No slimnīcas līdz Sapančai mani aizved Ahmeds – lēnīgs, nosvērts un ļoti pozitīvs, aptuveni 40 gadus vecs vīrietis, ar kuru iepazinos slimnīcā. Viņa māte gulēja blakus palātā un, izdzirdējis, ka es esmu no Latvijas, atnāca iepazīties un piedāvāja palīdzēt ar visu, kas nepieciešams. Viņš no kāda Latvijas uzņēmuma iepērk kūdru, tāpēc Latvijas vārds tam izraisīja papildu emocijas jau tā turku viesmīlīgajam garam.
Pa ceļam uz viesnīcu piestājam policijas iecirknī, lai sakārtotu dokumentus. Apskatu motociklu – tam viss kārtībā, vien nolūzis aizmugurējais lukturis. Priecājos pēc tik ilgas prombūtnes atkal ieraudzīt Mušu. Iedzeram tēju ar laipnajiem policistiem, sarakstām dokumentus un sarunājam, ka moci savāksim, kad ieradīsies otrs Mārcis.
Pāris dienas pirms negadījuma viņš man zvanīja: “Šis tas te Latvijā sagājis greizi, gribas aizbraukt paceļot ar moci,” viņš stāstīja. Uzreiz piekritu, lai arī ar mazliet divējādām sajūtām, jo ceļošana vienatnē ir tas, ko es zinu, un tas, kas man īpaši vilina. Saprotu, ka Mārcis ir foršs čalis un kāpēc gan nepamēģināt kaut ko jaunu – kā tad īsti ir ceļot ar kādu kopā. Trīs dienas vēlāk, kad Mārcis jau kravāja mantiņas, piezvanīju ar jaunumiem par lauzto potīti.
Tanī mirklī apzinājos, ka bez viņa ceļojumu turpināt būtu tuvu vai neiespējami.
Mārcis ieradās vēl aptuveni pēc nedēļas. No policijas paņēmām Mušu, Ahmeds atrada vietu, kur labajā pusē piemetināt cauruli, uz kuras uzlikt kāju, lai tā nekarātos uz leju.
Ātri vien Mārcis, tehnisks čalis būdams (atgādināšu, ka tieši viņš Latvijā man palīdzēja sagatavot "Minsku" tālajam ceļam), ātri ierauga problēmu, ko pats nebiju pamanījis – nodilušas priekšējās dakšas bukses. Tā rezultātā stūre "ļurkājas kā puņķis", kas iespējams “palīdzēja” arī nelaimīgajā kritienā. Atkal ar Ahmeda palīdzību atrodam virpotāju, kurš izgatavo jaunas bukses, saliekam tās pa vietām un esam gatavi turpināt ceļu.
Psiholoģiski jūtu, ka ir bailīgi braukt, vēl jo vairāk tāpēc, ka apzinos, ka nedrīkstu ne reizi moci pārsvērt uz labo pusi, jo tādā gadījumā nogāzīšos, jo ar labo kāju to atbalstīt nedrīkstu.
Lēnām un mierīgi pametam Sapanču, iegriežamies manā slimnīcā uz pēdējo apskati, kur dakteris brīvdienā speciāli atbraucis , lai novērtētu potītes stāvokli. Vēlreiz izeju caur īsu sāpju tuneli, kad tiek izņemtas šuves, dakteris ar spēku saloka potīti, kas liek man sāpēs iekliegties, piekodina potīti vingrināt. Vēlreiz atvados un dodamies tālāk – pasaules viena no bīstamākajiem ceļiem – "Bayburt of Yolu" virzienā.
