Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Silvija Brice no Preiļu puses uzsver, ka rūpes par dēlu Aleksandru ir viņas misija. Puisis ir pilnīgi nedzirdīgs, un pretēji drūmajām prognozēm, ka zēns nekad nerunās, ar ģimenes, radu, pedagogu, sociālo darbinieku un līdzcilvēku atbalstu izdevies sasniegt daudz vairāk. Aleksandrs šogad ir Daugavpils Stropu pamatskolas – attīstības centra absolvents, komunicē zīmju, kā arī latviešu, krievu un angļu valodā, un sapņo kļūt par jūrnieku vai mehāniķi.
"Es dejoju striptīzu. Tā bija iespēja tam laikam nopelnīt gana lielu naudas summu. Vai tas bija viegli? Nē. Vai es to darītu vēlreiz? Ja mani dzīve noliktu uz ceļiem, tad es to darītu vēlreiz, jā," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja Gundega Bidere. Ar nopelnīto naudu viņai izdevās palīdzēt dzīvniekiem un dibināt dzīvnieku aizsardzības biedrību "Ķepu ķepā".
Evita Ūdre 16 gadus veidoja raidījumus Smiltenes televīzijā, bet pirms nepilniem diviem gadiem piedalījās pašvaldības rīkotajā konkursā jaunajiem uzņēmējiem un izveidoja savu šūšanas darbnīcu. Pirmo rotaļlietu Evita uzšuva savam mazdēliņam, bet tagad mīļspilvenu un rotaļlietu šūšana bērniem kļuvusi par mazo biznesu, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Sākums bijis bezcerīgs, bet izdevās izveidot komandu, sakārtot ražošanu un izskaust padomju domāšanu – tā par šodienas darbiem Lodes ķieģeļu rūpnīcā Liepas pagastā saka tās vadītājs. Rūpnīcā aizvien ir dzīva tradīcija ķieģeļu vārdu došanā, turklāt, atšķirībā no aizgājušajiem laikiem, tagad notiek arī rūpīga kvalitātes kontrole – katrs ķieģelis saņēmis cilvēka roku pieskārienu.
Ādažu militārajā bāzē šobrīd ikdienā uzturas aptuveni 600 Kanādas karavīri. Rudenī kanādiešu militārpersonu skaits Latvijā pieaugs līdz diviem tūkstošiem. Kā šobrīd jūtas Kanādas karavīri Latvijā?
"Režīms, kāds bija šovā, ļoti izdedzināja. Tas, ka nebija laika runāties, sadedzināja arī manas attiecības laulībā, jo bija daudz pārpratumu, kā izrādās," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja Līga Rīdere. Viņa ir daudzbērnu mamma. Kad viņa sāka īstenot savu sapni – dziedāt un rakstīt dziesmas, viņas vīrs pameta ģimeni. Tas bija liels trieciens, kā arī dzīves posms, kurā nācās mācīties pielāgoties apstākļiem un jaunai realitātei.
Zausku ģimenei sapņi sāka piepildīties atgūtajā senču īpašumā Launkalnes pusē. Tur Indra un Andris varēja sākt nodoties savai sirdslietai dārzkopībai. Gadiem ejot, tika iekārtota māja, iekopta zeme, viena pēc otras slietas siltumnīcas, un par viņu darba augļiem smilteniešiem bija prieks. Bet šogad pavasaris viņu "Dārziņos" atnāca ar ugunsnelaimi – īsā brīdī sadega viss, itin viss. Palika vien tas, kas mugurā. Zausku ģimenei sava dzīve nu jāsāk celt no jauna, uz krāsmatām. Lielais zaudējums abiem ir licis pārskatīt arī dzīves vērtības, un viena no pirmajām atziņām – cik gan apkārt ir daudz labu cilvēku!
Andris Savinovs ir Godasardzes rotas instruktors, kurš, veicot sava amata pienākumus, pie Brīvības pieminekļa nostāvējis 428 stundas. Savukārt šogad militārajā parādē Rēzeknē viņš lepojas par iespēju piedalīties kopā ar savu tēti, kurš dienē Zemessardzē.
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljonu vada sieviete – komandiere Antoņina Bļodone, kura savu dzīvi ar militāro jomu vēlējusies saistīt jau no bērnības.
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljona ikgadējās mācībās "Zibens 2024" Latvijas Televīzijas sastaptie Valsts aizsardzības dienesta (VAD) jauniesauktie norādīja, ka mācībās apgūst dažādas svarīgas iemaņas un nebīstas izaicinājumu. Savukārt gaidāmajos valsts svētkos plāno sēsties pie svinību galda ar ģimeni.
Gulbenes novada Lejasciema pagasta viensētā "Kalniņi" saimnieko meita un mamma – Vita un Velga Bisenieces. Vita pēc gariem gadiem Rīgā arvien vairāk ilgojās pēc savām dzimtas mājām, tāpēc pirms četriem gadiem atgriezās laukos, īstenoja "LEADER" projektu un izveidoja ražošanas telpas, kur liofilizē jeb saldējot izžāvē ogas, augļus un dārzeņus, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Kā smej Kristaps Raipalis no Apes, viņš ar savu mīļoto sievieti Danu dzīvo katra džeka sapnī – vienā istabiņā darbnīcā, kas iekārtota bijušajā lopu fermā. Daudzi tam negrib ticēt. Toties viņam ir savs mūsdienīgs serviss, kurā ārstē auto vissmalkākās kaites, un kundes brauc pat no Rīgas un Igaunijas. Savukārt Dana rosās savā šūšanas salonā, kur pēc ielaušanās šūšanas pasaulē rada to, kas pašas sirdij tuvs.
Māris Kreicbergs ir viens no lielākajiem Latvijas biškopjiem. Bet daudzi viņu pazīst nevis kā bitenieku, bet kā izcilu dabas fotogrāfu. Jau daudzus gadus viņa aizraušanās, vaļasprieks un neatņemama dzīves daļa ir dabas fotogrāfija.
Marekam ir 44 gadi, bet pilnīgi neredzīgs viņš ir jau 12 gadus. Pirmie pieci gadi bijuši smagi, viņš zaudējis darbu kokrūpniecībā, tolaik izjukusi arī laulība. No tuviniekiem savas emocijas Mareks slēpis, bet piecu gadu laikā trīs reizes mēģināja aiziet no dzīves, to viņš atklāja Latvijas Radio raidierakstā "Uz redzi!". Nu Mareks pārcēlies uz dzīvi Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas ciematā un, kā pats saka, ir "izmācījies par neredzīgo". Tas ļāvis viņa dzīvē atgriezties priekam.
"Man bija sajūta, ka es neesmu īpaši gudrs. Pirmajās klasēs tev ir jālasa, bet man tas sagādāja grūtības," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Jānis Krievāns. Turpretim šobrīd viņš vada "Junior Achievement Latvia" – organizāciju, kas veicina skolēnu attīstību uzņēmējdarbībā.
Tēvs un dēls Andris un Ivars Cīruļi no Tukuma novada Engures pagasta Bērzciema ir piekrastes zvejnieki. Tāpat kā viņu senči, arī Cīruļi zvejo gan jūras piekrastē, gan Engures ezerā. Andris ir arī biedrības "Mazjūras zvejnieki" valdes priekšsēdētājs, kurā apvienojušies 62 piekrastes zvejnieki no Kuivižiem līdz Jūrmalciemam, kas cīnās par to, lai piekrastes zvejnieku arods Latvijā neaizietu postā, viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Alisei ir 22 gadi, viņa ir neredzīga kopš dzimšanas. Strādā, studē, brīvajā laikā spēlē Strazdumuižas pūtēju orķestrī un klausās gotisko metālu. Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" viņa atzina, ka stereotipi par neredzīgiem cilvēkiem sabiedrībā joprojām eksistē – par nepieciešamību aptaustīt sejas, par nepieciešamo palīdzības daudzumu, par vārda "redze" nelietošanu.
Kad rīdzinieki Inga un Andris Graumaņi pārcēlās uz dzīvi Līgatnē, pirmais, ko viņi savā padomju laikos celtajā īpašumā izdarīja – kūti un garāžu, kas bija viens vesels, pārbūvēja par "Skaņu telpu". Skaņa viņiem ir ikdienas nepieciešamība, jo abi ir skaņu terapeiti. Inga ir arī pedagoģijas maģistre un kordirģente, bet Andris celmu bungu un dažādu mūzikas instrumentu meistars. Gongu meditācija, dziedošo trauku masāža, enerģijas centru līdzsvarošana, apzinātā elpošana vai dziedināšana ar balsi ir lietas, kas pie mums ienākušas samērā nesen, taču sens ir bijis tilts starp galvu un sirdi.
"Nedzīvos līdz 12 gadiem, būs traki. Varbūt līdz 18 gadiem neizdzīvos – man tika doti šādi izdzīvošanas termiņi. Man bija nopietna depresija, jo es sāku gaidīt savu nāvi," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja Ieva Plūme. Ievai ir iedzimta sirdskaite – starp abiem sirds kambariem ir paliels caurums, kas nav operējams.
"Negribas, lai paliek sliktāk. Negribas, lai viņai atsakās rociņas un kājiņas. Es negribu, lai viņai sāp, un tāpēc es ļoti gribētu, lai atrastos tās zāles," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" sacīja Sintija Bergmane. Viņa meitai sāka meklēt diagnozi, kad saprata, ka kaut kas nav kārtībā – meita neattīstījās atbilstoši savam vecumam, bieži slimoja, piedzīvoja krampjus. Sintija ar meitiņu apmeklēja daudzus ārstus, bet palīdzēt neviens īsti nespēja. Diagnozi uzstādīja vien deviņu gadu vecumā. Tā izrādījās ļoti reta ģenētiska slimība, kuras ārstēšanai zāļu pasaulē nav.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.