Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Turcijā – noguldīts uz lāpstiņām

Pārsteidzošā turku viesmīlība mani sagaida jau pirms valsts robežas ar Bulgāriju. Pulsējošā Stambula un negantā satiksme šajā milzīgajā metropolē iesākumā nepatīkami pārsteidz, taču visai drīz pārvēršas par patīkamu piedzīvojumu. Līdz savas neuzmanības dēļ guļu uz karsta asfalta un lokos sāpēs.

Īsi pirms iebraukšanas Turcijā, piestāju benzīntankā, kur satieku aptuveni mana vecuma čali, kurš, ar skūterīti izceļojies pa Bulgāriju, atgriežas Turcijā. Viņš laipni piesakās palīdzēt uz robežas, kas izrādās ļoti noderīgi, jo bez viņa saprast Malko Tarnovo robežas šķērsošanas procesu būtu diezgan sarežģīti. Ar Furkana palīdzību veikli iebraucam Turcijā un līdz Saray pilsētai braucam kopā. Tur Furkans uzsauc pusdienas, lauzītā angļu valodā pastāsta par savu valsti un šķiramies.

Lai arī ceļi ir plaši un samērā tukši iesākumā, vietām tie sašaurinās, kur satiksme kļūst negantāka – šoferi nekautrējas apdzīt un pastumt nost no ceļa, pat ja pretī brauc automašīnas. Pārnakšņoju nelielā kempingā, ceļos 5.30 ar domu iebraukt Stambulā pirms rīta sastrēgumiem. Plāns mazliet izgāžas, kā rezultātā esmu bīstami tuvu Stambulas centram, kad pulkstenis rāda 8.30 – nelabs laiks. Deviņos norunāta tikšanos ar Mišelu - šarmantu dāmu no Kanādas, ar kuru iepazinos Barbadosā sava iepriekšējā ceļojuma laikā 2010.gadā. Lai arī sākumā mazliet stresaini, pēc mirkļa mazliet iejūtos zibenīgajā satiksmes ritmā un pat nedaudz aizraujos –

apgriežoties krustojumā, neaprēķinu savu ātrumu, kā rezultātā pretimbraucošs zaļš fordiņš nosvilpo gar Mušas pēcpusi intensīvas taurēšanas pavadībā. Saprotu, ka jābūt mazliet uzmanīgākam un nopriecājos, ka esmu sasniedzis norunāto tikšanās vietu sveiks un vesels.

Ar Mišelu nopļāpājam aptuveni divas stundas – viņa strādā uz kruīza kuģa, kas vizina cilvēkus pa skaistām vietām Marmaras un Egejas jūras krastos Grieķijā un Turcijā. Starojoša meitene, kas priecājas par savu darbu, jo tas katru dienu nes jaunas, skaistas emocijas – es saprotu viņu, viņa – mani.

Pavadu vēl pāris dienas Stambulā, mazliet apaukstējies dzeru daudz turku tējas, vazājos pa pilsētu bez īpašiem galamērķiem, nobaudu vietējos ēdienus – sezama sēklām klātās maizītes ar kausētu sieru, kumpir – ar ko vien sirds vēlas piebāztu krāsnī ceptu kartupeli, mīdijas ar asu rīsu pildījumu un citrona sulu, ko iespējams iegādāties uz katra otrā stūra, protams, kebabu.

Nostaigāju gar Svētās Sofijas muzeju (Hagia Sophia), Sultāna Ahmeda mošeju (Blue mosque), izbaudu Stambulas slēgtā tirgus (Grand Bazaar) un milzonīgās Istaklal gājēju ielas krāsas, skaņas un sajūtas.

Satieku latviešu pāri Tomu un Agnesi – jaunus piedzīvojumu meklētājus, kuri nakšņo teltī, bez naudas kalniem, bet ir azartiski, pilni dzīvīguma, jautri sarunu biedri. Tieku uzņemts diženā Gambriusa reliģijā.

Kopīgi apstaigājam pilsētu, dzeram tēju tējas ar turkiem uz pludmales akmeņiem nakts vidū un ļaujam turku pirkstiem burtiski likt ēdienu mūsu mutēs. Priecājamies par šo cilvēku brīvību un pozitīvajiem smaidiem un smiekliem. Atvadāmies gan no viņiem, gan viens no otra ap pusnakti un dodamies katrs savos ceļos.

Pāris dienas vēlāk pametu Stambulu. Nolemju to darīt svētdienā, kad mazāka satiksme un, pa pusei veiksmīgi, pa pusei maldoties pa nepareiziem ceļiem, esmu ārpus šīs 14 miljonu iedzīvotāju pilsētas.

Diena ir neaptverami karsta un iepriekšējā naktī gulētās piecas stundas liek par sevi manīt. Saguris virzos gar Sapanča ezera krastu caur tāda paša nosaukuma ciematiņu. Prāts mazliet apmiglojies. Virzos ar aptuveni 40 km/h mazu ātrumu. Labajā ielas malā pamanu mazus veikaliņus, kas šajā karstajā dienā interesantā kārtā pildīti sniegadēļiem. Pagriežu galvu atpakaļ uz ceļu – priekšā esošais mazais hečbekiņš straujo nobremzējis man pāris metrus priekšā.

Spiežu bremzes, bet tanī pašā laikā šķiet, ka esmu uzspiedis gāzi savam smadzeņu mehānismam – tas netveramos ātrumos procesē domas: “Nē, mašīnas pakaļā ieskriešana traumēs Mušu, kā es tālāk pārvietošos? Nedrīkst nokrist - kamera var salūzt. Atceries stāstu par čoma čomu, kurš ar moci ielidoja mašīnas pakaļā? Lai kas nenotiktu – ceļojums būs jāturpina!” un tas viss un ne tas vien nieka pussekundes laikā.

Ātrums par lielu, lai priekšā esošo mašīnu apbrauktu. Cik nu apzināti, cik neapzināti, cik pusapzināti nolemju gāzties uz sāniem, kas šķiet vienīgā pareizā izvēle.

Lēni, klusi Muša ar mani tās mugurā nogāžas uz sāniem un tur abi paliekam. Jūtu sāpes labās kājas potītē un Muša tās pastiprina, guļot tieši virsū. Cilvēki pieskrien, aptuveni 50 gadus vecs vīrs pieceļ motociklu, kas mazliet atvieglo sāpes, taču pat neuzdrošinos potīti kustināt, jūtot kā sāp. Domas turpina nomocīt, bet viena doma nepamet: “Vienalga kā, ceļojums turpināsies. Bet kā?” uz to atbildes nav. Jauna sieviete pienāk ar ūdens pudeli, kas patīkami atvēsina. Karstais asflats dedzina rokas, cimdus esmu jau novilcis, sieviete tos paliek zem elkoņiem, saprotot, cik asfalts karsts. Dzirdu cilvēkus runājam par “Ambulance”, guļu bezspēcīgs un gaidu.

Turpinājums sekos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt