Pirms pieciem mēnešiem es izbraucu no Bauskas novada Uzvaras un devos uz Indiju. Lai arī plāni pa ceļam mainījās, piedzīvoju daudz patīkamu mirkļu, pārīti ne tik patīkamu, bet kopējā bilance ir ar milzīgu plusa zīmi. Laiks atgriezties.
Autora ziņas
Jau kopš Omskas vietējie mūs centās pārliecināt, ka obligāti jāapskata Sanktpēterburga. No Maskavas bijām paredzējuši doties mājās, jo ieradāmies Krievijas galvaspilsētā jau oktobra vidū, ziemai strauji tuvojoties. Vilcienā tomēr sākām slieties uz vēl pēdējā līkuma izmešanu pirms atgriešanās dzimtenē.
Sapratuši, ka Sibīriju jau pārņem ziema, esam aizsūtījuši močus uz Maskavu, lai paši baudītu 40 stundu braucienu ar Transsibīrijas vilcienu no Omskas līdz Maskavai.
Esam ieradušies Omskā, un pienācis laiks izlemt, kur dosimies tālāk. Jau pirmajā vakarā iepazīstamies ar čaļiem no rokgrupas "CementBand", kuri uzaicina mūs uz koncertu. Pirmais iespaids par Krieviju ir ļoti pozitīvs, tāpēc nekautrējamies mazliet uzkavēties Omskā.
Čkalovo ciematā esam atgriezušies pēc neveiksmīgas Kazahstānas - Krievijas robežas šķērsošanas. Padoties negrasāmies un līdz lielajam robežpunktam nolemjam braukt pa citu īsceļu. Atkal ar domu ietaupīt ap 100 kilometrus. Šodienas mērķis - Omska.
No Astanas braucot, izvēlamies braukt pa īsāko ceļu, šķērsojot mazu robežkontroles punktu nekurienes vidū. Nonākam Čkalovo ciemā vēlā vakarā, un nākamajā dienā atlikuši 200 kilometri līdz robežai un tad nieka simtiņš līdz Omskai, kur izlemsim par tālāko maršrutu. Taču lietas sagriežas kājām gaisā, kad nonākam pie Kazahstānas - Krievijas robežas.
Izbraucam no Astanas un dodamies Omskas virzienā. Kazahstāna no mums atvadās ar briesmīgākajiem laikapstākļiem - līdz pat 25 m/s stipru vēju un visam pa virsu - slapju sniedziņu.
Ierodoties no karstās Aktau pilsētas, Astana mūs sagaida ar negantu aukstumu - mīnus pieciem grādiem. Ne motocikli, ne paši neesam gatavi. Atrodam naktsmītni, kārtojam Krievijas vīzas un vēl aizvien ceram paspēt aizbraukt līdz Baikālam.
Nodzīvojuši divas dienas grūti panesamajā Aktau pilsētas +35 grādu karstumā, lemjam, ka ir laiks doties tālāk. Ņemot vērā to, ka ir jau septembra beigas, izvēlamies mazliet pasteigties un pārvarēt Kazahstānas plašumus ar vilciena palīdzību. Un kāpēc braukt pasažieru vagonā, ja ir iespēja braukt pasta vagonā?
Pēc 20 stundām, kas pavadītas, lai no Aktau iepeldējušā prāmja ar močiem beidzot izbrauktu “brīvībā”, dodamies uz pilsētas centru. Uzdevums - saplānot tālāko maršrutu, lai uzspētu nokļūt līdz Baikāla ezeram pirms sniegiem. Taču jau pirmajā vakarā iekuļamies Kazahstānas pinekļos.
Pērkot prāmja biļetes, mūs piekodināja būt jaunajā Baku tirdzniecības ostā, kas atrodas aptuveni 70 km no Baku, ne vēlāk kā plkst.15.00. Ierodoties tur, ātri saprotam, ka process ievilksies.
Jau uzraksts pie iebraukšanas Azerbaidžānā “Lai veicas!” vēstīja, ka šeit mūs gaida kas interesants. Lai arī iepriekš dzirdētais par dīvainībām šajā valstī īsti nepiepildījās, saskārāmies ar citām lietām, kuras liek sejām savilkties neizpratnē.
Esam iekarojuši vienu no skaistākajām un sarežģītākajām Gruzijas kalnu pārejām – Abano. Smags darbs, pilnīga koncentrēšanās ceļam, bīstami līkumi, nogruvumi, akmeņi, elpu aizraujošs dabas skaistums un varenība ir tas, kas šo ceļu raksturo vislabāk. Esam paveikuši daudz, taču tas ir tikai sākums, jo vēl priekšā nolaišanās pa ziemeļu pusi un pats smagākais pārbaudījums – tikšana atpakaļ.
