Čūskām nav dzirdes, tām ir relatīvi vāji attīstīta redze, toties piemīt spēja uztvert vibrācijas un ir ļoti laba oža. Zalktis savu upuri atradis, sekojot pa krupja pēdām. Atradis un satvēris viņu. Čūska nepārprotami nolēmusi ieturēt maltīti. Taču tās potenciālais ēdiens nebūt negrasās padoties. Vienu brīdi abiniekam pat bez maz izdodas izrauties, tomēr zalkša mazo, atpakaļvērsto zobiņu tvēriens izrādās par ciešu. Zobiņu tvērienu papildina neskaitāmi to pārtvērieni – no žokļu vienas puses uz otru.
Pakāpeniski, pamazām, ar dažāda garuma, bet allaž maksimāli ciešiem pārtvērieniem rāpuļa nelielā galva nu jau nenovēršami maucas virsū abinieka lielajam ķermenim. "Nelielā galva maucas virsū lielajam ķermenim" – skan neticami, tomēr tas ir iespējams un notiek, jo visu čūsku (tātad, protams, arī zalkšu) galvaskausa priekšdaļas kauli cits ar citu savienoti kustīgi, savstarpēji saistīti ar elastīgām, ļoti staipīgām saitēm, turklāt, apakšžoklis – divdaļīgs jeb veidots no diviem kauliem. Pateicoties kustīgajiem žokļiem, čūsku mute spēj atvērties milzīgi plata. Tāpēc jau jebkura čūska var uzmaukties par sevi daudz resnākam upurim.
Jā, – čūskas upuriem, vārda tiešā nozīmē, uzmaucas, nevis norij vai aprij tos!
Zalkši ir vienīgie no trīs Latvijā mītošo čūsku sugu pārstāvjiem, kuri uzmaucas dzīviem medījumiem. To upuri ir abinieki vai zivis, retāk – paprāvi insekti. Savukārt odzes savu nolūkoto maltīti – parasti kādu abinieku, ķirzaku vai nelielu zīdītāju – pirms apēšanas noindē, ar kodienu ievadot toksīnu, bet gludenās čūskas savas diētas pārstāvjus, pie kuriem pieder nelielas citas čūskas un ķirzakas, nožņaudz.
Kā jau minēts, čūskas zobi ir smaili, atpakaļvērsti, tie paredzēti upura satveršanai, saturēšanai. Čūskas zobi nav derīgi medījuma sadalīšanai jeb košļāšanai.
Tātad vienalga – miris vai dzīvs – guvums jānotiesā viss vienkop, nesadalīts gabalos.
Zalkša medījums, īpaši, ja tas ir kājainais abinieks, pat jau diezgan dziļi mutē būdams, parasti vēl ļoti ilgi spēj jūtami pretoties pāridarītājam. Beigu beigās zalktis, tomēr iedabūjis rīklē visu krupi, nesteidzīgi dodas prom. Rāpulim izlokoties, katra kustība palīdz notiesātajam abiniekam nonākt vēl mazliet dziļāk gremošanas sistēmā.
Ne vienam vien cilvēkam, vērtējot "pēc sava ģīmja un līdzības", zalkša pusdienošana var izskatīties izteikti nežēlīga – nežēlīga pret maltīti jeb pret upuri. Un tāda tā tiešām ir! Krupim viss ilgstošais process rit sāpēs, viņš, ilgi mocīdamies, dzīvs nonāk čūskas gremošanas sistēmā …
Taču arī zalktim, salīdzinot ar vairākuma cilvēku ikdienas ēdienreizēm, viņa maltītes ieturēšana varētu nešķist nekas patīkams. Diezgan mokpilns, daudz enerģijas un piepūles prasošs pasākums!
Rakstu sēriju līdzfinansē: