Mārcis Pļaviņš: Transsibīrijas vilciens

Sapratuši, ka Sibīriju jau pārņem ziema, esam aizsūtījuši močus uz Maskavu, lai paši baudītu 40 stundu braucienu ar Transsibīrijas vilcienu no Omskas līdz Maskavai.

Izbraucot no hosteļa, uzspēju vēl paveikt pēdējo varoņdarbu Omskā - atstutēju kruķus pret taksometru un pats iekāpju mašīnā, lai dotos uz dzelzceļa staciju. “Eu, a kur kruķi?” jau esot pie stacijas, pajautā Mārcis.

Manas acis šokā ieplešas un ieraugu galvā bildi, kā tie šobrīd guļ uz zemes pie hosteļa. Mārcis paliek pie stacijas sameklēt, kur mums jākāpj vilcienā, kamēr es ar taksometra šoferi dodos atpakaļ pēc kruķiem.

Atgriežos un ar Mārci dodamies uz vilcienu. Laipns vagona uzraugs pārbauda biļetes un ierāda mums vietas. Esam pie pašas tualetes - no vienas puses labi, jo nav tālu jāiet, no otras - reizēm nāksies paciest no turienes nesošās smakas. Tā gadās, ja pērk biļetes pedējā brīdī.

Mūsu kušetītes atrodas pie loga, paralēli ejai. Manējā apakšā, Mārča - man virs galvas. Pirms mana vieta pārtop par guļvietu, te ir divas sēdvietas ar galdiņu pa vidu. Pārvelkam ērtākas drēbes, panašķojamies ar līdzpaņemtajām bulciņām un pēc aptuveni 15 minūtēm vilciens sāk kustēties.

Diena ir pelēka un, tik tikko izbraucot no Omskas, pamanām vieglu sniega kārtiņu. “Laba izvēle,” saku Mārcim par lēmumu braukt uz Maskavu ar vilcienu. Pēc pāris stundām jau ir satumsis, bet caur logu redzam, ka sniega kārta kļūst biezāka.

Mums pretī perpendikulāri ejai ir četras guļvietas - augšējās gultas vēl tukšas, apakšā vīrs ar sievu - solīds pensijas vecuma pārītis, kuri jau nepilnu nedēļu aizvadījuši vilcienā, braucot no pašiem Krievijas austrumiem - no Vladivostokas. Apaļīgs kungs - sirmiem matiem, ļoti pieklājīgs un draudzīgs - apsedz aizmigušo sievu ar papildu segu un sev uztaisa kafiju ar iebiezināto pienu.

Vagons ir pilns ar dažāda vecuma, dažādu tautību pasažieriem. Milzīgs, resns vīrietis pamatīgi iereibis, neapmierināts ar visu vazājas pa vagonu no viena gala uz otru.

Pusnaktī piestājam mazā pieturā uz 10 minūtēm, kā paziņo vagona pavadonis. Izkāpju uzpīpēt. Piedzērušais milzis tāpat ar kailu vēderu izkāpj no vilciena un aizsmēķē cigareti. “Kaņjačok, žarinaja kartoška,” - garām paiet vietējās dāmas, kas piepelnās, piedāvājot vilciena pasažieriem dažādus labumus.

Milzis pieiet pie vienas no sievietēm, palūdz parādīt, kas par konjaku piedāvājumā. Paņēmis pudeli, paziņo, ka tūliņ atnesīs naudu, aizmet tikko aizdegto cigareti un skriešus metas augšā pa stāvajām metāla trepēm, paslīd un šķietami sāpīgi nogāžas. Bet, it kā nekas nebūtu noticis, tas cik nu veikli ir spējīgs, pieraušas kājās un pazūd vagonā.

Pēc pāris minūtēm sieviete, kuras konjaks pagaisis lielā vīra padusē, iet caur vagonu un meklē pazudušo vīru. Vilciens sāk kustēties. “Nu neaizbrauksiet jūs līdz galam,” mazliet vēlāk dzirdu, kā vagona pavadonis skaidro iereibušajam milzim, kādas būs viņa uzvedības sekas.

Nākamā diena paiet mierīgi, pasažieri vagonā mainās - viens izkāpj, viņa vietu ieņem nākamais. Maza meitenīte ar mammu un brāli nomaina sirmo pārīti. Mazā priecīga rāpo pa galdiņu un vēro, kā nu jau biezā kārtā apsnigusī zeme skrien gar vilciena lodziņu.

Bija laiki, kad Transsibīrijas vilciens bija vesels piedzīvojums, kura laikā reti kad gadījās pabūt skaidrā prātā, taču šobrīd tas tiek ierobežots ar stingrākiem noteikumiem, kas, šķiet, arī strādā, jo pārāk iedzērušie reizēm līdz savai gala pieturai arī nenonāk. Mēs otrās dienas vakarā mazliet iedzeram ar vagonā sastaptu, uzbāzīgu kirgizstāni, restorāna vagonā nobaudām dārgu, ne īpaši gardu maltīti un pāris alus dedzīga Putina politikas atbalstītāja kompānijā, neveiksmīgi cenšoties izvairīties no politiskajām sarunām.

Pazūdam atpakaļ uz guļvietām un nākamajā dienā izkāpjam dzelzsceļa stacijā Maskavas centrā.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti