Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Solvita Lomaža 20 gadus nostrādāja šūšanas fabrikā Dobeles novada Aucē, bet tad nolēma, ka vajag pārmaiņas. Kursos viņa apguva mazā biznesa organizēšanu un uzrakstīja pirmo projektu, kurā ieguva finansējumu, lai pērn savas privātmājas bēniņos izveidotu pati savu nelielu šūšanas darbnīcu. Beidzot viņa var teikt – darbs ir arī hobijs, Solvita stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Dievs un daba ir divi galvenie motīvi, kas piepilda Tukuma mākslinieku, dzīvesbiedru Ilzes un Alberta Pauliņu mākslas darbus. Viņiem abiem mākslā ļoti svarīgs ir arī godīgums un sekošana savai sirdsbalsij.
Saulaines lauksaimniecības skola ir senāka nekā Latvijas valsts, un tā bija viena no priekšzīmīgākajām lauksaimniecības mācību iestādēm, kurā bez diploma agronomijā, zootehnikā, agroķīmijā, augu aizsardzībā un konservēšanas tehnoloģijās varēja tikt arī pie traktorista un kombainiera aroda, kļūt par mākslīgās apaugļošanas vai mehāniskās slaukšanas speciālistu, vai pat par sporta tiesnesi. No Saulaines bija nākuši daudzi slavenie kolhozu priekšsēdētāji toreiz un daudzi atzīti lauksaimnieki šodien. Bet šodiena nav nogājusi garām arī Saulainei.
Iespēja uz mirkli atvilkt elpu un piemirst, ka joprojām ir karš, bija 13 gadu vecajam Oleksandram Radčukam, kurš kopā ar citiem Ukrainas bērniem pēc Bērnu slimnīcas fonda uzaicinājuma vairākas dienas atpūtās Latvijā. Naktis bez gaisa trauksmes, mazliet vairāk smaidu un – par to visu zēns ir no sirds pateicīgs, bet arvien cer uz kādu lielāku brīnumu, proti, ka pasaulei izdosies palīdzēt un no Krievijas gūsta mājās pārvest viņa mammu.
Saskaņā ar Ukrainas Valsts informācijas biroja datiem uz Krieviju vai Baltkrieviju deportēti vai piespiedu kārtā pārvietoti teju 20 000 ukraiņu bērnu. Daļa no bērniem ir kara laikā kļuvuši par bāreņiem, citi ar viltu ievilināti Krievijā, tiem piedaloties Kremļa rīkotajās "bērnu vasaras nometnēs". Vecākiem Ukrainā iegalvots, ka viņu bērni uz brīdi gūs atelpu no kara šausmām, taču tā vietā viņi tika nolaupīti. Līdz šim atpakaļ uz Ukrainu izdevies atvest vien 388 bērnus, to vidū ir divi pusaudži Maksims un Ivans.
Latvijas lepnums ir visur, kur ir uzņēmīgi un iedvesmojoši latvieši. Arī Īrijā jau sesto gadu ir tradīcija godināt vietējos tautiešus – gan tos, kuri ar savu enerģiju uztur dejas soļus un sadziedāšanos, gan tos, kuri neļauj pazust latviešu valodai. "Tas, ko tu dari no sirds, nevar izkūpēt gaisā. Tas agri vai vēlu parādīsies," Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" sacīja viena no balvas "Latvijas lepnums Īrijā" ieguvējām Zane Puncule.
"Tu saproti, ka tas nav vienkārši tāpat – nu, saguru. Tu esi, kā es saku, miskaste. Tu vienkārši esi guļošs, bez spēka, bez enerģijas, bez vēlmes, bez nekā. Tevī ir pilnīgs tukšums," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par savu pieredzi stāstīja bijušais hokejists Jēkabs Rēdlihs.
Ilze un Valters Mitāni izauguši Mazsalacā, bet jaunībā dzīve laukos viņus nesaistīja. Abi dzīvojuši Rīgā, vēlāk Norvēģijā, bet tagad savus trīs bērnus audzina Latvijā. Netālu no Mazsalacas viņi izveidojuši saimniecību "Jēru klubs", un viņu 50 aitu ganāmpulks dzīvo nevis kādā fermā, bet bijušajā kolhoza klubā. Tāpat saimnieki arī uzņem tūristus un rīko meistarklases, Ilze un Valters stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Kopš kara pirmās dienas viņš plecu pie pleca cīnās kopā ar ukraiņiem. Ukrainā viņš ir varonis, bet radi Latvijā viņu nosoda. Pārcietis smagu ievainojumu, viņš gatavojas atgriezties frontē. Viņam ir 31 gads. Ukrainas bruņoto spēku karavīrs, jaunākais seržants, izlūks Alvis Lukša.
Aldim bērnībā nepatika ganīt govis. Tās neklausīja, badījās, un viņš vienmēr bija notašķījies ar mēsliem, bet nekur tālāk par Lizdēniem tomēr nav aizbēdzis. Šeit ir viņa ģimene un sirdsdarbs. Aldis ir saimnieks savā zemē ar lielu govju ganāmpulku, un kopā ar sievu Sandru viņš cenšas visu darīt skaisti. Neskriet katram centam pakaļ, bet gan apstāties un apturēt laiku – paskatīties, ko viņi kopā ir sasnieguši un kam izgājuši cauri. Savu stāstu Aldis Trēziņš un Sandra Melnalksne Trēziņa atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Savus "pirmos soļus" medicīnā Māra Meldere atceras ar žāvēšanai uz apkures radiatoriem saliktām mīkstajām rotaļlietām. Tās tur glāba māte, jo visas bija sašpricētas slapjas dakterējot. Reizumis būt par pacientu ļāvās pierunāties arī brālis, bet tētis parasti stāstīja, kā klājies darbā, strādājot ātrajā palīdzībā. Mediķa profesija līdz ar to bija loģisks iznākums, bet tikai pēc diploma saņemšanas Māra saprata, ka mediķu darbs Latvijā netiek novērtēts pienācīgi. Tam sekoja deviņus gadus ilgs mediķa darbs Vācijā, līdz nāca atziņa, ka dzimtene tomēr ir dzimtene. Tagad Māra kopā ar vīru savām rokām ir atjaunojuši reiz novārtā aizlaistu namiņu Talsos, kur nu ir viņas ģimenes ārsta prakse.
Egija Žihare ir jauna apģērbu dizainere, kura izveidojusi zīmolu "Žiharee". Savā nesen iekārtotajā darbnīcā vienā no Daugavpils cietokšņa atjaunotajām ēkām Egija dod otru dzīvi vecām vīriešu žaketēm, tās pārveidojot par sieviešu žaketēm ar volāniem un trāpīgiem tekstiem. Visi citāti ir Egijas pašas izdomāti, un rodas viņas ikdienas gaitās, tostarp otrajā sirdsdarbā – ar smiekliem un jokiem ārstējot bērnus kā dakterim Klaunam Daugavpils slimnīcā.
Iecavas nomali regulāri pierūcina senu motociklu motora skaņas – pa tās ielām savus 30 retro spēkratus izkustina kolekcionārs un restaurators Armands Ābele. Reiz uz papīra uzliktā iecere realizējusies, kā viņš pats to sauc, motociklu pansionātā viņa piemājas garāžā. Elegantos braucamos kolekcionārs primāri uztver kā tehnikas mākslas darbus, tomēr meistara pedantiskā daba liek tos turēt arī braukšanas kārtībā.
