Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: No +35 uz -5

Nodzīvojuši divas dienas grūti panesamajā Aktau pilsētas +35 grādu karstumā, lemjam, ka ir laiks doties tālāk. Ņemot vērā to, ka ir jau septembra beigas, izvēlamies mazliet pasteigties un pārvarēt Kazahstānas plašumus ar vilciena palīdzību. Un kāpēc braukt pasažieru vagonā, ja ir iespēja braukt pasta vagonā?

Sapakojuši motociklus, ap pusdienas laiku dodamies uz Mangišlakas dzelzsceļa staciju, kas atrodas nepilnus 20 kilometrus no Aktau pilsētas. Ceļš līdz turienei nav īpaši aizraujošs - riņķī tuksnesīga noskaņa, vējš dzenā smiltis un šoferi nekautrējas apdzīt, pat ja tas nozīmē, ka mums jānobrauc mazliet nost no ceļa.

Mārcis iepriekšējā dienā jau izbraukājis neskaitāmus kantorus, līdz beidzot bija atradis Kazahstānas pasta mantu iekraušanas vietu, kurā tagad piestājam. Iznāk jauna, smaidīga, dikti tieviņa sieviete un jauns puisis. Sakārtojam papīrus, nosveram motociklus, samaksājam. Naudas ziņā esam izrēķinājuši, ka ar vilcienu aizbraukt mums būs izdevīgāk, nekā ja brauktu paši ar močiem. Taču šoreiz mums svarīgāks ir laiks, ko, ar vilcienu braucot, krietni ietaupīsim.

Piebraucam pie mākoņzilā pasta vagona, kur sagaida pasta pavadoņi - gadus 30 jauna sieviete. Tiesa, dažkārt pamanu, ka ir gandrīz neiespējami reizēm noteikt kazahu sieviešu vecumu. Pasta pavadone no ārienes ir ne sevišķi simpātiska, bet smaidīga. “Jums biļetes jau nopirktas?”, viņa apjautājas, taču es mazliet neizprotu jautājumu.

Pavadone paskaidro, ka pasta vagonā ir divas brīvas gultas. Brauktu kopā ar viņu un viņas kolēģi - “ir ūdens vārāmais, tualete - viss, kas vajadzīgs”, viņa piebilst.

Pēc mirkļa ieceļam ''Mušu'' un ''Javiņu'' vagonā un uzsākam pārrunas par brauciena izmaksām. Pēc īsas apspriedes pavadoņu duets piedāvā savu cenu - 30 000 tenge jeb 95 eiro par abiem. Ar Mārci mazliet apjūkam, jo saprotam, ka neesam noskaidrojuši, cik maksā biļete pasažieru vagonā. Bonuss, piekrītot šim variantam, tāds, ka arī šo nakti - pirms vilciena atiešanas varam pavadīt savā kupejā.

It kā piekrītam, taču sakām, ka noskaidrosim, cik maksā parastā biļete. Pēc 20 minūtēm atgriežamies - pasta vagona piedāvājums izrādās divas reizes dārgāks.

Pēc pāris minūšu diskusijām nonākam pie 17 000 tenge jeb 50 eiro - diviem cilvēkiem plus viena ekstra nakts vagonā pirms izbraukšanas un 2500 kilometru jeb 40 stundu brauciens. Nav slikti.

Nakti pavadām vagonā, kurš jau īsi pēc pusnakts tiek stumdīts, kabināts, atkabināts un atkal piekabināts neskaitāmas reizes. No rīta beidzot startējam.

Brauciens iesākumā ir interesants - vērojam kamieļus caur vagona logiem, pieturās klusi sēžam savās vietās, lai policija vai staciju uzraugi nepamana mūsu klātbūtni.

Ierodamies jaunajā Kazahstānas galvaspilsētā Astanā ap pieciem no rīta. Jau kopš iepriekšējā vakara caur vagona metāla durvīm jūt aukstumu, kas laužas iekšā no ārpuses. Pavadonis ar oglēm kurina vagonu. Ir skaidrs, ka aiz loga gaida pārsteigums.

Pagājušas divas dienas kopš +35 grādiem Aktau un, izkāpjot uz perona Astanas dzelzsceļa stacijā, -5 grādu sals ir nepatīkams pārsteigums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt