Pēc motocikla noslīkšanas dubļos un veiksmīgas tā dabūšanas atpakaļ uz kājām, pēc pasakainas dienas Šonji sētā atvados, noknipsējam vienu "selfiju" un es dodos tālāk – piepildīt vienu no mazajiem sapņiem, ko vienmēr biju gribējis.
Autora ziņas
No rīta Šonji jau sagaida mani pie mājas, tūliņ uz galda liela koka ēnā tiek iznestas kafijas krūzes. Saimnieks norāda pilsētas virzienā un saka, ka ciemos nāk viņa draugi.
![Mārcis Pļaviņš: Kā es nokāvu «Minsku», mūkot no nikna suņa [turpinājums]](https://static.lsm.lv/media/2015/06/thumbnail/0/49vr.jpg)
“Ātrumkārba,” ir pirmā doma, kas iešaujas prātā. Iztēlojos, kā tur aprauti zobrati, viss sagājis uz īso un mans ceļojums uz laiku ir beidzies pie 1528 nobrauktiem kilometriem.
7.ceļojuma diena. Rīts Koškovcē atnāk saulains un skaidrām debesīm. Izdzeru divas kafijas krūzes un dodos ceļā. Pirms izbraukšanas pārbaudu ķēdi – pamanu, ka tā mazliet tā kā vaļīga, taču nolemju braukt ar tādu un mazliet pievilkt to nākamajā pieturas punktā.
Jau trešās ceļojuma dienas nakts bija auksta. Pēc lietainas dienas, pievakarē pa mākoņu starpām sāka parādīties saule. Un mēs – latvieši, labi zinām, kā uzlabojas noskaņojums, kad pēc lietainām dienām uzspīd saule.
Laiks skrien vēja spārniem – tā vien liekas, ka tikko tikai esmu izbraucis no Latvijas, bet patiesībā klāt jau otrās dienas vakars. Sēžu mazā, pelēkā, mazliet vēsā, bet gana omulīgā istabiņā ar veselām četrām gultām (visas man vienam) netālu no Lietuvas – Polijas robežas, blakus mirgo gaismiņas, jo jālādē navigācijas baterijas, telefons, gopro, kamera, utt. Aiz loga spēcīgi gaudo vējš, kas arī par iemeslu tam, ka šo nakti neplānoti izvēlējos pārlaist desmit-eiro-īgā istabiņā.
Pēdējā laikā dzīvoju kā uzvelkamās spēļu mašīnītes, kurām līdzīgi laikam darbojas arī mans iekšējais mehānisms – uz priekšu iet tikai tad, kad šis mehānisms ir uzvilkts. Kopš vakardienas tas beidzot uz mirkli ir piestājis, bet tikai - lai sagrupētos un sagatavotos nākamajam posmam.
Pēdējais mēnesis, gatavojoties braucienam, ir bijis neprātīgs. Problēmas spraucas no nekurienes kā sēnes pēc lietus. Galvenokārt saistītas ar motociklu... un kāds gan pārsteigums, jo tomēr "Minsk'a" ir 23 gadus veca večiņa, gribētos teikt, kurai jāuzkačā muskuļi, lai noskrietu maratonu.
Nu jau pagājuši gandrīz seši gadi. Seši gadi kopš dienas, kad pieņēmu lēmumu pamest ērtu krēslu skaistā birojā kopā ar lieliskiem kolēģiem. Iemesls? Biju viens no tiem, kuri no rīta iet uz darbu un reizēm nesaprot, kāpēc tieši. Bija laiks, kad mani šīs domas mocīja aizvien biežāk un algas diena ar katru šo domu kļuva aizvien mazsvarīgāka. Paralēli manī auga neizskaidrojama vēlme apceļot pasauli un sajusties brīvam.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.