Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Smaga bērnība, emociju «apēšana», upura loma un liekais svars. Dziedātājas Atvaras stāsts
Smaga bērnība, emociju «apēšana», upura loma un liekais svars. Dziedātājas Atvaras stāsts
"Ar savu neatlaidību esmu sasniegusi daudz, neskatoties uz depresiju un visiem tiem kalniem, kam esmu gājusi pāri,"  Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja dziedātāja un ētera personība Liene Stūrmane, kura plašāk pazīstama ar segvārdu Atvara. Viņa atzina – nevienam nenovēlētu tādu bērnību, kādu ir piedzīvojusi pati. Tēvs bija alkoholiķis, kura dēļ cieta visa ģimene. Savas emocijas Atvara burtiski apēda un pusaudžu gados svēra apmēram 125 kilogramus.
Pēc smagas slimības aizgāja no darba veikalā un sāka veidot amizantas ziepes. Lilijas Ziediņas stāst...
Pēc smagas slimības aizgāja no darba veikalā un sāka veidot amizantas ziepes. Lilijas Ziediņas stāsts
Lilija Ziediņa dzīvo Aizkraukles novada Skrīveros. Pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības viņa aizgāja no darba veikalā un sāka gatavot ziepes un sveces. Lilija veido nevis tradicionālas ziepes, ar kurām mazgāt rokas, bet pati izgatavo silikona formas un no ziepēm darina puķu pušķus, kūkas gabaliņus, sēnes un citas lietas. Šīs zināšanas Lilija apguvusi divus gadus, attālināti mācoties ziepju gatavošanas skolā, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Kara izšķirta ģimene: Olha ar dēlu pagaidām veido dzīvi Vācijā, 12 gadus vecā meita atgriezās pie tē...
Kara izšķirta ģimene: Olha ar dēlu pagaidām veido dzīvi Vācijā, 12 gadus vecā meita atgriezās pie tēva Kijivā
Ukrainiete Olha Horbenko bēga no Kijivas kara sākumā, taču viņas vīrs nolēma palikt un palīdzēt armijai. Pēc kāda Vācijā pavadītā laika Kijivā atgriezās arī viņu meita – ģimene nolēma, ka fiziska drošība nav vienīgais svarīgais faktors pusaudzei. Olha ar vecāko dēlu palika Vācijā, kur viņa palīdz ukraiņu sievietēm grūtniecēm kā dūla un cer, ka Ukrainai būs pietiekami daudz resursu un pietiekami daudz izpratnes no citām valstīm, lai tai palīdzētu.
Līdz ar karu Ukrainā aizgāja no darba, izveidoja savu darbnīcu un palīdz bēgļiem – Diānas Kačanes st...
Līdz ar karu Ukrainā aizgāja no darba, izveidoja savu darbnīcu un palīdz bēgļiem – Diānas Kačanes stāsts
Diāna Kačane dzimusi jauktā ģimenē Latvijā. Viņa gāja latviešu bērnudārzā, bet mācījās krievu skolā, ciemojās gan pie latviešu vecmāmiņas laukos, gan pie ukraiņu omītes Liepājā un ir izaugusi ar stāstiem par abu valstu vēsturi. Diāna strādāja algotu darbu, bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā nolēma mainīt savu nodarbošanos, tostarp palīdzēt cilvēkiem no Ukrainas, vēstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Rīdzinieki Staicelē izveido vērienīgu krūmmelleņu saimniecību
Rīdzinieki Staicelē izveido vērienīgu krūmmelleņu saimniecību
Pirms 12 gadiem rīdzinieku Mežuļu ģimene paralēli darbam Rīgā uzsāka krūmmelleņu audzēšanu netālu no Staiceles, daudzus gadus ogu sezonā ik nedēļas nogali tika mēroti 130 kilometri līdz savai saimniecībai "Ģinēni", taču nu jau divus gadus Ērika un Uldis Mežuļi ir laucinieki. Savu izvēli viņi nenožēlo, vienīgi nākas izjust to, ka tuvākajā apkaimē vairs nav nevienas vidusskolas. 
«Kā īstā ģimenē, kā īstās mājās.» Ieskats Limbažu grupu mājas rosīgajā ikdienā
«Kā īstā ģimenē, kā īstās mājās.» Ieskats Limbažu grupu mājas rosīgajā ikdienā
DI jeb, projektu valodā runājot, – deinstitucionalizāzija. Pērn rudenī Latvijā noslēdzās astoņus gadus ilgušais Eiropas Savienības līdzfinansētas pasākums, kura būtību varētu skaidrot kā palīdzību pāriet uz dzīvi sabiedrībā vai atgriezties tajā cilvēkiem, kuriem spējas sevi aprūpēt ir ierobežotas. Uz projektu pieteicās arī Limbažu pašvaldība un tas vaiņagojās ar no jauna uzbūvētu grupu māju pašā pilsētas centrā. Bet skaistā māja ir tikai ārējā čaula, kas nu jāpiepilda.
