Ar ūdeni vairāk vai mazāk ir saistītas visas dzīvās būtnes, bet daudzas radījumu sugas ar ūdeni saistītas ļoti, ļoti cieši. Vesela bagātība ir zemūdens pasaule – tā ir īpatna pasaule, kurā cits citam līdzās rosās gan dažādi pilntiesīgi ūdenskustoņi, gan daudzu sausummīlošu radījumu pēcnācēji.
Autora ziņas
Brūnā čakste (Lanius collurio) – viens no Latvijas putniem, kuram piešķirts īpaši aizsargājamās sugas statuss. Gan brūnās čakstes, gan citu sugu čakstes latvisko vārdu ieguvušas tām raksturīgo akustisko signālu – čakstienu – dēļ. Uzbudinājumā vai uztraucoties, viņas raida pasaulē skaļus saucienus "čak–čak–čak".
Meža pīle (Anas platyrhynchos) ir visbiežāk sastopamā no visām Latvijas pīlēm. Viņa neapšaubāmi ir arī visvieglāk ieraugāmā un apskatāmā pīle, jo daļa šīs sugas populācijas nemaz nevairās ļaužu klātbūtnes, pat tiecas uz to. Taču, šķiet, ka pēdējos gados meža pīli skaita ziņā Latvijā mēģina panākt kāda viņas attāla radiniece – gaigala (Bucephala clangula), kas agrāk bija samērā reta un nevienmērīgi izplatīta, bet nu kļuvusi par itin plaši un visā mūsu valsts teritorijā ļoti bieži sastopamu pīli. Visticamāk, ka galvenais iemesls šī putna populācijas pieaugumam ir bebru populācijas pieaugums. Bebri rada gaigalām piemērotu dzīves vietu daudzuma palielināšanos.
Vārds "zvirbuļveidīgie", cilvēkam, kurš neorientējas ornitoloģijā, visticamāk, izraisa asociāciju ar zvirbuļiem. Lielā mērā – pamatoti izraisa, jo daudz kas kopējs ar zvirbuļiem un kopējs citam ar citu, protams, ir visiem zvirbuļveidīgajiem. Kas ietilpst šai kompānijā? Atbilde: zvirbuļveidīgo putnu kārtas pārstāvji. Tomēr jāatceras: jebkurš zvirbulis allaž ir zvirbuļveidīgais, bet ne katrs zvirbuļveidīgais vienmēr ir zvirbulis.
Pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad sāka atkāpties Lielā ledus laikmeta ledāji, tagadējās Latvijas teritorijā iedzīvojās pirmie ķērpji. Ķērpji – vieni no pieticīgākajiem dzīvajiem radījumiem, lēni augoši, toties aukstumizturīgi un ilgi dzīvotspējīgi organismi. Visnotaļ piemēroti šo organismu dzīvei ir arī mūsdienu Latvijas klimatiskie apstākļi. Valsts teritorijā atrasts krietni vairāk nekā pus tūkstotis ķērpju sugu.
Kamēr Latviju vēl nav piemeklējis noturīgs un vērā ņemams dzestrums, šur tur mežos joprojām atrodamas diezgan labi saglabājušās (saglabājušās nevis izaugušas!) gailenes. Šur tur joprojām acīs "trāpās" arī kāda bērzlape. Tās tagad gan ir vien paliekas no vispārzināmo ēdamo vasaras un rudens sēņu dāsnā klāsta, taču, ja mērķis nav atrast ko ēdamu, tad sēņu laiks patiesībā nebeidzas nekad.
Šis ozoliem padevās samērā dāsns zīļu gads. Lai gan nu jau dižkoku sēklas no zarotnes sen nobirušas un lielākā to daļa lapām klātas vai kustoņu notiesātas un izvazātas, zem lielākiem ozoliem tās joprojām atrodamas – sataustāmas, dažas pat ieraugāmas. Bet, parušinoties lapās, jūtams: daža koka pakāje vietām burtiski nosēta zīlēm.
Mūsu izmēros necilajā, klimatiski visai vēsajā valstī konstatēti apmēram 12 tūkstoši kukaiņu sugu. Sugu skaita ziņā kukaiņi Latvijā pārspēj citus dzīvniekus. Pagaidām kukaiņi pie mums ir relatīvi nepilnīgi izzināta dzīvnieku kopa. Krietnai daļai atklāto kukaiņu sugu nav pat piešķirti latviskie nosaukumi. Entomologi lēš, ka pie mums varētu mājot vēl tūkstošiem pagaidām neatklātu sugu.
Kad prāvākie ozoli sāk ziedēt un visiem ozoliem sāk plaukt lapas, vietām šo koku zaros parādās veidojumi, kas zināmā mērā līdzinās āboliem. Sākumā tie ir nelieli, pat mazi "ābolīši". Laikam ritot, jo lielākas kļūst ozolu un ozoliņu lapas, jo prāvāki top "āboli" to zaros. Patiesībā šie "āboli" ir pangas. Kas ir šie veidojumi? Kā tie radušies?
Maija sākumā, garo brīvdienu laikā, konkrēti, 3. maijā – dienā, kad pārējā Latvijā visai dāsni lija lietus, Kurzemē spīdēja saule. Bija sausums. Bet sausums pavasarī, kā liecina pieredze, nozīmē: labi deg kūla. Un kūla dega. Turklāt ne vienmēr dedzinātāji ir cilvēki. Reizēm šādas bīstamas situācijas sagādā pati dzīvā radība, piemēram, putnam ietriecoties elektropārvades līnijas vados.
Spītējot aprīļa vējam un arī dzestrajiem ziemas recidīviem naktīs, tieši šai mēnesī pa īstam no ziemas stinguma saulainajās dienās atžirga daudzi (protams, ne visi!) tie kustoņi, kuru ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, tostarp dažādi bezmugurkaulainie dzīvnieki – gan uz sauszemes, gan ūdenī mītošie bezmugurkaulnieki.
Ik pavasari, kad ūdenstilpes sāk pamazām piepildīties ar siltumu, skaļajām putnu dziesmām pievienojas ne tik skaļie amfībiju jeb abinieku kori. No ziemas guļas atstingušos abiniekus vada viena vienīga tieksme: pēc iespējas ātrāk nokļūt nārsta vietā. Šai laikā sugas turpināšanas darba sākumu piesaka arī zilās jeb purva vardes – par parastajām vardēm mazākas, smailpurnainākas un zilākas vardes, kuru radītās skaņas līdzinās attālām suņa rejām.
Senākie sauszemes augi – sporaugi - uz Zemes dominēja simtiem miljonus gadu. Savu plaukumu senās papardes, kosas un staipekņi sasniedza karbona periodā. Izmēros šie augi bija milzeņi. Īpaši ar diženumu tolaik izcēlās staipekņi - dabas veidojumi, kas varētu sacensties ar mūslaiku varenākajiem kokaugiem. Tagad mežā varam aplūkot necilus viņu pēctečus – izmēros neuzkrītošas niecības.
Laucī ārēju līdzību ar dzērvi nav viegli saskatīt, taču šis putns sistemātiski pieder dumbrvistiņu dzimtai, kura ietilpst dzērvjveidīgo putnu kārtā. Kā redzams, zooloģijā "radniecība" nebūt nav sinonīms "ārējai līdzībai". Lauči galvenokārt dzīvo seklos, aizaugošos ūdeņos, tāpēc viņiem, tāpat kā dzērvēm, kājas pielāgotas staigāšanai dūkstainās vietās – to garos, slaidiem nagiem bruņotos pirkstus apņem ādas krokas jeb tā saucamie peldlēveri, kas palielina pēdas atbalsta virsmu.
Avenu pangodiņa (Lasioptera rubi) kāpuru darinājumi jeb pangas aukstajā periodā uz kazeņu (Rubus) ģints augu stublājiem ir ieraugāmi vieglāk nekā lapotajā laikā. Šīs bērnistabas aveņu pangodiņi pamet un dodas pāroties tad, kad vidējā gaisa temperatūra pavasarī stabili pakāpusies virs +12°C. Parasti tas notiek aveņu, kazeņu, lāceņu, kauleņu un cūceņu ziedēšanas periodā (maija vidū – jūnijā).