Ceļš, kas ved pāri sarežģītajai kalnu pārejai Abano (2950m) nogruvuma dēļ pirms nedēļas vēl bija slēgts. Kamēr buldozeri un smagā tehnika strādāja, lai to atjaunotu, mēs izbaudījām skaisto ceļu uz Šatili un pāris dienas lieliskajā hostelī "Why not?" Tbilisi pilsētā. Ar Azerbaidžānas vīzām kabatā atvadāmies no jaunajiem draugiem hostelī un patīkami satraukti dodamies uz Omalo, neapzinoties, kas būs jāpārvar.
Pēc pirmajām lieliskajām dienām Gruzijas lauku rajonos iebraucam Tbilisi. Esam nolēmuši braukt uz Omalo – pa Mārča skatījumā interesantāko kalnu pāreju Gruzijā – Abano. Plānotais nepiepildās, taču tā vietā nāk kas vēl labāks.
Pēc "Bayburt of yolu" – viena no pasaules bīstamākajiem ceļiem - šķērsošanas, tās pašas dienas vakarā ne bez pārsteigumiem šķērsojam arī Turcijas - Gruzijas robežu. Mārcis Gruzijā jau ir bijis, savukārt viss, ko es par šo valsti zinu, ir absolūti tikai un vienīgi labākās atsauksmes no draugiem un paziņām, kuri šeit pabijuši.
Pagājis gandrīz mēnesis kopš negadījuma. Ceļojumam pievienojies Mārcis Zariņš – draugs ar savu "Jawa" motociklu. Kopīgi esam saveduši kārtībā "Minsku" un dodamies Gruzijas virzienā, bet pa ceļam – viens no pasaules bīstamākajiem ceļiem "Bayburt of yolu".
Pēc trim nedēļām slimnīcā pārvācos uz mazo pilsētiņu Sapanču, netālu no vietas, kur notika negadījums. Mērķis – sagaidīt palīdzību, jo īsi pirms negadījuma ceļojumam ir nolēmis pievienoties draugs no Latvijas. Ar viņa palīdzību ceļš var turpināties.
Nonācis Sakarijas mazajā piepilsētas slimnīcā, saprotu, ka kādu laiku šeit uzkavēšos. “Kāds laiks” izrādās 18 dienas. 18 dienas, kurās atklāju, ka slimnīca var būt kā kūrorts, nevis moku kambaris.
Cik nu iespējams šādos grūti izturami karstos laikapstākļos, esmu izbaudījis Turcijas spraigāko pilsētu Stambulu un nobraucis aptuveni simt kilometrus uz austrumiem līdz Sapanča ezeram. Mazliet neuzmanības, mazliet saguruma no karstuma un attopos uz karsta asfalta ar sadragātu labās kājas potīti. Un pavisam drīz esmu jaunā pasaulē, pilnā smaidu, laipnības, izpalīdzības un jaunas draudzības – slimnīcas palātā Sakarijas pilsētas pievārtē.
Pārsteidzošā turku viesmīlība mani sagaida jau pirms valsts robežas ar Bulgāriju. Pulsējošā Stambula un negantā satiksme šajā milzīgajā metropolē iesākumā nepatīkami pārsteidz, taču visai drīz pārvēršas par patīkamu piedzīvojumu. Līdz savas neuzmanības dēļ guļu uz karsta asfalta un lokos sāpēs.
Esmu pamanījis, ka, ceļojot vienam, sanāk ļoti pieķerties vietām un cilvēkiem, kuri iepatikušies. Tāpēc pamest šo mazo, bet nu jau par mājām kļuvušo hosteli, par draugu kļuvušo Adrianu un pārējos lieliskos cilvēkus apkārt kārtējo reizi ir mazliet skumīgi. Bet zinu, ka jauna diena ceļojot vienmēr atnes jaunas pozitīvas emocijas, bet iepriekšējie stāsti un pa kādai asarai paliek dziļi sirdī un atmiņās.
Interesanti, ka ceļojuma laikā, satiekot citus ceļotājus, jo īpaši tos, kuri nolēmuši ceļā doties vieni, pamanu, cik personīgas izveidojas attiecības ar pārvietošanās līdzekli. Pa ceļam pamanu, ka pats lēnām sāku uztvert ''Minsku'' kā biedru – draugu, par kuru jārūpējas un ar kuru reizēm var parunāt. Ātri tapa skaidrs, ka vienīgais, kas trūkst, ir vārds manam mocītim.
Nedēļu baudījis Vamavekes priecīgo noskaņojumu un apkārtējo vidi, attopos mazajā rumāņu ciematā ar pazaudētu maku, kurā atradās bankas karte, ID karte un mazliet skaidras naudas. Bez bankas kartes tālākais ceļojums ir apdraudēts, tāpēc jāmeklē risinājums.
Lai arī sen jau esmu sapratis, ka plānošana un pieturēšanās pie saplānotā plāna nav mana stiprā puse, spītīgi turpinu censties plānot. Bet varbūt pienācis laiks vienkārši ļauties tam, kas notiek? Jo tieši bez plāna vai ar sačakarētu plānu sanāk uzdurties interesantākajiem notikumiem.
Laiks skrien nemanot – jau mēnesi es ar savu mazo "Minsku" dzenājos pa nekad iepriekš nebrauktiem ceļiem un redzu nekad iepriekš neredzētas ainas. Esmu paspējis izbraukāt pirmos nelielos un lielos kalnus, padzīvojies zirgu fermā, saticis neskaitāmus interesantus cilvēkus, to starpā latviešus. Lai arī Rumānijā biju plānojis uzturēties ne ilgāk par divām nedēļām, esmu šeit jau trīs nedēļas. No Donavas deltas dodos Bulgārijas robežas virzienā gar melnās jūras krastu, atlikusi viena maza, īsa pietura Rumānijā – Vama Veche.
Lai arī rūpīgi gatavojos savam lielajam piedzīvojumam gandrīz gadu, plānoju vietas, kuras gribēju apskatīt, plānoju naudas un laikus, tagad saprotu, ka plānošana nav mana stiprā puse. Bet – varbūt tas ir uz labu? Jo savādāk nebūtu iespēja iepriecināt savu pastkastīti ar īpaši Tev veltītu stāstu no Manis.
Ir patīkami, esot tālu no mājām, satikt savējos. Un ar vārdu “savējie” es domāju latviešus, turklāt bieži vien šie nupat sastaptie cilvēki no pirmās sekundes šķiet kā seni draugi. Un ja satiec tos Līgo vakarā, vēl jo labāk.
Viena no lietām, kas mani dzen ceļot, ir emocijas. Negaidītās situācijas tevi mētā kā karuselis – milzīgus priekus ātri vien var nomainīt skumjas vai otrādi. Tas ir tas, kas saista – nepārredzami līkumi un patīkamais satraukums, un neziņa par to, kas atrodas aiz tā. Kā izrādās, dažkārt tur atrodas nekad iepriekš nepiedzīvotas nāves bailes.
Sen lolotais sapnis ir tepat acu priekšā – Transfagarasana ceļu izbaudīšu, ierodoties no DN1 ceļa pārejas ziemeļu pusē un dodoties pa 7C ceļu dienvidu virzienā līdz Curtea de Arges pilsētai. Vietējais motociklists zināja precīzi, ka ceļu oficiāli atver pēc divām nedēļām. Bet ar moci esot iespēja apbraukt noslēgto ceļa posmu.
Kopš pirmo reizi ieraudzīju Transfagarasana kalnu pāreju populārajā britu TV šovā, nolēmu, ka noteikti gribētu šo skaisto vietu ieraudzīt savām acīm. Gadus atpakaļ skaista bilde ar šo līkumaino kalnu ceļu sveicināja mani ikreiz, kad ieslēdzu savu datoru. Beidzot bilde pārvēršas par realitāti.
Kad biju aptuveni 12, varbūt 14 gadus jauns, dikti skaists un strādīgs, savā māju ciematā Uzvarā vienu vasaru piestrādāju zirgu stallī. Jau toreiz man dikti patika zirgi. Kaut kas šajos dzīvniekos mani fascinē – saredzu tajos brīvību, spēku un skaistumu. Aptuveni 10 gadus vēlāk ar tālaika kaimiņieni Daci bieži braukājām jāt ar lieliskajiem Sandras zirgiem "Zirgzandalēs". Ap to laiku Sandra bija aizbraukusi nedēļu garā atpūtas braucienā ar zirgiem pa Rumāniju. “Wow, tas izklausās fantastiski,” toreiz nodomāju, redzot bildes un klausoties viņas stāstītajā, “kādreiz gribētu ko tādu izbaudīt”. Un kā bieži vien tas notiek – nebija laika, nebija naudas, tad mazais sapnītis piemirsās, bet... labi, ka to pamodināju.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
