Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Policijas iecirknis kā pirmais pieturas punkts Kazahstānā

Pēc 20 stundām, kas pavadītas, lai no Aktau iepeldējušā prāmja ar močiem beidzot izbrauktu “brīvībā”, dodamies uz pilsētas centru. Uzdevums - saplānot tālāko maršrutu, lai uzspētu nokļūt līdz Baikāla ezeram pirms sniegiem. Taču jau pirmajā vakarā iekuļamies Kazahstānas pinekļos.

Pavadam nakti pie Aktau ostas un no rīta sakārtojam papīrus motociklu ievešanai Kazahstānā, nomaksājam nodokli, izejam motocikla pārbaudi - "Minskas" bākā ievada videokameru, lai pārliecinātos, ka tiešām neievedam kokaīnu vai citas nelegālas vielas un mantas.

Ap pusdienas laiku tiekam palaisti brīvībā. Mums seko Oļegs ar Aleksandru un īsi aiz tiem - britu kompānija ar visu auto. Aprunājamies, samainamies kontaktiem un dodamies katrs savos ceļos.

Aktau ir Kazahstānas naftas un gāzes industrijas centrs, kas principā sponsorē arī jaunās galvaspilsētas Astanas būvniecību. Simpātiska piejūras kūrorta pilsēta, tomēr mūs ar Mārci tā īpaši nesaista, jo nemanām pilsētā neko, kas to atšķirtu no vienkāršas kūrortpilsētas Eiropā.

Pirmajā dienā esam saguruši pēc garās prāmja epopejas, tāpēc dienu pavadām hosteļa istabiņā. Mārcis gan paspēj dodies nelielā izbraucienā sameklēt dzelzsceļa staciju, jo esam nolēmuši uz Astanu doties pa sliedēm, nevis moču mugurās.

Pie pusdienām nopērku alus bundžiņu un visas dienas garumā to lēni tukšoju. Vakarpusē Mārcis grib iziet apsegt motociklu, es pievienojos. “Paķer, lūdzu, to alus bundžiņu,” es uzsaucu Mārcim, izejot no numuriņa.

Pie hosteļa stāvošie motocikli piesaista garāmgājēju uzmanību, tāpēc reizi pa reizei nākas pastāstīt mūsu stāstu. Es sēžu uz apmalītes ar pēdējām atšālējušā alus paliekām un runājos ar Mārci. Pa ielu, kurai jūras pusē viens pie otra saslietas ietilpīgas kafejnīcas mūsu virzienā nāk trīs jauni puiši zili raibās uniformās. Visi izskatās jaunāki par 20 gadiem, viegli pumpainām sejām, īsiem matiem. Apstājas pie mūsu motocikliem un nopēta numurus.

Es jau sagatavoju stāstījumu par to, no kurienes esam un kāpēc un kā esam šeit ieradušies, taču viens no puišiem mūs pārsteidz. “Lūdzu, uzrādiet pases un migrācijas kartes!”

Nevelkot garumā viens no jaunajiem valsts sargiem paceļ manu nu jau tukšo alus bundžu - “Kazahstānā uz ielas aizliegts lietot alkoholu”.

Neko sliktu negaidīdams, atvainojos, izstāstu, ka tikko esam ieradušies šeit un nezināju par šādu likumu. Apsolos aiznest alus bundžu nu turpmāk šādas kļūdas nepieļaut. Paliek pavisam interesanti - jaunie censoņi ar akmens sejām paziņo, ka tā tas viss nebeigsies un sazinās pa rāciju ar policijas iecirkni.

Apzinājies savu kļūdu, iesākumā mēģinu pieklājīgi, uzmanīgi puišus novirzīt uz to, lai šis starpgadījums tiktu aizmirsts. Taču tā vien šķiet, ka arī policijas iecirkņa darbiniekus kaut kas mūsos ir ieinteresējis. Jau pirms ierašanās šeit mūs brīdināja, ka šajā valstī nauda policijas darbinieku kabatas nespiežot.

Pēc aptuveni pusstundu garām diskusijām esmu jau mazliet sadusmots un norādu uz to, cik “patīkamu” iespaidu par valsti minētie cilvēki atstāj uz tik tikko valstī iebraukušiem tūristiem. Parasti saucam sevi par ceļotājiem, taču šajā kontekstā izmantojam vārdu tūristi, no kuriem viens turklāt uz kruķiem - jā, izmantoju šo “kārti”.

Nekas nelīdz - mums esot jādodas uz policijas iecirkni…

Mārcis ieiet hostelī, atstāj tur lieko naudu, paņem manus zābakus un dodamies ceļā. Pa stāvu, akmeņainu taciņu uzkāpjam līdz augšai. Pa ceļam apzināti pāris reizes paslīdu, eju lēnām un īsi pirms iecirkņa vēlreiz pārjautāju, vai viņi ir pārliecināti, ka tas nepieciešams. Viens no jaunajiem censoņiem apstādina svarīgo noziedzinieku karavānu un iet pie kolēģa aprunāties. Pumpainais jaunietis, kurš izrādās ir svarīgākais no visiem trijiem, noraida ideju par mūsu laišanu brīvībā. Turpinām ceļu.

Policijas iecirknis šeit iekārtojies nelielā svaigi uzceltā divstāvu ēkā. Šķiet, ka policisti vienkārši šeit ienākuši pasēdēt, jo nekas neliecina, ka šeit būtu oficiāla valsts iestāde - parasta mājiņa, kuras vienā telpā sēž pāris policistu. Apsēžamies arī mēs. Izstāstu policistam situāciju, bet, šķiet, viņam īsti mans stāsts neinteresē. Pamanu gan mazu satraukumu policistu sejās, kad pasakām, ka zvanīsim uz vēstniecību, lai izskaidrotu situāciju un jautātu pēc padoma. Šī tēma viņiem nepatīk.

Turpinājumā vēlreiz izmaļam tās pašas bezjēdzīgās sarunas, līdz vienā mirklī šķietamais priekšnieks pasauc Mārci maliņā uz īsu sarunu. “Tu naudu gribi?” dzirdu Mārcis skaļā balsī jautā priekšniekam. Pieceļos un pievienojos viņu sarunai. Policists kļuvis mazliet satrauktāks, kaut ko nesaprotami nomurmina un aiziet. Es atgriežos lielajā telpā un pamanu, kā policists liek galvenjam no trim jauniešiem formās aiziet pie Mārča. Samainoties mūsu dzelžainie, stindzinošie acu skatieni satiekas uz īsu, bet saspringtu sekundi. Jaunietis ir nobijies un trīcošām rokām paņem Mārča pasniegtos 3 eiro un 4 centus jeb 1000 tenge - pārējo atstājām hostelī, paredzot šādu scenāriju.

“Lūk, kā tiek audzināti jaunie,” saku Mārcim, kad abi jau sēžam turpat netālu uz soliņa un smejamies par šo mazo, aizraujošo incidentu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt