Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (2. daļa)

Esam iekarojuši vienu no skaistākajām un sarežģītākajām Gruzijas kalnu pārejām – Abano. Smags darbs, pilnīga koncentrēšanās ceļam, bīstami līkumi, nogruvumi, akmeņi, elpu aizraujošs dabas skaistums un varenība ir tas, kas šo ceļu raksturo vislabāk. Esam paveikuši daudz, taču tas ir tikai sākums, jo vēl priekšā nolaišanās pa ziemeļu pusi un pats smagākais pārbaudījums – tikšana atpakaļ.

Sasniedzam Abano virsotni jau krēslā. Pa šādu ceļu turpināt braukt tumsā ir neprāts, tāpēc veikli uzslejam telti, notiesājam šprotes ar baltmaizi un tēju – brīnišķīgas vakariņas. Ir vēss, taču tas neattur mūs no gulēšanas zem klajas debess, veroties zvaigznēs ar klusumu apkārt, bez pilsētu gaismām un atrodoties trīs kilometrus tuvāk zvaigznēm kā parasti. Skats ir elpu aizraujošs. Lai arī salst, sasedzos segās un drēbēs un vēl mirkli baudu šo skaistumu virs galvas.

Rīts mums par laimi nāk ar tikpat skaidrām debesīm kā iepriekšējā vakarā. Paēdam brokastis, paslaistāmies un tikai ap vieniem dodamies tālāk. Šeit mūs sagaida pirmie pārsteigumi. Braucot lejā pa stāvajiem serpentīniem, saskatāmies ar Mārci un acu skatieni izsaka visu: “Kā lai ''Minska'' tiek šeit atpakaļ augšā?”

Lejā braucam lēni un uzmanīgi – garām lietuviešu ceļotājam ar riteni, kurš 70 procentus no šī ceļa riteni stumj un atlikušos 30 mēģina lēni mīties pa briesmīgo ceļu. Bet smaids viņa sejā saka to pašu, ko mūsu sejas - “Sasodīti kolosāli”.

Izspraucamies caur govju ganāmpulku, garām ganu zēnam, kurš kalnā līdzi uznesis alus bundžu, garām kārtējiem buldozeriem un nogruvumos nogāztiem kokiem un saliektām metāla konstrukcijām. Viss šeit apkārt liecina par šejienes dabas neaptveramo spēku.

Esam nolaidušies zemāk, pāri kārtējiem avotiem, garām vietai, ko vietējie sauc par Ziemeļiem – šeit visu vasaru neveiksmīgi mēģina izkust milzīgs sniega kalns.

Garām pāris sevišķi nikniem suņiem, tiltiņiem, cauri dubļu peļķēm, vēlāk jau cauri smilšainām priežu mežu takām nonākam Mirguellā – nelielā viesu namā, kur Mārcis ar Aivi pagājušajā gadā labi pavadījuši pāris dienas.

“Neesi tu normāls,” smejoties saka Larisa, norādot uz kāju pēc tam, kad izstāstu, kas ar to noticis. “Es zinu, kā tas ir. Man arī potīte bija lauzta,” viņa mierina, mātišķi noglauda man plecu un silti pasmaida.

Pavadām šeit divas dienas, baudot Larisas gardos ēdienus, laiski dzerot gruzīnu vīnu un īsi izvizinoties pa apkārtni. Vakarā pirms izbraukšanas mani pārņem bažas par braucienu atpakaļ. Galvā mēģinu izdomāt B un C plānus – ja "Minska" netiks kalnā, ir opcija sagaidīt un nostopēt kravas mašīnas, kas te neregulāri brauc garām. “Varbūt kāds no džipiem var mani lēnām uzvilkt?” nepārliecināts par to, cik prātīga ir šī ideja, tomēr to apsveru.

Šajā brīdī esmu diezgan pārliecināts, ka saviem spēkiem Muša augšā netiks. Visbeidzot nolemju, ka jānolaiž karburatora adata par vienu iedaļu zemāk, jo šurpbraucot likās, ka mocis rijas ciet – it kā tam dotu par daudz degvielas. Cik nu varu, izpūšu un iztīru gaisa filtru, pataisnojam riteni, lai neberžas gar ķēdes sarga gumijām.

Ceru, ka šīs nianses dos kaut mazliet, bet vairāk spēka mazajai Mušai cīņā ar lielo kalnu. Saprotu arī, ka pašam jānoskaņojas un jāpārvar bailes griezties labajos līkumos ar maksimālu ātrumu. Šis, principā, arī varētu būt viens no galvenajiem faktoriem, jo, ja līkumos ieeju ar labu ātrumu, tad parasti "Minska" tālāko ir spējīga paveikt.

Kārtējo reizi šajā ceļojumā ir jātiek pāri bailēm. Nolemju, ka par to domāšu rīt, kad tuvošos smagajiem punktiem.

Rīts jau kārtējo reizi ir skaidrs. Šodien gan debesīs ganās pa kādam mākonim, taču kopumā laiks ir lielisks. Atvadamies no Larisas, kura ar viegli skumīgu skatienu mūs pavada. Atceros viņas vakardien teiktos vārdus: “Katru reizi, kad skatos, kā viesi aizbrauc, pie sevis nodomāju: “Ak, laimīgie”. Larisai šeit patīk, viņa ir smaidīga, laipna un patiesi viesmīlīga. “Jā, es daudz smaidu, bet zem tā smaida...” viņa liek pašiem saprast teikuma beigas.

Pirmie pārdesmit kilometri atpakaļ pārejas virzienā ir aizraujoši – nav īpaši smagi, bet interesanti aiz katra līkuma. Atpakaļ pār smilšaino klajumu, vairākkārt pāri upei, caur tām pašām slidenajām dubļu peļķēm un krauju malām, pāri tiem pašiem asajiem akmeņiem, garām buldozeriem un reindžeru namiņam, pāri slideniem līkumiem, garām “Ziemeļiem”, atkal stāvam pie stāvo serpentīnu valstības.

“Tu būsi uzmanīgs, laicīgi izdomāsi pareizākās trajektorijas, slidināsi sajūgu, ja nepieciešams, nepārcenšoties un nepaļaujoties uz to, ar visu spēku šūpinot stumsi moci augšā. Un pats galvenais, nebaidīsies skriet līkumos ar maksimāli lielu ātrumu. Moci stūrēt tu māki, tāpēc viss būs labi un abi ar Mušu tiksiet līdz augšai,” uzmundrinu sevi optimistiski.

Lai arī šī nav īstā vieta, kur tēlot varoni, apzinos, ka, lai nonāktu augšā, nāksies izkāpt no savas komforta zonas un mazliet pārkāpt savu iespēju robežas.

Sākas pirmie kāpieni. Jau pirms tam sajutu, ka adatas nolaišana ir devusi rezultātu, jo Muša mazliet ņiprāk skrien augšā. Kā jau ierasts, kreisie pagriezieni problēmas nesagādā – piebalansēju moci ar kreiso kāju un spiežu no Mušas ārā visu, kas tai ir. Un tas strādā. Pa taisni pat smuki aizbraucu ar otro ātrumu pretī pirmajam ņiprajam serpentīnam uz labo pusi. Sakoncentrējos, no ārmalas, īsi pirms līkuma pārmetu pirmajā ātrumā, griežu stūri uz līkuma iekšmalu, taču neizdodas – ar plašu loku, tāpat pa ārējo līkuma malu, gāzēju un pie līkuma izejas bīstami pietuvojos milzīgam akmenim – esmu mazliet ārpus ceļa robežas. Veiksmīgi izvairos, taču ātrums krietni samazinājies, apgriezieni nokritušies. Ar ķermeni šūpinu "Minsku" uz priekšu – negribīgi, bet tomēr Muša atgūst spēkus un pie nākamā līkuma jau atkal varam iet ar maksimālu ātrumu – labi, ka šis atkal uz kreiso pusi.

Nākamajā labajā pagriezienā mēģinu to pašu, ko iepriekš. Mazliet izsit no līdzsvara akmens, kurš gandrīz sagāž moci uz labo sānu, taču beigu beigās palīdz man gar iekšmalu, maksimāli taisni, pilnā gāzē, mazliet pieslidinot sajūgu, smuki uzskriet augšā. Nākamais līkums, cik atceros no braukšanas lejā, bija viens no smagākajiem. Lai arī kreisais, tomēr šeit īpaši izdangāts ceļš ar lieliem klintsakmens gabaliem pa vidu un ļoti stāvu kāpumu.

Esmu ļoti bravūrīgi noskaņots un iedomājos, ka mūsu hokeja valstsvienība varētu justies līdzīgi, kad to atbalsta visa arēna. Ir sajūta, ka es un Muša varam visu, tāpēc pārgalvīgi gāzēju, cenšos turēties uz ceļa un izdodas. Nākamie līkumi, lai arī nekļūst vieglāki, šķiet vieglāk pārvarami.

Esmu sajutis savu un Mušas spēku. Pēdējais līkums uz kreiso pusi un tālāk atlikusi vien taisnīte ar pāris viegliem līkumiem. Tos ātri pārvaru un pilnā rīklē, laimē bļaudams otro reizi ar savu uzticamo Mušu esmu sasniedzis Ababno virsotni.

Kā Rokijs garo trepju augšgalā, priecājos kā bērns. “Dod pieci,” saka Mārcis, abi laimīgi uztaisām pa bildei un esam gatavi teikt ardievas patiešām brīnišķīgajai Gruzijai, šejienes kalniem un doties Azerbaidžānas virzienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt