Uz Gruzijas – Azerbaidžānas robežas pavadām aptuveni trīs stundas. Izrādās, mūsu motocikli neatbilst Euro-4 standartam (transporta līdzekļi, kas ražoti, sākot ar 1995.gadu). Līdz ar to "Minska" un "Jawa" tiek apdalīti, tiem piešķir vien trīs dienu tranzīta vīzu. Mums Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku pa šo laiku jāpaspēj nokārtot Kazahstānas vīzas un jānoķer prāmis, kurš nekursē pēc grafika – jāzvana katru dienu un jājautā: “Šodien prāmis būs?”
Esam pamatoti satraukti, tāpēc jāskrien maksimāli ātri Baku virzienā, taču drīz vien saprotam, ka ir sestdiena un, pat ja šonakt nokļūtu galā, no tā jēgas nekādas, jo svētdienā vīzai pieteikties nav iespējams. Nobraucam aptuveni pusi no ceļa, uzslejam telti nopļautā siena laukā un dodamies pie miera.
Nākamajā dienā iebraucam Baku, atrodam hosteli. Noskaidrojas, ka Kazahstānas vēstniecība vīzas pieteikumus nepieņem arī pirmdienā. Esam šokā. Par laimi, tikai uz īsu brīdi, jo
drīz noskaidrojas, ka varam močus nodot muitā, līdz ar to tie skaitīsies pametuši valsti un paši ar savām vīzām varam uzturēties šeit visas 30 dienas.
Pirmdienas rītā tā arī izdarām, un viss iet “kā pa sviestu”. Baumas par korumpētajiem policistiem un nesakārtotību ir izrādījušās muļķības – neviena policistu ekipāža mūs neapstādina, muitā viss iet gludi – atdodam močus, saņemam dokumentu, ka viss kārtībā, un varam kārtot vīzas un meklēt prāmi.
Kazahstānas vēstniecība sagaida ar atplestām rokām – darbinieki draudzīgi, palīdz aizpildīt pieteikumu un nākamajā rītā vīzas jau rokā. Sākas prāmja epopeja un četras dienas zvanām Vikai, mēģinot saprast, kad būs prāmis. “Rīt 100%,” izrādās, nenozīmē 100% - prāmis iekrāvis degvielu, līdz ar ko pasažierus vest aizliegts. Atkal gaidām.
Azerbaidžāna ir bagāta valsts – naftas platformas velk naudu no zemes dzīlēm un valsts to izmanto visinteresantākajos veidos.
Ja jauni lielceļi vēl šķiet prātīga investīcija, tad grezna siena, aiz kuras paslēpt nabadzīgo azerbaidžāņu tautu, gan ne.
Baku pilsētas centrs ir kā no pasakas - “izlaizītas” ielas, skaisti parki, marmora ietves, spīdīgi lielveikalu logi, krāsās zaigojoši debesskrāpju torņi. Tas viss – maldīga ilūzija, kas ne tuvu neatspoguļo tautas dzīves līmeni. Šķiet, cik aizrautīgi valsts tērē naudu šādām pasaku pilīm, tikpat aizrautīgi tā nedomā par tautas labklājību un interesēm.
Turklāt, i nedomā par to publiski sūdzēties – rājiens un ne tas vien garantēts. Skumji noskatīties uz situāciju, kur parastais cilvēks ir tā iebiedēts, ka neko lietas labā neuzdrošinās darīt. Var jau būt, ka tā tikai mana ilūzija, taču diezgan pamatota un balstīta uz sarunām ar vietējiem “melnā darba” darītājiem.
Lai vai kā, pēc lieliska bāra apmeklējuma piektdienas vakarā mūs pamodina hosteļa saimniece: “Divpadsmitos prāmis – jums jāpasteidzas,” viņa parāda uz pulksteni, kas rāda īsi pāri desmitiem. Steigā sakravājam mantas, atrodam taksi, piestājam pie bankomāta un pēc pusstundas esam vienā no Baku ostām pirkt biļetes.
Mārcis atgriežas ar labām ziņām – prāmis tiešām ir divpadsmitos, tikai divpadsmitos naktī.
Aizbraucam līdz otrai ostai, kur muitas zonā stāv mūsu moči. Samaksājam 10 eiro par “apsardzes pakalpojumiem”, pasmejamies un dodamies uz trešo ostu, no kuras atiet prāmis. Tā atrodas aptuveni 70 kilometrus no Baku un mums tur esot jābūt 15.00.
Izbraucot no Baku, atkal redzam to pašu, ko iebraucot Azerbaidžānā no Gruzijas – žiguļu un vecu automašīnu valstība. Un atkal šķiet smieklīgi, kā valsts rūpējas par gaisa piesārņojumu, neļaujot ilgāk par trim dienām uzturēties mūsu Euro-4 neatbilstošajiem transporta līdzekļiem.
Nepamet sajūta, ka valsts dara visu, lai ceļotāji šejienei mestu līkumu.
Osta, no kuras atiet mūsu prāmis, ir nekurienes vidū – milzīga teritorija, kuru turpina apbūvēt un attīstīt - reti pa kādai dzīvai dvēselei. Nonākam pie robežpunkta, kur saprotam, ka neesam vienīgie ceļotāji – pārītis no Holandes, vēl viens pārītis ar motociklu no Ukrainas un četri jauni čaļi ar reindžroveru no Londonas.
Un gandrīz 80 stundu garā prāmja epopeja var sākties.
