Kā tas rāpuļu klases pārstāvjiem raksturīgi, ķirzaku dzīves ciklu būtiski ietekmē apkārtējās vides temperatūra. Pašsaprotami, ka ziemā šie kustoņi bija neaktīvi jeb, zinātniski izsakoties, atradās hibernācijas stāvoklī. Nu jau rit siltais gada periods, tāpēc ķirzakas atkal trāpās cilvēku acīs. Tas ir iemesls īsi atgādināt par gada dzīvniekiem.
Pļavas ķirzaka
Pļavas ķirzaka – Latvijā biežāk un plašāk sastopamā no abām kājainajām ķirzakām. Viņa neizvairās no mitrām vietām, ir salīdzinoši aukstumizturīga. Šīs sugas pārstāvji pamet ziemotnes agri, nereti jau tad, kad mežā vietām vēl nav nokusis sniegs, Latvijā visbiežāk – aprīļa sākumā.
Pārošanās periods pļavu ķirzakām ilgst no aprīļa nogales līdz pat jūnijam. Pēc trim mēnešiem kādā paslēptuvē mātīte laiž pasaulē 5 līdz 12 ķirzacēnus. Pļavu ķirzaka ir oldzīvdzemdētāja. Oldzīvdzemdēšana nozīmē to, ka mazuļi pilnībā attīstās olās mātes organismā, bet izšķiļas vien īsu brīdi pirms nākšanas pasaulē vai tieši dzemdību laikā.
Sila ķirzaka
Sila ķirzaka – Eiropā aizsargājama rāpuļu suga. Mūsu valstī sastopama nevienmērīgi.
Pēc ziemošanas parādās aprīļa otrajā pusē. Pārojas maija pirmajā pusē. Pēc apmēram pusotra mēneša mātītes smiltīs izraktās aliņās izdēj 5–10 olas. Tātad sila ķirzakas ir oldējējas. Mazuļi parasti izšķiļas augusta sākumā.
Kopīgais un atšķirīgais
Ķermeņa virspuses krāsojums abām kājaino ķirzaku sugām (īpaši mātītēm) var šķist samērā līdzīgs. Tāpēc vērts atcerēties, ka pieaugusi sila ķirzaka ir izmērā prāvāka par pļavas ķirzaku – gan garāka, gan druknāka. Mātītei – daudz vairāk izteikts muguras un sānu raksts, arī salīdzinoši garāka (vismaz pusotru reizi garāka par ķermeni) aste. Raksturīgi, ka sila ķirzaku tēviņiem pavasarī vairošanās periodā ķermeņa virspusē un sānos uzkrītoši dominē spilgti zaļa krāsa. Sila ķirzaka ir par pļavas ķirzaku arī daudz ātrāka, lunkanāka. Sila ķirzaka mājo galvenokārt sausās (parasti smilšainās) vietās, nelabprāt lien ūdenī un atšķirībā no pļavu ķirzakas nekāpj kokos.
Lai kur arī kājainās ķirzakas mājotu, viņas raugās, lai tuvumā būtu klaji laukumiņi, kuros pasauļoties. Īpaši nozīmīgi tie ir pavasaros, rāpuļiem atgūstoties pēc ziemošanas.
Kājainās ķirzakas ir aktīvas tikai gaišajā diennakts periodā. Tās ir arī veiklas mednieces – pārtiek pārsvarā no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus satver ar sīkiem, bet smailiem zobiņiem.
Visu zvīņrāpuļu, tostarp ķirzaku, ķermeni apņem virskārta, kas ir nestaipīga. Šī ciešā virskārta traucē dzīvniekiem pieņemties izmēros, tāpēc viņiem nākas "mainīt ādu". Loģiski, ka nepieaugušās ķirzakas spiestas "pārģērbties" biežāk, lai spētu augt un pieaugt.
Reti kurš nav dzirdējis, ka ķirzakām raksturīgs īpatns un īpašs aizsarglīdzeklis, proti, pašsakropļošanās jeb autotomija: kad kāds uzbrucējs stingri satver ķirzakas asti, rāpulis griežoties cenšas savu asti nolauzt. Ja tas izdodas, upuris aizbēg, bet viņa nolauztā (izdzīvošanai ziedotā) aste lokās neveiksmīgā uzbrucēja nagos, knābī vai zobos. Zaudētais loceklis ataug, bet vienmēr īsāks.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