Pēc astoņiem Rīgā pavadītiem gadiem Toms un Maija Zilberti nolēma pārcelties uz Matkules ciemu Tukuma novadā, lai izveidotu savu saimniecību. Saimniecībā visu dara paši, bet viņu bagātība ir bērni. Tieši mazie deva impulsu iegādāties trušus un sākt tos audzēt. Tagad saimniecībā ir jau ap 500 trušu. Dzīve laukos nebūt nav viegla, un viss nāk ar ārkārtīgi smagu darbu, bet Toms un Maija katru dienu pierāda, ka saimniekot var ar mazumiņu un darot var piepildīt lielus sapņus. Toms un Maija Zilberti priecājas, ka savulaik šo vecvecāku māju neviens neatsaucās pirkt, tāpēc tagad tur saimnieko paši. Ar savu pieredzi viņi dalījās Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
"Es varu darīt to, ko gribu. Varu strādāt, varu būt vajadzīgs citiem," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Gunārs Grabinskis. Viņam invaliditāte ir jau no dzimšanas, tā ir dzemdību trauma – bērnu cerebrālā trieka. Dzemdību laikā tika bojātas mazās smadzenītes, kur ir galvenie kustību nervi. Par spīti tam viņš cenšas visu darīt pats. Pat sakārtot vides pieejamību savā apkaimē.
Inese Mekša pērnā gada nogalē Ķekavas novada Plakanciemā atvēra augu māju jeb nelielu ražotni, kur žāvē un fasē tējas un vada meistarklases. Ražotnes izveidošanā piedalījās visa Ineses ģimene – gan vīrs, gan pieci bērni. Ineses gatavotajās tējās ir ne tikai dažādi augi, ogas un augļi, bet pat dārzeņi – žāvēti burkāni un bietes. Šobrīd Inese tējas ar zīmolu "femme.eco" gatavojas tirgot arī ārpus Latvijas, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
2022.gada novembrī, kad Krievijas iebrukumus Ukrainā turpinājās jau 9 mēnešus, Ludmila Čepižko netālu no savas dzīvesvietas Kijivā atvēra skaistumkopšanas salonu, jo rajonā neviena vairs nebija palicis un sievietes vēlējās kaut kādu daļiņu "parastās dzīves". Šogad 2.janvārī Krievijas raķešu triecienā Solomjanskas rajonā sprādziena vilnis izdauzīja logus arī viņas salonam "Ļu Če". Jau nākamajā dienā salons turpināja savu darbu, jo "mums nav laika sēdēt mājās un neko nedarīt, mums jājūt, ka esam dzīvi", Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" stāstīja Ludmila.
"Es nevis gribēju izdarīt, es darīju pašnāvību. Kā, Nora? Bet visi taču tevi uzskatīja par veiksminieci, kura iet kalnā, kurai viss izdodas, kurai viss dzīvē ir kārtībā. Bet man nebija paša galvenā – pašvērtības apziņas," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja rakstniece Nora Ikstena. Pandēmijas laikā pēc laulības šķiršanas rakstniece piedzīvoja smagu depresiju, kura noveda līdz pašnāvības mēģinājumam. Tagad šis posms ir garām, bet viņa atzīst – nekad un nevienam citam tur nenovēlētu nonākt.
Barikāžu laikam nozīmīga nav tikai Rīga ar ugunskuriem, aizstāvjiem un dzelzsbetona bluķiem. Tolaik par barikādēm domāja un centās tām palīdzēt cilvēki no visas Latvijas. Barikāžu dalībnieki ir arī tie cilvēki, kuri novados koordinēja tehnikas un cilvēku plūsmu, kuri strādāja savās darba vietās, veicot arī to kolēģu darbu, kuri bija barikādēs, arī tie, kuri gatavoja ēst, ziedoja naudu, arī mūziķi, kori, kas devās uzmundrināt Rīgas aizstāvjus. Arī cilvēki no Brenguļiem, kas šajā gada laikā tiekas, lai atcerētos notikušo.
Bijušie rīdzinieki Aiga un Aigars Bitmaņi pirms 18 gadiem nopirka brīvdienu māju Tukuma novada Vānes pagastā. Pēc 2008. gada krīzes māja pamazām arvien vairāk abus ievilka laukos. Pirms četriem gadiem viņi pārcēlās turp uz dzīvi un uzsāka katrs savu biznesu. Aigars gatavo mēbeles eksportam, savukārt Aiga radošajā mājā "Smilgāji" rīko meistarklases, Bitmaņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
