Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (1. daļa)

Ceļš, kas ved pāri sarežģītajai kalnu pārejai Abano (2950m) nogruvuma dēļ pirms nedēļas vēl bija slēgts. Kamēr buldozeri un smagā tehnika strādāja, lai to atjaunotu, mēs izbaudījām skaisto ceļu uz Šatili un pāris dienas lieliskajā hostelī "Why not?" Tbilisi pilsētā. Ar Azerbaidžānas vīzām kabatā atvadāmies no jaunajiem draugiem hostelī un patīkami satraukti dodamies uz Omalo, neapzinoties, kas būs jāpārvar.

Pēdējie kilometri pa asfaltētu ceļu neliecina par smago posmu, kas sagaida priekšā – asfalts šķiet nesen uzklāts, līdzens, bez vienas bedrītes. Kalnu nogāzes aptuveni puskilometra – kilometra attālumā klāj koki, kuru lapas no zaļām pārtapušas viegli brūnganas. Pirmo reizi tā pa īstam aizdomājos, ka vasara nupat jau būs aizgājusi. Trīs ar pusi mēneši jau ceļā: “Nemaz neliekas, ka tik daudz,” pie sevis nodomāju.

Kā jau ierasts, arī šī kalnu pāreja sākas ar braucienu caur mežu. Līdzīgi kā pa ceļam uz Šatili, arī šeit ceļam paralēli pretējā kustības virzienā no kalniem lejā gāžas čalojoša upe. Pabraucam garām jaunam ganu zēnam zirga mugurā, vīriem, kas, paņēmuši pauzi no malkas kraušanas mašīnā, pavada mūs ar smaidiem sejās un roku māšanu. Kādu laiku jau braucam pa grunts ceļu – vietām labāku, vietām tik bedrainu, ka “jāslalomē” cauri, lai neaplauztu kaklu sev un Mušai. Lēzeni kāpjam uz augšu, kreisajā pusē parādās stāvas klintis. Ceļš reizēm izgrebts no klints gabala, izbraucu pa iekšmalu tā, ka klints kā nojume pārkarājas pār galvu. “Pagājušajā gadā te nekas tāds nebija,” kad piestājam, saka Mārcis, norādot uz ceļa remontdarbiem pāris līkumos, kuros klāj jaunu asfaltu vietās, kur straumes no kalniem mēdz izskalot ceļu.

Esam vien nedaudz vairāk kā kilometru virs jūras līmeņa, bet  brīžiem paliek baisi ap dūšu – līkumos moča priekšējais ritenis ceļas gaisā, dibens atraujas no beņķa un turpat – pusotru metru tālāk - ir dziļa krauja; nedod dievs, maza kļūda un ilgs pārdomu lidojums līdz lejai garantēts... Jābrauc uzmanīgi!

Pilnībā veltījis uzmanību ceļam sev priekšā, izvairoties no bīstamiem akmeņiem, kas varētu aizmest moci uz sāniem, meklējot izdevīgākas taciņas, pareizas trajektorijas un izvēloties pareizāko ātrumu, pat nepaspēju pamanīt, kā mainās daba man apkārt. Pārsteigumā ieplešu acis katru reizi, kad uz īsu mirkli izdodas novērsties no ceļa, lai apskatītu, kas notiek apkārt – milzu klintis, cik vien acs tālu saredz, šķietami nesasniedzamas kalnu virsotnes tālumā, pa kurām pēc stundas vai divām arī brauksim paši.

Pie aptuveni 1800 metriem virs jūras līmeņa sākas stāvāki kāpumi, kurus Muša pārvar vien ar pirmo ātrumu. Vienā no šādiem kāpumiem gan tā neiztur – dīvainā kārtā ņem un noslāpst. Sabīstos, jo domāju, ka nabadzīte pārkarsusi. Sagaidu Mārci, kurš, sapratis, ka vairs neesmu aizmugurē, atgriežas pēc minūtēm desmit. Apskatam moci – viss it kā labi. Piedarbinām un "Minska" dodas tālāk, it kā nekas nebūtu bijis.

Ceļš stiepjas ar gariem, viegliem līkumiem gar stāvu nogāžu mugurām. Koki palikuši lejā – šeit vien starp klinšainiem akmeņiem un nelielām nogruvumu paliekām zaļganīgi-dzeltenīgi-brūnganos toņos aug asa zāle. Nu jau tālu lejā redzam ieleju, pa kuru paši pacēlāmies, un tālāk ielejas, kurās nekad nebūsim.

Kalni, kalni, kalni visapkārt. Saule lēni pietuvojusies to virsotnēm un mums priekšā smagākā daļa – pēdējie īpaši straujie serpentīnu kāpumi līdz pārejas virsotnei.

Debesis ir skaidras – līdz ar saules pazušanu kļūst dzestrs un pat vēss. Sāku dzīt "Minsku" augšā – līkumi ir neganti strauji un, ieraugot stāvos kāpumus, kas tiem seko, sametas jokaina dūša – nedrīkst griezties pārāk lēni, bet pārāk ātri savukārt bail. Divos līkumos ieeju ar pārāk mazu ātrumu, kas beidzas ar "Minskas" apgriezienu zudumu un apstāšanos. Mārcis nāk palīgā – pastumj mūs, līdz Muša atgūst ritmu un dodas tālāk pretī virsotnei. Slidinu sajūgu, ar ķermeni stumju moci uz priekšu (augšu). Pēkšņi atkal kļūst silts, pat karsts - “Te ir jāšancē,” atceros Mārča teikto.

Foto: Mārcis Pļaviņš

Navigācija rāda pēdējo aso līkumu un tad taisnu, pavisam viegli līkumotu ceļu līdz pārejas augstākajam punktam. Ar entuziasmu tos pārvaru un gavilēdams novietoju moci augstākajā punktā, kādā jebkad esmu ar Mušu bijis – 2950 metri.

Mārcis ierodas mirkli vēlāk un papildus ar milzu ieskrējienu uzbrauc līdz antenām, kas atrodas vēl gabaliņu augstāk pa īpaši stāvu kāpumu – pagājušajā gadā, mēģinot tur uzbraukt, Mārcis ar Aivi abi nogāzušies, līdz augšai netiekot. Šoreiz dzirdu Mārča gaviles. “Pa gadu bija aizmirsies, kāpēc man šis ceļš likās daudz interesantāks par Šatili,” saka Mārcis “Un, ja nemaldos, tad otrā pusē mums ies vēl interesantāk....”

[turpinājums sekos]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt