Mārcis Pļaviņš: Ārsta spriedums - operēsim pēc divām dienām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Cik nu iespējams šādos grūti izturami karstos laikapstākļos, esmu izbaudījis Turcijas spraigāko pilsētu Stambulu un nobraucis aptuveni simt kilometrus uz austrumiem līdz Sapanča ezeram. Mazliet neuzmanības, mazliet saguruma no karstuma un attopos uz karsta asfalta ar sadragātu labās kājas potīti. Un pavisam drīz esmu jaunā pasaulē, pilnā smaidu, laipnības, izpalīdzības un jaunas draudzības – slimnīcas palātā Sakarijas pilsētas pievārtē.

Desmit piecpadsmit minūtes pēc neveiksmīgā kritiena dzirdu ātrās palīdzības aurošanu, kas ar katru sekundi kļūst arvien skaļāka. Apkārt sapulcējušie cilvēki pašķiras un pār plecu redzu, kā ātrās palīdzības darbinieki steidzas pie manis. Ap kaklu tiek aplikta šina, dakteru sejas ir patīkami mierīgas. Cauri ādas biksēm neko īsti noteikt nevar, tāpēc ātri izmeklē, uzkrauj mani uz nestuvēm un pēc mirkļa jau esmu mašīnā. Policisti taujā par dokumentiem – tie dziļi somā, pieštropēti pie "moča" – tik viegli un ātri pie tiem tikt nevaru.

Policisti arī laipni – garāka auguma vīrs pasmaida, uzsit pa plecu un mierina, ka parūpēsies par motociklu. Parādu uz augšu pavērstu īkšķi, viņš novēl veiksmi un pēc mirkļa jau gaudojam slimnīcas virzienā. Māsiņas ir laipnas, smaidīgas, es arī smaidu, lai arī sāp. Braucam ātri, kas liek mašīnai, man un īpaši kājai sevišķi labi izjust katru bedri mūsu ceļā.

Slimnīcas griesti slīd pāri galvai, telpas ir gaišas, iebraucam uzgaidāmajā telpā. Pretējā gultā guļ ap 50 gadus vecs kungs ar peldošām acīm. Blakus uz gultas trīs radinieki – jauna meitene un divi vecāki vīri. Aprunājamies – meitene runā angliski – viņas tēvs neveiksmīgi nokritis no velosipēda.

Viens no vīriem atnes man ūdens pudeli, par ko esmu dziļi pateicīgs, jo mute izžuvusi sausa. Mirkli vēlāk smaidīga māsiņa ļoti uzmanīgi novelk man zābaku un bikses.

Cauri slimnīcas labirintiem iebraucam baltā istabā. Rentgens. Jauns vīrietis un divas māsiņas noliek kāju vietā un nofotografē. Tieku aizstumts atpakaļ uz uzgaidāmo telpu, kur pēc mirkļa ienāk ārsts.

“Potīte ļoti neveiksmīgi salauzta divās vietās,” viņš mierīgi paziņo, “ar ģipsi neiztikt, operēsim pēc divām dienām”.

Piekrītoši, mazliet skumīgi ar tādu nelielu nolemtības sajūtu pamāju ar galvu, izspiežu smaidu un pateicos ārstam, kurš aizdodas tālāk pie nākamajiem lauztajiem kauliem.

Ienāk jaunāks ārsts un jautā, vai jūtos labi: “Viss kārtībā, ja neskaita lauzto kāju un to, ka dikti gribas uzpīpēt,” smaidot, atbildu. Mirkli vēlāk ar visu gultu iebraucu viņa kabinetā, durvis aizveras un ar dakteri sapīpējam.

Lai arī ne pārāk priecīgs par šo notikumu, sajūtos labi par lielisko attieksmi, uzmanību un laipno izturēšanos pat pret manu mazsvarīgo vēlmi. Kārtējā smaidīgā māsiņa - simpātiska, melniem matiem, sarkanām lūpām, aptuveni gadus 35 jauna - lēni aizstumj mani uz palātu. “Kādu laiku šeit būs jāpadzīvo,” pie sevis nodomāju, kad mani uzmanīgi ieceļ mīkstajā slimnīcas palātas gultā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti