Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Nedēļa «Baltajā kapā»

Ierodoties no karstās Aktau pilsētas, Astana mūs sagaida ar negantu aukstumu - mīnus pieciem grādiem. Ne motocikli, ne paši neesam gatavi. Atrodam naktsmītni, kārtojam Krievijas vīzas un vēl aizvien ceram paspēt aizbraukt līdz Baikālam.

Astana, kas tulkojumā oriģināli un pārsteidzoši nozīmē “galvaspilsēta” savu galvaspilsētas godu no Almati pilsētas pārņēma vien 1998.gadā. Tiesa gan, tad pilsētas nosaukums vēl bijis Akmola jeb “Baltais kaps”. Vēl pirms aptuveni 30 gadiem šeit bijis vien neliels ciemats, līdz tika pieņemts lēmums vārda tiešā nozīmē - uzbūvēt jaunu Kazahstānas galvaspilsētu.

Ceļamkrāni, būvlaukumi, vīri drošības ķiverēs ir pirmais, kas iekrīt acīs pēc tam, kad pēc 15 minūšu motociklu darbināšanas, beidzot izdodas tos dabūt pie dzīvības. Acīmredzot neesam vienīgie, kam šis sals neiet pie sirds.

Ielas ir plašas, segumi visur lieliski, ēkas jaunas, viss tīrs un uzkopts - pilsēta atgādina tādu pasaku grāmatas bildi no čaklīšu ciema, kur viss vienmēr spīd un laistās. Līkumojam pa pilsētu, jo, kā jau ierasts, neesam piefiksējuši precīzas hosteļa koordinātes.

Pārsalušiem nagiem piestājam sasildīties - rokas uz motora cilindra uzlikuši, vismaz mazliet sajūtamies labāk. Beidzot uzlēkusi saule, kas arī mazliet atvieglo. Ievācamies mājīgā hostelī un gatavojamies brīnumiem, kas sagaidīs Krievijas vēstniecībā.

Brīnumi arī notiek, tikai mazliet citādi, nekā bijām tos iedomājušies - Krievijas vīzu iegūšana nesagādā itin nekādas problēmas - vienas dienas laikā, par sakarīgu samaksu esam gatavi pasaules lielākajai valstij. Vienīgā mazā aizķeršanās - lai arī vīzas jau kabatā, tomēr uz tām stāv rakstīts, ka tās sāk darboties vien piecas darba dienas pēc izsniegšanas.

Uzkavējamies Astanā. Pilsēta ar vērienu - simtmetrīgais "Baiterek" skatu tornis, pašā pilsētas nomalē vienmuļi uzslietais Astanas operas un baleta nams, kas atrodas blakus tikpat iespaidīgajam "Hanšatir" izklaides un tirdzniecības centram. Īsti nevar saprast - viss tāds svaigs un simpātisks, taču šķiet, ka pilsēta vēl nav ieguvusi savu dvēseli. Tāda vēsa liekas.

6.oktobrī sāk darboties mūsu vīza, tāpēc 4.oktobra rītā izejam no hosteļa, lai dotos uz Omsku, Krievijā. Divu dienu brauciens līdz Krievijas robežai, tāpēc gribam būt tur 5.oktobra vakarā, lai nākamās dienas rītā šķērsotu robežu.

Ir neganti vējaina diena - līdz 25 m/s spēcīgs vējš plosa pilsētu un, kā izrādās - arī manu "Minsku". Atrodam to guļam sāniski uz ietves. Ir arī zaudējumi - nolauzta sajūga svira. Mārcis veikli tās vietā uzliek bremžu sviru no labās puses un dodamies meklēt motociklu veikalu. Līst lietus, pūš negantais vējš un pavisam negribas šodien doties tālajā ceļā. Pēc pāris stundām Muša savesta kārtībā un startējam no Astanas uz ziemeļiem - Omskas virzienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt