Ziedmušas (Syrphidae) ir bieži sastopamas, ārēji samērā uzkrītošas, vidēji lielas un nelielas mušas. Latvijā mājojošās izmērā aptuveni no sešiem līdz piecpadsmit milimetriem garas. Par ziedmušām šie dzīvnieki nodēvēti tāpēc, ka viņu pieaugušie īpatņi visbiežāk tiek ieraudzīti uz ziediem vai pie ziediem. Kur vasarā izplaukst ziedi, tur agrāk vai vēlāk jāparādās kādai ziedmušai. Jo vairāk kaut kur izplaukst ziedu, jo vairāk ziedmušu tur kļūst manāmas. Tomēr nereti ziedmušas trāpās cilvēku acīs arī tur, kur ziedu nav.
Autora ziņas
Jebkuram dzīvam radījumam ir jāēd, tāpēc šoreiz līdzsekosim tam, kā maltīti ietur čūska, konkrēti – zalktis. Par iespēju paēst rāpulim parasti vairāk vai mazāk jāpacīnās. Šoreiz viņam jācīnās ar krupi. Cīņa – abpusēja: zalktim – cīņa ar krupi par iespēju viņu apēst, krupim – cīņa ar zalkti par savu dzīvību.
Samērā nesen stāstījām par Latvijā siltās sezonas sākumā bieži sastopamajām lielajām pūkmušām – kukaiņiem, kas barojas gluži kā Amerikā mītošie putniņi kolibri. Tagad īsi iepazīstināsim ar kolibriveidīgiem tauriņiem. Sistemātiski viņi pieder naktstauriņiem sfingiem, taču nav aktīvi naktīs. Tie ir sfingi, kas rosās gaišajā diennakts laikā, jo īpaši naski būdami karstās un saulainās dienās.
Jau labu laiku ritējis maijs. Itin vasarīgi mēdz spīdēt un sildīt spoža saule pie debesīm. Modusies dzīvība. Maijs – mēnesis, kurā pa īstam sāk sazaļot, sazaļo un zeļ zeme (tur, kur nav nesen lauksaimnieciski apstrādāta), mēnesis, kurā lapu kokiem un krūmiem izplaukst un strauji pieņemas lielumā lapas.
Ir dzīvnieki, kuru āriene brīdina iespējamos pāridarītājus, lai atbaidītu viņus, un ir dzīvnieki, kuri aizsardzības nolūkos izliekas jeb mānās, izmantojot savas ārienes specifiku. Brīdinājuma krāsa jeb atbaidošā krāsa ir īpašs ķermeņa aizsargkrāsas veids, kas it kā saka: "Neaiztiec mani! Esmu bīstams."
Kolibri putniņi ir īpaši ar saviem relatīvi necilajiem izmēriem un prasmi, ļoti ātri vicinot spārnus, it kā karāties gaisā. Turklāt viņi no visiem pasaules putniem ir vienīgie, kuri spēj lidot atpakaļgaitā. Minētie dotumi būtiski atvieglo kolibri piekļuvi barībai – ziedu nektāram. Kolibri dzīvo tikai Amerikā, bet Latvijā dzīvo viņiem līdzīgi kukaiņi – samērā bieži sastopamie insekti no pūkmušu dzimtas.
Aprīlī dienas kļūst arvien garākas, naktis top īsākas. Samērā neuzkrītoši, tomēr nepārprotami pamazām no ziemas stinguma turpina atdzīvoties dažādi radījumi, arī augi – gan siltumnīcās un dārzos, gan savvaļā mītošie. Auga atdzīvošanās neapstrīdams apliecinājums ir tā uzziedēšana, un pie agrajiem savvaļas ziedētājiem pieder ne tikai vizbulītes un māllēpes.
Tauriņi – skaisti un graciozi, zināmā mērā arī noslēpumaini kukaiņi. Šiem insektiem, tāpat kā daudz kam citam pasaulē, jau izsenis ir cilvēku piedēvēta simboliska nozīme, vietām – visai daudzveidīga nozīme. Pie mums nereti pēc pirmā tauriņa krāsas varot noteikt, kāda būs vasara. Bet kādus tauriņus mums ir iespēja sastapt?
Pasaulē daudzviet dzīvo un bieži vien arī veiksmīgi vairojas dažādi eksotiski dzīvnieki. "Eksotiski" nozīmē neparasti, tādi, kuru pamatareāls atrodas tālās, svešās (mūsu gadījumā parasti dienvidu) zemēs. Piemēram, parkos Londonā, Briselē, Varšavā un citviet Eiropā – kopumā jau vismaz desmit Eiropas valstīs – iedzīvojušies papagaiļi. Vai Latvija varētu nonākt šajā valstu sarakstā?
Vairākums Latvijas cilvēku, ja vien viņi nav īpaši azartiski sēņotāji vai ziemas sporta veidu cienītāji, laikam gan nevienu citu gadalaiku negaida tik ļoti, kā pavasari. Jā. Bet kuru no pavasariem? Ir taču vairāki dažādi, terminoloģiski atšķirīgi pavasari. Kā tie atšifrējami, ar ko cits no cita atšķiras? Varbūt kāds to nezina, tāpēc īsi pastāstīsim.
RAKSTA CEĻVEDIS:
RAKSTA CEĻVEDIS:
Norises dabā ir grūti, pat neiespējami sagrupēt tā, lai tās varētu neapstrīdami iekļaut kāda viena konkrēta kalendārā jeb astronomiskā mēneša ietvaros. Mēneša laikā dažādi procesi var gan iesākties, gan turpināties, gan beigties. Turklāt jāpatur prātā, ka meteoroloģiskie apstākļi, kas ļoti būtiski mēdz ietekmēt notiekošo, nebūt nav vienādi gadu no gada. Turklāt, lai gan mūsu valsts teritorija ir relatīvi neliela, dažādās tās vietās klimats jūtami atšķiras, līdz ar to atšķiras arī meteoroloģiskie un citi procesi dabā. Viens no sarežģītāk aprakstāmajiem mēnešiem – marts.
Vairums savvaļas zīdītāju jeb zvēru un daudzi putni ir ļoti piesardzīgi, uzmanīgi, turklāt ievērojama daļa zvēru rosās lielākoties krēslā un tumsā jeb tumšajā diennakts periodā, tādēļ cilvēkiem veikt šo dzīvnieku tiešus vizuālus novērojumus nav viegli. Tomēr tos izzināt mums palīdz atstātās liecības.
Latvijas mežos, mežaparkos, parkos visai izplatīti ir savdabīgi skujkoku kaitēkļu statusu ieguvuši insekti – kukaiņu klases āržokleņu jeb kailžokleņu apakšklases pārstāvji, kas pieder augu sūcēju kārtas hermesu dzimtai, – hermesi. Visuzkrītošākos vēstījumus par sevi atstāj egļu bojātājiem pieskaitāmie šīs dzimtas dzīvnieki. Dominējošie (bet ne vienīgie!) pie mums eglēs mītošie ir divu sugu hermesi – egļu dzeltenais hermess un egļu vēlais hermess.
Kas ir kritala? Pēc definīcijas tas ir vienkārši: "mežā guļošs, atmiris koks". Tātad pēc definīcijas kritala nav nekas īpašs. Taču būtībā šis atmirušais koks ir savdabīga vērtība. Droši vien tāpēc, lai to akcentētu, Latvijas Dabas fonds kategorijā "2023. gada dzīvotne" iekļāvis tieši kritalu. Kritala izvēlēta par šī gada dzīvotni.
Par 2023. gada Latvijas putnu Ornitoloģijas biedrība izraudzījusies lakstīgalu (Luscinia luscinia). Viens (bet ne vienīgais) no šīs izvēles iemesliem – atbalsta demonstrēšana Ukrainai, jo lakstīgala zināmā mērā tiek uzskatīta par šīs valsts nacionālo putnu (tiesa, tas ir neoficiāls statuss).
Šoziem piedzīvots gan krietns sals, gan nu jau arī vērā ņemams atkusnis. Esam pieredzējuši aktīvu snigšanu un stipras vēja brāzmas, tāpat lausku, miglu, sarmu, dūmaku, atkalu, lietu, esam vērojuši lāstekas, varbūt pat jutuši kūstoša sniega pilienus aiz apkakles. Daudziem no mums nācies gan brist pa kupenām, gan soļiem lauzt sērsnu, gan pēc tam negribot slidināties pa apledojumu, pa ledu, gan bradāt pa atkušņa un lietus radītiem slapjumiem. Daudzveidīga ziema. Šāda vai tāda – ziema ir un paliek ziema.
Šogad sevi uzkrītoši jau demonstrējis gan sals, gan sniegs, gan vējš. Straujiem soļiem tuvojas arī ziemas saulgrieži – ikgadēji stabila liecība par astronomiskās ziemas iestāšanos. Tātad tuvojas gada garākā nakts. Tās jau tagad ir garum garas. Šī iemesla dēļ gaismā aktīvajiem dzīvniekiem, pirmkārt, vairākumam putnu, rit raižu pilns periods – dienas jāizmanto ļoti intensīvi: jāpagūst uzņemt nepieciešamo barības daudzumu ne īpaši dāsnos apstākļos, turklāt, ja vajag, jācīnās par labākajām barošanās vietām ar konkurentiem un, protams, jāuzmanās no apēst gribētājiem.
Kraukļi – melnākie un arī lielākie no vārnu dzimtas zvirbuļveidīgo kārtas putniem. To smadzenes ir vienas no relatīvi lielākajām starp visiem putniem. Pateicoties šai dabas dotajai dāvanai, ogļmelnie lidoņi salīdzinoši meistarīgi analizē apkārtnē notiekošo, viņi prot visnotaļ veiksmīgi atrisināt neierastas, problemātiskas situācijas un māk apbrīnojami labi pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem. Beigta dzīvnieka ādu tie pārplēst nevar, tādēļ piekopj savstarpēji izdevīgu sadarbību ar meža plēsējiem.
Vieni no senākajiem joprojām uz Zemes mītošajiem sēklaugiem – skujkoki –, kā zināms, ir mūžzaļi, tiesa, ar dažiem izņēmumiem. To lapas jeb skujas dzīvo gadiem, turklāt ir tik cieši saistītas ar zariem, ka, pat atmirušas, ilgu laiku nenobirst. Skujās netrūkst daudzveidīgu bioloģiski aktīvo vielu, kas spēj negatīvi iedarboties uz dažādiem mikroorganismiem un pat vīrusiem. Tādējādi skujas var pozitīvi ietekmēt cilvēka organismu.
Kad atkāpjas oktobris, pienāk novembris. Turpinās rudens. Latvijā šis gadalaiks nereti mēdz ievilkties. Raudzīsim, kāds būs. Pagaidām šoruden siltuma, šķiet, bijis vairāk par normu. Joprojām uzkrītoši turpina dzeltēt, brūnēt un masveidā birt koku un krūmu līdz šim vēl nenobirušās lapas. Tiesa, nu jau lielākā daļa lapu koku ir pavisam plika, atlikusī daļa – bezmaz izģērbta. Kas notiek Latvijā rudenī?
Sudrabaini baltā putna latviskais nosaukums ir baltais gārnis jeb sudrabgārnis, taču speciālistiem precizēšanas nolūkā nereti nākas lietot garāku nosaukumu – lielais baltais gārnis, jo tam ir arī līdzinieks – tā dēvētais mazais baltais gārnis jeb zīda gārnis, kurš gan mūsu valstī iemaldās salīdzinoši ļoti reti. Arī lielais baltais gārnis vēl pagājušā gadsimta beigās Latvijā bija retums, taču tagad uzskatāms par pilntiesīgu ligzdotāju.
Latvijā mājo desmitiem Pompilidae dzimtai piederīgo zemi rokošo vientuļo lapseņu. Vairums no tām ir vizuāli cita citai visai līdzīgas – pārsvarā ir sarkanmelni vai melni, slaidi plēvspārņi, kas visbiežāk novērojami sausās, smilšainās un atklātās vai veģetācijas vāji segtās vietās. Lai gan pieaugušie smilšlapseņu īpatņi ir veģetārieši, kas barojas galvenokārt ar nektāru, tātad – pārtiek no ogļhidrātiem, mātītes tomēr aktīvi medī zirnekļus.