Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Smagākais, bet skaistākais pārbaudījums «Minskai» – Transfagarasana (2. daļa)

Sen lolotais sapnis ir tepat acu priekšā – Transfagarasana ceļu izbaudīšu, ierodoties no DN1 ceļa pārejas ziemeļu pusē un dodoties pa 7C ceļu dienvidu virzienā līdz Curtea de Arges pilsētai. Vietējais motociklists zināja precīzi, ka ceļu oficiāli atver pēc divām nedēļām. Bet ar moci esot iespēja apbraukt noslēgto ceļa posmu.

Iesākumā ceļš ir taisns, mazliet jūtams, ka kāpjamies uz augšu, ko apliecina arī navigācija. "Minska" šādus nelielus kāpumus jau pieredzējusi, tāpēc iesākumā drosmīgi laužam sev ceļu ar ceturto ātrumu. Ceļa malā esošās viesnīcas, kafejnīcas un atpūtnieku vietas patukšas – laikam tiešām īpaši daudz cilvēku šeit pagaidām nav. Pāris mašīnu pa ceļam, pāris motociklu gan aizbrauc virsotnes virzienā.

Dažas minūtes vēlāk pārslēdzos uz trešo pārnesumu - ceturtais vairs nespēj veikt savu darbu. Apkārt koki, asfalts salīdzinoši jēdzīgā stāvoklī, tiesa gan – salāpīts un ne vienmēr ideāli komfortabls. Līkumu kļūst aizvien vairāk, bet pagaidām neko no skaistā Transfagarasana nemanu. Braucu cauri mežam kalnā pa viegli līkumotu ceļu. Arvien straujāk un straujāk navigācijas ekrānā redzu, kā pieaug augstums virs jūras līmeņa, līdz beidzot labajā pusē caur mazu spraugu starp kokiem pamanu, ka esam pacēlušies jau interesantākā augstumā – ap 400 metriem. Minūtēm ritot, kokus kreisajā pusē sāk nomainīt klintis, kokus labajā pusē – koku galotnes. Brīžiem pārslēdzos jau otrajā ātrumā, kad straujā līkumā ieraugu priekšā plašo ieleju. Abās pusēs milzīgi kalni, zilimelnu mākoņu ieskauti, pa vidu līkumota ieleja, pa kuru virzās varenais Transfagarasans.

Iešaujas prātā, kā pirms 45 gadiem šeit nebija nekā, kas līdzinātos ceļam. Lai uzbūvētu ziemeļu pusi, pa kuru šobrīd virzos, vien bija nepieciešami aptuveni seši miljoni kilogramu dinamīta. Lai arī oficiāli tiek ziņots, ka ceļa būves laikā bojā gāja 40 strādnieki, reāli katrs no šiem deviņdesmit kilometriem varētu būt prasījis pat pa divām cilvēku dzīvībām.

Daba šeit ir barga – stāvas klintis, ik pa brīdim redzamas svaigu nogruvumu paliekas pēc uzkopšanas. Pienāk mirklis, kad apstājos ik pēc 15-20 minūtēm, jo ar katru kilometru skats uz šo dabas un cilvēku radīto brīnumu paliek aizvien grandiozāks. Sniegotās galotnes nāk tuvāk, tāpat arī lietus mākoņi. Lai arī pārsvarā braucu ar otro pārnesumu, 1500 metru atzīmi sasniedzu jau ar pirmo ātrumu. Lietus nu jau kādu laiku neganti sitas pret ķiveri, un, lai arī klintis sargā no vēja, vietām tomēr jūtamas nejaukas brāzmas. Kārtējo reizi piestāju, jo nevaru pabraukt garām šādiem skatiem, neieelpojis to smaržu un burvību, kas valda apkārt. Es skatos ziemeļu virzienā, kur zemākie koki knapi vien saredzami un aizstiepjas šķietami nebeidzamā tālumā. Es iekniebju sev, jo šķiet, ka sapņoju. Sapratis, ka tomēr ne, es pārlaižu acis apkārt varenajām kalnu grēdām un lecu atpakaļ sava drosmīgā moča mugurā.

Pēdējie kāpieni kļūst sevišķi interesanti –  šeit satiekas visa Transfagarasana būtība – serpentīns līkumu līkumos vijas uz augšu, "Minska" ar pirmo pārnesumu mierīgi (lai neteiktu ļoti, ļoti lēni), bet pārliecinoši dzied savu neierasti samocīto dziesmu. “Nekas, nekas – mazliet pacieties un drīz būsim galā,” saku savam uzticamajam transporta līdzeklim, “un nemaz nemēģini mānīties, ka tev te nepatīk tikpat ļoti cik man.” Jā, es sarunājos ar "Minsku", dažkārt noglaudu bāku un sajūtos labi, kad dienas beigās noceļu no tās smagās somas, jo tad liekas, ka mocis par to man atlīdzina ar labu, jestru gaitu.

Ceļa malā vēl balti sniega blāķi un aiz viena no tiem sajūtu, kā mocis ļauj pārslēgties otrajā ātrumā – ieraugu P zīmi, mazus suvenīru veikaliņus un saprotu – mēs to esam paveikuši. Esam 2034 metrus virs jūras līmeņa – augstākajā Tranfagarasana punktā.

Aizstaigāju līdz skaistajam Balea ezeram, stundiņu atpūšamies un esam gatavi laisties lejā.

Iesākumā cauri Rumānijas garākajam tunelim, līdz atkal esam kalnu ieskauti. Lejupbraucienu "Minska" izbauda, jo nu pārsvarā izmantoju neitrālo, trešo un ceturto pārnesumu. Jābūt uzmanīgam – reizēm šķietami nevainīgs līkums pārvēršas par garu aizvien straujāk līkumā ejošu posmu. Beidzot sajūtu ātrumu, vietām atveru aizsargstiklu, lai kārtīgi izjustu, kā šejienes kalnu gaiss sitas sejā. Liekas, ka nevis ar moci, bet ar planieri planējam pāri šejienes plašumiem, aizām, maziem un lielākiem ūdenskritumiem, aitu bariem un tuneļiem.

Mana iekšējā pasaule lido – 1200 metru līmenī piestāju kafejnīcā, jo saprotu, ka esmu pārāk pārņemts ar emocijām, tāpēc nolemju mierīgi izbaudīt šejienes fantastisko atmosfēru un doties tālāk nākamajā dienā.

Man nav bijusi garlaicīga dzīve, bet es lieku roku uz sirds un saku: “Šī bija viena no skaistākajām mana mūža dienām”. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt