Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Prieki par sāpošām kājām

Kad biju aptuveni 12, varbūt 14 gadus jauns, dikti skaists un strādīgs, savā māju ciematā Uzvarā vienu vasaru piestrādāju zirgu stallī. Jau toreiz man dikti patika zirgi. Kaut kas šajos dzīvniekos mani fascinē – saredzu tajos brīvību, spēku un skaistumu. Aptuveni 10 gadus vēlāk ar tālaika kaimiņieni Daci bieži braukājām jāt ar lieliskajiem Sandras zirgiem "Zirgzandalēs". Ap to laiku Sandra bija aizbraukusi nedēļu garā atpūtas braucienā ar zirgiem pa Rumāniju. “Wow, tas izklausās fantastiski,” toreiz nodomāju, redzot bildes un klausoties viņas stāstītajā, “kādreiz gribētu ko tādu izbaudīt”. Un kā bieži vien tas notiek – nebija laika, nebija naudas, tad mazais sapnītis piemirsās, bet... labi, ka to pamodināju.

Atverot acis, pirmais, ko sajūtu, ir karsta saule aiz loga. Lai arī pulkstenis ir ap desmitiem rītā, ārā jau ir grūti panesams karstums, tāpēc nolemjam doties garajā izbraucienā vairāk uz vakara pusi. Ap četriem ieejam stallī, es jāšu ar Malgu – paklausīgu, gudru zirgu dāmu, kura pat piedalījusies sacensībās pirms pāris gadiem. Skaisti brūna, melnu asti un krēpēm, baltu strīpiņu uz pieres un pleķīti uz aizmugurējās kreisās kājas.

Apseglojam un sagatavojam zirgus izjādei – pēc mirkļa jau esam gatavi piecu stundu ceļojumam cauri Rumānijas mežiem, pļavām un maziem ciematiem. “Pēdējos gados meži ir pilni lāčiem, cerams, neuzkāpsim kādam uz kājas,” Bianka, zinot manu mazo fobiju attiecībā pret lāčiem, ķircina mani. Ironiski pasmaidu, uzkāpju Malgai mugurā un mēs pametam fermu.

Iesākumā ceļš jau zināms – izbraucu daļu no tā ar moci, arī ar kājām jau esmu paspējis šajās dienās izstaigāt mazliet apkārtni. Lēni izsoļojam cauri Produ ciematiņam – tantiņas un onkuliņi sēž plūmju koku ēnās un pie savu namu durvīm – ar interesi noskatās, kāds pasmaida, kāds pamāj ar roku. Garām slaidai baznīciņai, pa ieloku aizsoļojam tālāk. Garām mopēda mugurā aizpurpina trīs puikas, māj ar roku.

Nogriežamies no grants ceļa uz nelielas taciņas, garām aitu baram, kas ganās milzīgā ielejā, ko no visām pusēm ieskauj plaši meži un kalnu nogāzes. Mazliet parikšojam un atlikušos piecsimt metrus līdz mežam ļaujam zirgiem skriet auļos, nemēģinot tos īpaši turēt. Vējš svilpo gar ausīm, zirgu pakavi drebina zemi un pie viena arī manu dvēseli. Sākam virzīties kalnā, zirgi elpo smagāk, bet priecē, ka gan paši, gan mūsu četrkājainie draugi beidzot var veldzēties ēnā. Aptuveni stunda cauri bieziem mežiem, pa mazām taciņām, uz mirkli mazliet apmaldāmies, bet nonākam atpakaļ īstajā vietā. Rūpīgi vēroju apkārtni – esam nu jau labu gabalu prom no cilvēkiem un meži šķiet perfekta vieta dzīvniekiem, tai skaitā maniem mīļajiem lāčiem. Tā lieta ar lāčiem ir interesanta – no vienas puses, negribu tos satikt, no otras – dikti gribu. Tā nu filozofējot, kaļot plānus par to, ko darīsim, ja satiksim lāci, laiski pļāpājot, vietām riksī, vietām lēkšos, vietām auļos un, kur vajadzīgs – lēnos solīšos, nonākam kalnā.

Kurā virzienā skaties – visur meži, visur kalni un ne smakas no cilvēkiem. Ik pa mirklim mežacūku izrakātas bedres, vietām lāču pēdu piekaltuši nospiedumi sausajā zemē.

Vēl divas stundas vēlāk nonākam mazā čigānu ciematā. Vīrietis tumšu ādas krāsu zirga ratos piestāj un, kamēr Bianka novērsusies, uzkrītoši muļķīgi smīn un rāda, ka smuka meitene un man būtu jāsabučo viņa. Atbildu ar tikpat muļķīgi smaidu, izdzeram pa ūdens pudelei, zirgi pa to laiku nopļāvuši veikala mauriņu - dodamies tālāk. Ciemats čābīgā stāvoklī, cilvēki noraugās uz zirgiem, kāds atkal pasveicina, mazi puikas bremzē riteņus uz smilšainā ceļa, kas liek zirgu ausīm saspicēties.

Garām maziem strautiņiem, pa pļavām un cauri tam pašam mežam, kurā iegājām, tikai no otras puses iznākam atpakaļ, kur tālumā maziņus saredzam fermas jumtus. Sācis mazliet satumst, salīgajai Biankai kļūst mazliet auksti, zirgi savukārt sajutuši dzestrāku gaisu un māju tuvošanos, pieliek soli un mēģina meklēt īsākos ceļus mājup. Pēdējo reizi pārlēkšojam pļavu, piemājas strautu un esam atpakaļ.

Sabučojam zirgus, atbrīvojam no visām nastām un palaižam ganībās – jūtu kāju muskuļus, par kuriem iepriekš nezināju, dziļi ievelku elpu un nopriecājos par kārtējo mazo piepildīto sapni – fantastiska diena, lieliska meditācija un neizsmeļama priecāšanās par katru mazo lietu pa ceļam ir tas, kas padara šo dienu tik brīnišķīgu. “Kaut katra diena būtu tāda,” pasmaidu, paskatos nu jau zvaigžņotajās debesīs un apsēžos pie mīļā koka galda, uz kura jau gaida gardais rumāņu vīns.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt