Mārcis Pļaviņš: 400 kilometru līkums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

No Astanas braucot, izvēlamies braukt pa īsāko ceļu, šķērsojot mazu robežkontroles punktu nekurienes vidū. Nonākam Čkalovo ciemā vēlā vakarā, un nākamajā dienā atlikuši 200 kilometri līdz robežai un tad nieka simtiņš līdz Omskai, kur izlemsim par tālāko maršrutu. Taču lietas sagriežas kājām gaisā, kad nonākam pie Kazahstānas - Krievijas robežas.

Čkalovo ciemā sēžam pie vietējā veikala, līdz piebrauc vecs, balts žigulītis. Izkāpj jauna dāma un gara auguma puisis ar zelta priekšzobu. Apskatījis močus, puisis uzsāk sarunu - izstāstam par savu situāciju un jautājam, vai nav kāds šajā mazajā ciematā, kurš palīdzētu ar naktsmājām. Pāris telefona zvanus vēlāk puisis liek mums uzgaidīt 10 minūtes, iesēžas mašīnā un aizbrauc. Pa to laiku piebrauc vecāks vīrs un pēc īsas sarunas saprotam, ka arī viņš mēģina izdomāt risinājumu.

Atgriežas baltais žigulis ar labām ziņām - puisis sasveicinās ar vecāko vīru: “Gaļas tante,” viņš tam stāsta. “Tieši par viņu es iedomājos” nosmejas vecākais kungs. Atvadāmies un sekojam žigulim. Turpat 500 metrus tālāk piestājam pie mājiņas ar sabrukušu žodziņu. Pretī iznāk Gaļas tante - gadus 65 jauna sieviete, aicina mūs iekšā.

Vakariņās uzcepam kartupeļus, piedzeram svaigu pienu un priecājamies par iespēju sasildīties un pārlaist nakti viņas namā. Saimniecība gan mazliet nolaista - šķiet, ka sievietei grūti vienai tikt galā ar daudzajiem darbiem. Gaļas tante ir jauka poļu izcelsmes sieviete, kas kopš bērnības jau dzīvo šajā mazajā ciematiņā. Meitu un vīru vēzis paņēmis viņsaulē. Skumji klausīties viņas smago dzīvesstāstu. “Esiet stipra - es domāju, ka gan meita, gan vīrs no augšas grib jūs redzēt smaidīgu,” atvadoties nākamajā rītā, saku Gaļas tantei. Ar asarām acīs, bet smaidot viņa pavada mūs ceļā.

Spīd saule, vējš šķiet mazliet norimies, bet vēl aizvien gana spēcīgi pūš. Šajā mirklī nebūtu arī sūdzējušies par stiprāku vēju - jo tas pūš tieši mums mugurā. Strauji triecamies uz priekšu robežkontroles punkta virzienā, uz kuru no Čkalovo ciema ved tikai viens vienīgs ceļš.

Izbraucām no Gaļas tantes īsi pēc sešiem rītā un pēc deviņiem jau esam pie robežas. Mārcis pieiet pie robežssargu būdiņas, kur, kā pamanām, jāizņem kaut kāds papīriņš un jābrauc ar to tālāk iekšā. Aizdomīgi ilgi Mārcis neatgriežas. Redzu, kā robežssarga pavadībā Mārcis dodas dziļāk teritorijā. Man pretī panāk viens no robežssargiem - smaidīgs, mazliet apaļīgs, gadus 35 jauns vīrietis.

Apskatījis motociklus, pajautā, no kurienes esam. Īsi aprunājamies un tad

it kā tas nekas īpašs nebūtu man saka: “Tu zini, ka jums jābrauc atpakaļ uz Petropavlovsku un jāšķērso robeža caur galveno robežkontroles punktu, ja?”

Manas acis ieplešas - “200 kilometri. Viens ceļš. PRETVĒJŠ!” ir lietas, kas uzreiz izskrien caur galvu. Pāris minūtes vēlāk atgriežas arī Mārcis: “Nav variantu.” Kā izrādās, šo robežpunktu var izmantot tikai Kazahstānas un Krievijas pilsoņi.

Četras ar pusi stundas cīnoties ar pretvēju, braucot vidēji 50 km/h, meklējot aizvēju aiz Mārča "Jawas", smejoties un raudot par savu muļķību, ieripojam atpakaļ Gaļas tantes sētā. Vairāk nekā astoņas stundas ceļā - un esam atpakaļ, kur sākām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti