Ik gadu, drīz vien pēc atgūšanās no aukstajā sezonā sešus mēnešus piemērotās vietās pavadītā stinguma, pieaugušie zalkši izlien no ziemošanas paslēptuvēm un piekopj grupveida dzimumdzīvi: vairāki rāpuļi vienlaicīgi vijas cits ap citu un cits citam cieši jo cieši līdzās. Katrā kamolā parasti kopulācijā ir viens vai daži pāri zalkšu. Līdzās dažiem pāros jau iesaistītajiem dzīvniekiem pinas vēl pieci seši tēviņi, kas cer sagaidīt savu rindu.
Pirmajā acu uzmetienā it kā haotiskajā vienādu čūsku mudžeklī tomēr var atpazīt mātītes, jo viņas allaž ir lielākas (garākas, druknākas) par vienaudžiem tēviņiem.
Tēviņi, kuriem izdevies ciešāk aptīties un vīties ap kādu mātīti, stimulē šo mātīti un vienlaikus uzbudina sevi, berzējot partneri ar galvu.
Nedaudz nostāk ap aktīvās vīšanās kamolu lēni lodā vēl dažs svaigs jaunpienācējs. Skat! – tur, izlocīdamies kūlā, vēl viens otrs tuvojas, un tur uz kaislību vietu pāri dīķim arī kāds peld. Visiem līdz mērķim nokļuvušajiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem apmierināt dzimumvēlmi gan neizdosies. Tomēr mēģināt vajag!
Pie "šprices" netikušie, "liekie" (vai pagaidām "liekie") tēviņi patiesībā nebūt nav lieki. Viņi, atrazdamies tuvumā, gribot negribot uzmana apkārtni.
Saklausīt vijīgie lodātāji neko nevar, jo čūskas ir kurlas. Taču šie rāpuļi ar visu savu ķermeni gatavi uztvert vismazākos zemes satricinājumus, viņu allaž atvērtie redzokļi gatavi novērtēt jebkuru kustību, bet viņu ožas orgāni – šķeltās mēlītes – gandrīz bez mitas ķer gaisā esošās smaržas molekulas. Tā – gribot negribot – nekopulējošo tēviņu uzmanīgums kompensē dzimumkaislībās aktīvi iesaistīto sugasbrāļu nepiesardzību. Atliek vien kādam apkārt lodātājam izdalīt no savas kloākas nedaudz smirdīga brīdinājuma šķidruma, lai viss kamols atritinātos, un rāpuļi steigtu izšķirties, tad pazustu slēptuvēs. Pēc zināma laiciņa zalkši atgriežas un turpina iesākto.
Zalkšu pārošanās ir ilga, tā var ilgt par vairākas stundas, tāpēc kamoli vienmēr veidojas kādas iespējamas slēptuves vai ūdenstilpes tuvumā, lai dzīvniekiem būtu kur iebēgt, ja viņus apdraud īsts vai šķietams ienaidnieks.
Kā zalkši pavasaros zina, kurp doties, kad tieši doties? Konkrēto kaislību laukumu zalkši atrod ar smalkās ožas palīdzību. Viņi saož mātīšu izdalītos feromonus. Tāls ceļš reti kuram no dzīvniekiem jāveic, jo viss parasti norit netālu no pārziemošanas vietām.
Zalkši ir oldējēji rāpuļi. Katra pieaugusī zalkšu mātīte pārojas vienu reizi ik pavasari. Vēlāk, vasaras vidū, apaugļotā zalkšu mātīte sameklē pietiekami mitru slēptuvi, kas spēj labi saglabāt siltumu (kūdras vai pūstoša siena, vai kūtsmēslu, vai komposta, vai zāģskaidu, vai lapu kaudzi, vai retāk kādu iepuvušu celmu, grauzēja alu vai citu pazemes tukšumu), kur izdēj vidēji divdesmit ar pergamentveidīgu, elastīgu apvalku segtas, ozolzīles lieluma olas. Reizēm olas tiek dētas porcijās dažādās vietās. Katrai dējamvietai jābūt pietiekami piemērotai, lai tajā pilnvērtīgi varētu notikt olu inkubācija. Ja vieta izrādās īpaši labvēlīga, nereti vienu un to pašu dētuvi izmanto vairākas mātītes.
Līdzko visas olas izdētas, ikviena mātīte tūdaļ pamet dējamvietu un atgriežas savā pastāvīgajā vasaras dzīvesvietā. Samērā izplatītais uzskats, ka viņas sargā savus dējumus, ir aplams.
Zalkšu olu inkubācija ilgst nepilnus divus mēnešus. Augusta nogalē vai biežāk septembrī nāk pasaulē mazi zalktīši.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
