Lai gan tumšo diennakts periodu mīlošos savvaļas dzīvniekus ieraudzīt mums izdodas samērā reti, tomēr daba devusi iespēju daļu no viņiem daudzmaz izzināt, jo arī tie kustoņi, kuri gaismā nav aktīvi, tumsā tomēr pamanās atstāt liecības par savu klātbūtni.
Kādos apstākļos dzīvnieki atstāj uzkrītošākās netiešās liecības par savu klātbūtni?
Protams, tad, kad zemi klāj sniegs, kurā parasti neizbēgami iezīmējas viņu miņas.
Miņas jeb kāju atstāti nospiedumi, kas parasti tiek saukti par pēdām, sniegā ir visvieglāk atšifrējamās un vistālāk izsekojamās liecības. Bet tās nav vienīgās, tās pat nav biežāk atrodamās. Kā nekā Latvijā sniegs nesedz zemi visu gadu. Nebūt ne!
Protams, dzīvnieku kāju pēdas vai tikai to pirksti un (vai) nagi iezīmējas arī smiltīs, slapjā mālā, dubļos. Tiesa, izsekojamība šai gadījumā parasti nav tikpat laba, cik ieminumiem sniegā.
Meklējot pēdas, der allaž paturēt prātā, ka zem vārda "pēdas" tomēr neslēpjas tikai kāju iespiedumi jeb miņas sniegā, smiltīs vai dubļos. Dažādi kustoņi atstāj par sevi arī daždažādus citādus vizuālus pierādījumus.
Specifiski pierādījumi var tikt radīti, teiksim, ar zobiem. Visuzkrītošākie zobu zīmju autori, kā zināms, ir lielie grauzēji – bebri. Pēc bebru darbošanās ar priekšzobiem paliek daudzveidīgas liecības. Taču bebri nebūt nav vienīgie zobu zīmju atstājēji. Arī peļveidīgie grauzēji, zaķi un briežveidīgie zvēri (aļņi, brieži, stirnas) itin bieži daudzviet atstāj par sevi paliekošas liecības ar priekšzobiem.
Par kustoņu klātbūtni var uzskatāmi vēstīt arī dažādas citādas liecības. Savdabīgas liecības ir, teiksim, ekskrementi un marķējumi ar urīnu.
Par zvēru klātbūtni daudzviet vēsta viņu izgulētas vietas. Ļoti raksturīgas ir mežacūku iecienītās dubļu "vannas". Pēc izvārtīšanās tajās dubļi jāiedabū (jāieberzē) dziļāk apmatojumā, tātad ikvienas "vannas" tuvumā jābūt kādam cūku berzēšanās kokam. Vārtīšanās vietas jau var būt sen izžuvušas, bet berzēšanās koki joprojām būs atrodami ilgi, ilgi.
Visai uzkrītošām liecībām pieder arī kokaugu mizas noberzējumi. Tos atstāj briežveidīgo zvēru tēviņi, tīrot no nobriestošiem ragiem ādu. Tādejādi pūkainradži top par īsteniem ragaiņiem.
Briežveidīgo zvēru riesta un tā tuvošanās laiks ik gadu ietilpst periodā, kurā hormonu aktivitātes ietekmē uzbudinātie tēviņi rada kārpījumus, kasījumus. Ļoti viegli ievērojami ir arī šo dzīvnieku tēviņu ar ragiem radīti kokaugu badījumi, lauzumi.
Par briežveidīgo klātbūtni kādā teritorijā vēsta arī viņu regulāri nomestie ragi. Stirnu un aļņu tēviņi no šiem turnīra rīkiem atbrīvojas rudeņos, briežu tēviņi – pavasaros. Ja cilvēki tos neatrod, nomestie ragi saglabājas, kur nokrituši, gadu gadiem.
Uzkrītoši apliecinājumi dzīvnieku esamībai ir viņu rakumi. Viegli pamanāmi un atpazīstami – raksturīgie kurmju rakumi. Arī mežacūku šņukuru atstātās pēdas daudzviet nevar nepamanīt –, meklējot zīles, kukaiņu kāpurus un kūniņas, trifeles, augu saknes, cūkas spēj uzrušināt zemi līdz 20 centimetriem un pat dziļāk.
Bieži un regulāri izmantojot vienus un tos pašus pārvietošanās maršrutus, gan mežacūkas, gan citi zvēri mēdz iemīt viegli saskatāmas takas. Arī liecības!
Pēddzinim nereti paveicas atrast ieejas zvēru alās.
Putnu darbošanās apliecinājumi ir kokus kalt spējīgo spalvaino lidoņu darinātās ieejas dobumos.
Par dažādu kustoņu klātbūtni var liecināt arī migas, ligzdas (gan apdzīvotas, gan jau pamestas), barības rezervju krātuves, koku zaru grauzumi, kodumi, čiekuru sēklu lobījumi, zvēru apmatojuma kušķi vai cita veida ādas virskārtas paliekas, tāpat skeleta atliekas jeb kauli, putnu spalvas un tamlīdzīgi.
Daba glabā daudzus kustoņu noslēpumus. Bet tad, kad dzīvnieki atstājuši liecības, šie noslēpumi parasti top atklājami.
Dažādu liecību atradumi, to novērojumi palīdz noteikt tuvumā mītošās radījumu sugas, nereti arī indivīdu daudzumu, dzimumu, vecumu, iecienītākās uzturēšanās vietas, barības sastāvu, uzvedību.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
