprojām ir pārliecināta, ka Latvija būs viņas pastāvīgās mājas.
Silvija un Arvis Mozuļčiki Cēsu novada Kaives pagasta zemnieku saimniecībā "Bitītes" saimnieko nelielā zemes platībā – piecos hektāros, tāpēc abi pabeidza biškopības kursus un, piedaloties mazo lauku saimniecību projektā, iegādājās darbam ar bitēm nepieciešamo inventāru. Tagad saimniekiem ir 51 bišu saime. No medus Silvija gatavo dažādus produktus un saimniecībā uzņem arī tūristus, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Mēs, vīrieši, esam tādi, ka mums viss ir "heijā, viss ir labi!", un tikai tad, kad zvani nozvana, mēs meklējam palīdzību. Es pats esmu spilgts piemērs – man jau pirms ļaundabīgā vēža atklāšanas divus, trīs gadus iepriekš tika atklāts labdabīgs audzējs," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Agris Freibergs. Šobrīd Agris ir "Dzīvības koks" mentors tieši jautājumos par vīriešu onkoloģiju, bet pirms kāda laika viņam pašam izoperēja prostatas vēzi. Pats izgājis ārstēšanās ceļu, Agris tagad var un vēlas palīdzēt arī citiem vīriešiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, bet par tām klusē.
Vecāki Māri Šņickovski nemudināja strādāt viņu saimniecībā, bet bērnībā tas bija teju viss, ko viņš sajuta un redzēja – smags darbs un lauki. Šodien viņš ir pārņēmis 80 hektāru lielo saimniecību Elejas pusē, strādā kopā ar vecākiem, bet vairs nelaužot muguras, jo var noalgot palīgus ar čaklām rokām. Māra lielākais lepnums ir bioloģiskais ābeļdārzs – tur viņu var sastapt visbiežāk, viņš atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Savu pirmo tamboradatu iecavniece Ginta Zaumane rokās paņēma jau četru gadu vecumā un vēl šobaltdien atceras to lielo raudāšanu, kad bērndārzā, cakojot rokdarbu, plastmasas adatiņa salūza. Kopš tiem laikiem, kā pati smej, tā dzīves cakošana arī aizgājusi. Saukt Gintu par rokdarbnieci būtu nepateikt neko. Reiz izmācījusies par darbmācības skolotāju, viņa ada, tamborē, izšuj, pērļo rotas, somiņas, piespraudes un vaiņagus, glezno un veido no māla – sākot ar traukiem un beidzot ar visdažādākajiem dekoriem.
Gita Dukāte Tukuma novada Kandavas pagasta viensētā "Nāgas" izveidojusi bioloģisko piemājas saimniecību. Tajā viņa kopā ar vīru 60 hektāros audzē graudus un dārzeņus, bet kūtī tur četras govis un četras sivēnmātes. Gita, tāpat kā vīrs, strādā arī algotu darbu – viņa ir pavāre, bet vīrs darbojas dzelzceļa jomā. Gitai pārsvarā jāstrādā brīvdienās, tāpēc viņa pati to sauc par atpūtu no lauksaimniecības darbiem, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Uzņēmējai Olgai Lekovai karš sākās jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta bēgt no Doneckas uz Kijivu. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma viņa nolēma vairs nekur nemukt, bet rast veidu, kā būt noderīga. Diplomēta būvinženiere ar savu komandu nodevās bumbu patvertņu iekārtošanai un remontam, viņa uzsver, ka nav vienkārši jābūt patvertnēm, bet tām jānodrošina, lai cilvēki tajās var strādāt, mācīties, gulēt un uzturēties ilgāku laiku.
Gunitai Mūrniecei-Krišānei paticis šūt, kopš viņa sevi atceras. Nav brīnums, ka reiz viņa piepildīja senlolotu sapni un Ludzā atvēra pati savu šūšanas darbnīcu. Kā jau katram zīmolam pieklājas, bija jāizdomā skanīgs, prātā paliekošs nosaukums. Izvēle krita uz veco labo beņķi, kurš viņai tika mantojumā no vecajām mājām un uz kura reiz bija tik ērta šūšana. Nu tas stāv salonā kā talismans.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