Ukraiņu bēgļu ģimenes sašķeltā dzīve: it kā šeit, bet ar domām – tur
Ukraiņu bēgļu ģimenes sašķeltā dzīve: it kā šeit, bet ar domām – tur
Krievijas uzsāktā kara sākumā no uzlidojumiem slēpušies pagrabos, patvertnēs, metro, tagad viņi ir Latvijā. Latvijā šobrīd reģistrēti vairāk nekā 32 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju. Bēgļu kustība nav apsīkusi – daudzi no Latvijas dodas tālāk, citi atgriežas Ukrainā. Natālijas ģimene, kas Ukrainu pameta 2022. gada martā, lai apmestos Rēzeknē, pārvar grūtības, bet dzīvo dalītu dzīvi – it kā šeit, bet ar domām tur, mājās, kurās noteikti grib atgriezties.
Ar cerību, ka cilvēkos kaut kas pamodīsies, latgalieši turpina palīdzēt Ukrainai
Ar cerību, ka cilvēkos kaut kas pamodīsies, latgalieši turpina palīdzēt Ukrainai
Koncerti ar Ukrainas jauniešu un bērnu uzstāšanos, mītiņi, ziedojumu vākšana un ierakumu sveču liešana – apritot diviem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, 24. februārī arī Rēzeknē un Daugavpilī aktīvie reģiona ļaudis kopā ar ukraiņiem, kuri tagad dzīvo Latgalē, organizē dažādus atbalsta pasākumus Ukrainai.
Gada laikā iemācīties latviski un nekad nežēloties. Ukrainas bēgļu Margaritas un Tatjanas stāsti
Gada laikā iemācīties latviski un nekad nežēloties. Ukrainas bēgļu Margaritas un Tatjanas stāsti
Pasniedzēja un rakstniece, ukrainiete Margarita Čerņenko kopā ar vīru Latvijā ieradās pirms gada, kura laikā viņa paguvusi apgūt latviešu valodu, un regulāri dodas uz darbnīcu, kur palīdz veidot maskēšanās tīklus Ukrainas armijai. Savukārt Tatjana Čirkova ar vīru un bērniem Latvijā nonāca pirms pusotra gada. Viena no viņas darba vietām ir biedrības "Tavi draugi" informācijas centrs, kuru dēvē arī par "Pentagonu". Viņas uzdevums ir organizēt palīdzību citiem ukraiņu bēgļiem un sniegt palīdzīgu roku, lai viņi vieglāk varētu adaptēties dzīvei Latvijā. Abas ukrainietes savos stāstos dalījās ar Latvijas Televīzijas raidījumu "Rīta Panorāma".
Ārste no Mariupoles turpina strādāt Kuldīgas slimnīcā un neplāno atstāt Latviju
Ārste no Mariupoles turpina strādāt Kuldīgas slimnīcā un neplāno atstāt Latviju
Ārste no Ukrainas Alīna Čera aptuveni pirms pusotra gada bija atbēgusi no kara plosītās Ukrainas pilsētas Mariupoles un sākusi darbu Kuldīgas slimnīcas ilgstošas sociālās aprūpes nodaļā. Tolaik viņa teica, ka viņai nav vairs, kur atgriezties, – mājas nodegušas, arī darba vietas vairs nav. Šobrīd Alīna Kuldīgas slimnīcā jau strādā par ārsti, aktīvi mācās latviešu valodu un joprojām ir pārliecināta, ka Latvija būs viņas pastāvīgās mājas.   
Pirmo bišu saimi noķēra skolas skurstenī. Biškopju Silvijas un Arvja Mozuļčiku stāsts
Pirmo bišu saimi noķēra skolas skurstenī. Biškopju Silvijas un Arvja Mozuļčiku stāsts
Silvija un Arvis Mozuļčiki Cēsu novada Kaives pagasta zemnieku saimniecībā "Bitītes" saimnieko nelielā zemes platībā – piecos hektāros, tāpēc abi pabeidza biškopības kursus un, piedaloties mazo lauku saimniecību projektā, iegādājās darbam ar bitēm nepieciešamo inventāru. Tagad saimniekiem ir 51 bišu saime. No medus Silvija gatavo dažādus produktus un saimniecībā uzņem arī tūristus, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
«Dzīve turpinās arī pēc prostatas vēža.» Agra Freiberga pieredze cīņā ar audzēju
«Dzīve turpinās arī pēc prostatas vēža.» Agra Freiberga pieredze cīņā ar audzēju
"Mēs, vīrieši, esam tādi, ka mums viss ir "heijā, viss ir labi!", un tikai tad, kad zvani nozvana, mēs meklējam palīdzību. Es pats esmu spilgts piemērs – man jau pirms ļaundabīgā vēža atklāšanas divus, trīs gadus iepriekš tika atklāts labdabīgs audzējs," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Agris Freibergs. Šobrīd Agris ir "Dzīvības koks" mentors tieši jautājumos par vīriešu onkoloģiju, bet pirms kāda laika viņam pašam izoperēja prostatas vēzi. Pats izgājis ārstēšanās ceļu, Agris tagad var un vēlas palīdzēt arī citiem vīriešiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, bet par tām klusē. 
«Es redzu laukos biznesu.» Māra stāsts par zemes darbiem «vislabākās mazpilsētas» Elejas pusē
«Es redzu laukos biznesu.» Māra stāsts par zemes darbiem «vislabākās mazpilsētas» Elejas pusē
Vecāki Māri Šņickovski nemudināja strādāt viņu saimniecībā, bet bērnībā tas bija teju viss, ko viņš sajuta un redzēja – smags darbs un lauki. Šodien viņš ir pārņēmis 80 hektāru lielo saimniecību Elejas pusē, strādā kopā ar vecākiem, bet vairs nelaužot muguras, jo var noalgot palīgus ar čaklām rokām. Māra lielākais lepnums ir bioloģiskais ābeļdārzs – tur viņu var sastapt visbiežāk, viņš atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti". 
Pirmo tamboradatu rokās paņēma 4 gadu vecumā. Ciemos pie skaistuma cakotājas Gintas Iecavā
Pirmo tamboradatu rokās paņēma 4 gadu vecumā. Ciemos pie skaistuma cakotājas Gintas Iecavā
Savu pirmo tamboradatu iecavniece Ginta Zaumane rokās paņēma jau četru gadu vecumā un vēl šobaltdien atceras to lielo raudāšanu, kad bērndārzā, cakojot rokdarbu, plastmasas adatiņa salūza. Kopš tiem laikiem, kā pati smej, tā dzīves cakošana arī aizgājusi. Saukt Gintu par rokdarbnieci būtu nepateikt neko. Reiz izmācījusies par darbmācības skolotāju, viņa ada, tamborē, izšuj, pērļo rotas, somiņas, piespraudes un vaiņagus, glezno un veido no māla – sākot ar traukiem un beidzot ar visdažādākajiem dekoriem.
Līdzās algotam darbam vada piemājas bioloģisko saimniecību. Gitas Dukātes stāsts
Līdzās algotam darbam vada piemājas bioloģisko saimniecību. Gitas Dukātes stāsts
Gita Dukāte Tukuma novada Kandavas pagasta viensētā "Nāgas" izveidojusi bioloģisko piemājas saimniecību. Tajā viņa kopā ar vīru 60 hektāros audzē graudus un dārzeņus, bet kūtī tur četras govis un četras sivēnmātes. Gita, tāpat kā vīrs, strādā arī algotu darbu – viņa ir pavāre, bet vīrs darbojas dzelzceļa jomā. Gitai pārsvarā jāstrādā brīvdienās, tāpēc viņa pati to sauc par atpūtu no lauksaimniecības darbiem, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Lai dzīve turpinātos – Olgas uzņēmums Ukrainā atjauno un aprīko modernas patvertnes
Lai dzīve turpinātos – Olgas uzņēmums Ukrainā atjauno un aprīko modernas patvertnes
Uzņēmējai Olgai Lekovai karš sākās jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta bēgt no Doneckas uz Kijivu. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma viņa nolēma vairs nekur nemukt, bet rast veidu, kā būt noderīga. Diplomēta būvinženiere ar savu komandu nodevās bumbu patvertņu iekārtošanai un remontam, viņa uzsver, ka nav vienkārši jābūt patvertnēm, bet tām jānodrošina, lai cilvēki tajās var strādāt, mācīties, gulēt un uzturēties ilgāku laiku.
Kā Latgalē uz beņķa top diženlaba mode – ciemos pie enerģiskās uzņēmējas Gunitas Ludzā
Kā Latgalē uz beņķa top diženlaba mode – ciemos pie enerģiskās uzņēmējas Gunitas Ludzā
Gunitai Mūrniecei-Krišānei paticis šūt, kopš viņa sevi atceras. Nav brīnums, ka reiz viņa piepildīja senlolotu sapni un Ludzā atvēra pati savu šūšanas darbnīcu. Kā jau katram zīmolam pieklājas, bija jāizdomā skanīgs, prātā paliekošs nosaukums. Izvēle krita uz veco labo beņķi, kurš viņai tika mantojumā no vecajām mājām un uz kura reiz bija tik ērta šūšana. Nu tas stāv salonā kā talismans.
Dažas minūtes, un sapnis sadragāts – vīndaris Tērvetē atgūstas no krusas posta
Dažas minūtes, un sapnis sadragāts – vīndaris Tērvetē atgūstas no krusas posta
Vienā no saules apspīdētākajām un siltākajām Latvijas vietām dzīvo un saimnieko kuplā Laizānu ģimene. Te līdzās ierastajai Zemgales ainavai – zeltainajiem labības laukiem – atrodas iekopts vīnogulāju dārzs. Vairāku gadu laikā Sandris iemācījies dārzā izaudzētās ogas pārvērst izsmalcinātos vīnos. Sapnis par savu biznesu Tērvetē prasījis ilgu laiku un smagu darbu, turklāt pagājušā gada vasarā lielgraudu krusa iznīcināja loloto dārzu, sadragājot ražu un pārbaudot strādīgo zemgaliešu spēju nesabrukt izaicinājumu priekšā.

Vairāk

Svarīgākais šobrīd