Visizplatītākais šīs dzimtas pārstāvis ir lielā pūkmuša (Bombylius major) – korpulents, ar brūniem, matveidīgiem izaugumiņiem dāsni klāts divspārnis, kas parādās jau samērā agri pavasarī, lielākoties aprīļa sākumpusē. Pirmie parasti ieraugāmi tēviņi, sildāmies saulītē uz plikas zemes laukumiņiem, uz kūlas klājumiem, uz akmeņiem un citiem priekšmetiem. Kā zināms, visiem divspārņiem, pie kuriem pieder arī mušas, ir divi spārni.
Lielajai pūkmušai katra spārna priekšējā daļa ir tumši iekrāsota, bet aizmugurējā daļa caurspīdīga. Kukainim sēžot, spārni nekad netiek sakļauti, tos pūkmuša tur sāņus vērstus.
Lidojumā pūkmuša spēj sasniegt ātrumu, kas pārspēj vairākuma citu mušu sasniegto. Viņa, atrazdamās gaisā, izceļas arī ar relatīvi labu manevrētspēju.
Te vietā norādīt: kukainim ir ļoti garš mutes aparāts (ciets, tumši krāsots, neievelkams snuķis), jo pūkmušas manevrētspēja un šis garais snuķis palīdz tam, nenolaižoties uz zieda, bet plivinoties lidojumā, sūkt savu pamatēdienu – nektāru. Protams, ja vajag, kājas tiek izmantotas stabilitātes nodrošināšanai.
Lielās pūkmušas ēd arī ziedputekšņus – olbaltumvielām bagātu barību, kas īpaši nozīmīga insektu mātītēm, jo viņu organismā attīstās milzīgs daudzums oliņu. Lūkojoties pēc barības, lielās pūkmušas nav izvēlīgas – apmeklē dažādu sugu augu ziedus.
Uzkrītoši aktīvi šie lidoņi uzvedas saulainā laikā. Ja ir arī silts gaiss, tad viņi nepārtraukti, šķiet, pat haotiski (un samērā skaļi dūkdami) kustas. Pūkmušu darbošanās ziedos cilvēkam var izskatīties kā sacensība par spēju īsā laikā apmeklēt pēc iespējas vairāk nektāra avotu.
Kad laiks apmācas, pūkmušas kļūst daudz pasīvākas.
Iepriekš aprakstīto nektārēdāju kukaiņu pēcnācēji (kāpuri) ir nogalinoši ektoparazīti. Par lielo pūkmušu kāpuru izbarotājiem kļūst citu kukaiņu (pārsvarā plēvspārņu) kāpuri, kas mājo pazemes ejās. Galvenie cietēji – vientuļo bišu, smilšlapseņu, pirmkārt, smilšbišu kāpuri.
Lielo pūkmušu oliņas netiek izdētas tieši uz upura. Mātītes tās lidojot gluži vienkārši "izšauj" tur, kur tuvumā atrodas vai varētu atrasties viņu pēcnācēju potenciālie izbarotāji. Ja dēt noskaņotai mātītei kāds pleķītis uz augsnes vai smilšu laukumiņa atgādina ieeju pazemes aliņā vai vietu, kur tāda aliņa taps izrakta, viņa mēģina to padarīt par mērķi savai oliņai.
Oliņas pūkmuša nežēlo – dēj malu malās. Kukainis to drīkst atļauties: pasaulē tiek laisti tūkstošiem sīku oliņu.
No vairākuma "izšauto" oliņu gan nekad neizaugs pieaugušas pūkmušas. Tomēr, lai šis vairākums samazinātos, daba uz pūkmušu mātīšu vēderiņiem radījusi unikālu veidojumu – tā saucamo "smilšu kameru". Šis orgāns sastāv no pārveidotiem kukaiņa vēderiņa pēdējiem posmiem. Ieeju "smilšu kamerā" apņem sariņu kušķīši, kas satur smalkus, smalkus smilšu graudiņus. Ikviena oliņa pirms nokļūšanas "brīvā dabā" spiesta iziet caur "smilšu kameru", aplīpot ar smiltīm. Tādējādi oliņai izveidojas aizargapvalks, kas to pasargā no nebūšanām, pirmkārt, no izkalšanas. Speciālā orgāna krājumi nav bezgalīgi, tāpēc pūkmušas mātītei nākas ik pa laikam pārtraukt dēšanu, lai tos atjaunotu: kukainis nolaižas smiltīs un ar īpašiem dzeloņveidīgiem vēderiņa izaugumiem aktīvi sarauš "smilšu kamerā" kārtējo devu smilšu, pēc tam paceļas. Dēšana var atsākties.
Kad no izdzīvojušajām lielo pūkmušu izdētajām oliņām izšķilsies pirmā vecuma kāpuri, viņiem nāksies aktīvi meklēt saimniekkukaiņu kāpurus. Kukaiņu bērni to darīs, bet veiksminieku nebūs daudz. Tāpēc arī izdēto oliņu skaits ir tik liels (lai paliktu viens otrs badā nenomiris…). Kad atradīs upuri, ikviens kāpurs-veiksminieks izgrauzīs tajā caurumus un pamazām izsūks saimnieka saturu. Rezultātā viņš no tieva, tārpveidīga, kustīga 1. paaudzes kāpura uzbarosies par tumīgu, neaktīvu 2. paaudzes kāpuru. Sekos kārtējā pārvēršanās, strauja iekūņošanās.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
